Zemkopības ministrijas augstceltne

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zemkopības ministrijas augstceltne
Lauksaimniecības ministrijas augstceltne
Lauksaimniecibas ministrijas eka.jpg
Zemkopības ministrijas augstceltne (Rīga)
Zemkopības ministrijas augstceltne
Zemkopības ministrijas augstceltne
Koordinātas: 56°57′15″N 24°05′57″E / 56.95417°N 24.09917°E / 56.95417; 24.09917Koordinātas: 56°57′15″N 24°05′57″E / 56.95417°N 24.09917°E / 56.95417; 24.09917
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija Latvija, Rīga
Adrese Republikas laukums 2, LV-1981
Apkaime Centrs
Statuss Pabeigta
Celtniecība 1968-1978
Pabeigts 1976
Atvērts 1978
Ekspluatācijā no: 1985. gada
Pielietojums Zemkopības ministrijas ēka
Ofisu ēka
Jumts 91,70 m
Stāvu skaits 26
Platība 22 883
Celtniecība
Arhitekts (i) Arturs Reinfelds
V. Kadirkovs
V. Maike
Emporis Nr. 111003
Ārējā saite zm.gov.lv

Zemkopības ministrijas augstceltne ir tipiska 60. gadu modernisma parauga 26 stāvus augsta biroju ēka Rīgā ar 9000 m² izmantojamo platību un zemi 13 537 m² platībā. Arhitekts ir Arturs Reinfelds, ēka tika uzcelta laika posmā no 1968. līdz 1978. gadam. Augstceltnē atrodas Latvijas Republikas Zemkopības ministrija un daudzu citu firmu un organizāciju biroji. Tautā ēka reizēm tiek saukta par "Skābbarības torni".[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Projektēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augstceltnes sākotnējais variants paredzēja trīs (24, 20 un 19 stāvus) augstceltņu būvniecību un plaša laukuma izveidi. 1965. gadā arhitekti E. Pučiņš, K. Alksnis un V. Dorofejevs izstrādāja jaunu Republikas laukuma plānojuma projektu. Triju augstceltņu grupa bija mēģinājums radīt Citadelē valdības centru - apvienot vairākās augstceltnēs daudzās ministrijas. Valsts iestāžu un projektēšanas institūtu ēkas lielā universālā zāle būtu bijis Rīgas lielākais komplekss, kas nodrošinātu darba apstākļus apmēram 7 000 darbinieku.

Ēkas būvniecība tika sākta ap 1960. gadu un ar pārtraukumiem turpinājās līdz 1986. gadam. Ēkas kompleksam piederīga ir zeme 13 000 m² platībā.[2] Projekta autors uzskatīja, ka projektējamā kompleksa saturs un izmēri (188x65 metri) ļauj īstenot uzdevumu - "radīt Rīgas galveno sabiedrisko laukumu masu demonstrācijām, armijas un fizkultūriešu parādēm, tautas svētkiem".[3] Vienos no galvenajiem autora argumentiem par labu paaugstinātai apbūvei Citadelē bija fakts, ka šeit krustojas divu galveno Pārdaugavas maģistrāļu - Vienības un Jūrmalas gatves turpinājuma optiskās asis un attiecīgi izkārtojot kreisā krasta apbūvi, administratīvā kompleksa augstceltnēm jānoslēdz šo maģistrāļu perspektīva uz centra sliekšņa.[4]

Ēku kompleksu bija iecerēts brīvi izvietot zaļumos, turklāt veidojot zaļumu parteru kā Pionieru (tagad Pils) laukuma apstādījumu turpinājumu. Zaļumu josla būtu izveidota arī starp laukumu un Daugavas krastmalu. Demonstrāciju laukumu bija paredzēts būvēt divās terasēs, no kurām augstākā domāta tribīnei, Laukuma perspektīva dienvidu virzienā pavērstos pret pili, bet ziemeļu virzienā to noslēgtu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas piecdesmitajai gadadienai veltīts monuments (kura projektēšana sākās 1969. gadā, bet 1975. gadā projekts tika iesaldēts par labu Uzvaras monumenta celtniecībai un būvniecība netika uzsākta).

Celtniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Republikas laukuma projekts bija liels un komplicēts, laukums bija jāpiemēro tanku parādēm, vienlaikus paredzot zem tā autostāvvietas. Būvētāju, respektīvi pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildkomitejas Kapitālās celtniecības pārvaldes ekonomiskā mazspēja neļāva nojaukt daudzas 17.-19. gadsimta ēkas Citadelē un uzsākt celtniecību. Juridisku šķēršļu ēku nojaukšanai tolaik nebija, jo vēsturiskās celtnes vēl nebija ieguvušas arhitektūras pieminekļa statusu. Ar gadiem auga sabiedrības pietāte pret kultūrvēsturisko mantojumu un prasības neaizskart nojaukšanai paredzētās ēkas. Saglabājot tās, augstceltne ieguva savdabīgu "pamežu", bet projekta realizācija attālinājās no autora iecerētā 20. gadsimta arhitektūras pirmtēla.

Projekta autors uzskatīja, ka kompakta viendabīgu, ģeometriski tīru jauno augstceltņu grupa tika pretstatīta izklaidus izvietotajam, smailajiem, dažādi detalizētajiem senajiem torņiem. Projekts tika balstīts uz atziņu, ka izvietojuma, formu, proporciju, materiālu uzsvērtie kontrasti, akcentēdami jauno, palīdzēja arī atsegties mākslinieciskumam vecajā.[5] Tomēr mūsdienās daļa arhitektu šo viedokli uzskata par maldīgu, jo divu objektu kontrastējošs pretnostādījums rada jautājumu - kurš no abiem dominē - šajā gadījumā 24 stāvu augstceltne, kas nesaskan ar autora ideju.

Projekta maiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecības ministrijas ēku sākotnējais projekts.

Neveiksme ar pirmo torni pielika punktu projekta sākotnējam variantam. Sabiedrību neapmierināja nedz pirmās augstceltnes lēnie būvniecības tempi, nedz tās arhitektūra. Ne velti sabiedrībā ēka ieguva iesauku - "Skābbarības tornis". Protams, sava nozīme arī saturam - ēkā tika izvietota Lauksaimniecības ministrija. Jau tās tapšanas procesā sākās arhitektu diskusijas par nepieciešamību revidēt triju torņu kompozīciju, kurai piebalsoja plašāka sabiedrība. Šo prasību nebija grūti izpildīt, jo otro augstceltni projektēja arhitekti paši sev, un bez tās, kā vēlāk izrādījās, varēja arī iztikt. Projektēšanas institūti uzcēla katrs sev ēku un apvienošanas plāns bija izgāzies, turklāt arī centralizētajā padomju plānošanā neizdevās koordinēt līdzekļu izlietojumu celtniecībai. Trešajai, pēdējai augstceltnei šajā kompleksā vispār nebija konkrētas būvprogrammas.

1970. gados, kad kļuva skaidra neveiksme ar trim torņiem, arhitekta I. Jākobsona vadībā grupa (V. Savisko, I. Grietēna) vairākkārt atgriezās pie laukumu veidojošo ēku projektiem ar dažādām to būvprogrammām un līdz septiņiem stāviem samazinātām ēkām. Tomēr neviens no būvētājiem nevarēja tikt galā ar smago un ietilpīgo Citadeles pārbūvi. Viens no variantiem, kā pabeigt iesākto augstceltņu kompleksu ar mazāka apjoma celtnēm, bija Finansu ministrijas skaitļošanas centrs, kas bija 5-6 stāvus augsta, kvadrātveida ēka augstceltnes Z pusē, kuru 1981. gadā piedāvāja arhitekti I. Jākoabsons un I. Akolova.

Pēdējo reizi nopietns risinājums tika meklēts 1987. gadā, izsludinot konkursu par labāko projektu koncertzālei Citadelē, augstceltnes pakājē, un vienlaikus prasot respektēt jau izstrādāto Republikas laukuma iekārtojuma projektu. Tajā arhitektu A. Kronberga, V. Neilanda un E. Trimaņa priekšlikums pirmoreiz apšaubīja militāro paražu nepieciešamību vispār un līdz ar to monumentālo laukuma raksturu. Augstāko prēmiju saņēma daudz konvencionālākais V. Kadirkova projekts, bet darbs netika turpināts.[6]

1999. gadā Republikas laukumā tika uzbūvēta daudzstāvu autostāvvieta, bet 2000. gadu vidū ēka tika nojaukta un tās vietā tika uzbūvēta mazstāvu bankas ēka Parex bankai.

Ēkas ekspluatācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gada 25. martā starp LR Lauksaimniecības ministriju (no 1993. gada LR Zemkopības ministriju) un SIA "Augstceltne" tika noslēgts beztermiņa līgums par īpašuma nodošanu apsaimniekošanā. Bez izsoles rīkošanas SIA "Augstceltne" īpašumā tika nodoti arī pamatlīdzekļi par LVR 667 000. Administratīvās ēkas ekspluatāciju veica SIA "Augstceltne", ar telpu iznomāšanu un nomas maksas iekasēšanu, kas ir ekspluatācijai nepieciešamo līdzekļu avots, nodarbojās ministrijas Saimnieciskā nodaļa. Norēķinoties ar SIA "Augstceltne", ne visi iegūtie līdzekļi tika novirzīti ekspluatācijas izdevumu segšanai, bet tika izmantoti citu ministrijas vajadzibu apmaksai. Tā rezultātā ik gadu veidojās ministrijas parāds SIA "Augstceltne" - 1996. gada 1. janvārī ministrijas parāds SIA "Augstceltne" bija Ls 36 001.[7] 19.06.1995. ZM noslēdza papildu vienošanos ar „Augstceltni” par to, ka Augstceltne ir pilnvarota meklēt klientus un slēgt līgumus par augstceltnes platību nomu, ievērojot ZM noteikto nomas maksas lielumu, iekasēt no nomniekiem visus pienākošos maksājumus.[8]

2002. gadā sākās mēģinājumi ēku privatizēt, lai pēc tam iznomātu atpakaļ valstij.[9][10] Ar LR MK 1995. gada 10. novembra rīkojumu Nr.692 administratīvā augstceltne Rīgā, Republikas laukumā 2, nodota privatizācijai.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]