Ziemeļlidvāvere
| Ziemeļlidvāvere Glaucomys sabrinus (Shaw, 1801) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | Vāveres (Sciuridae) |
| Cilts | Lidvāveres (Pteromyini) |
| Ģints | Amerikas lidvāveres (Glacuomys) |
| Suga | Ziemeļlidvāvere (Glaucomys sabrinus) |
 Ziemeļlidvāvere Vikikrātuvē | |
Ziemeļlidvāvere (Glaucomys sabrinus) ir viena no divām Amerikas lidvāveru ģints (Glaucomys) sugām, kas pieder vāveru dzimtai (Sciuridae) grauzēju kārtā (Rodentia). Tā apdzīvo teritorijas, kur ir lapu koku, skujkoku un jaukto koku meži ar augstiem kokiem.[1] Otra suga dienvidlidvāvere (Glaucomys volans) apdzīvo Ziemeļamerikas teritorijas austrumos un dienvidos.
Ziemeļlidvāveri sastopama no Aļaskas līdz Ziemeļkarolīnai un Kalifornijai.[2] Ir reģioni, kurus apdzīvo abas Ziemeļamerikas lidvāveru sugas, bet mazākā dienvidlidvāvere piekāpjas lielākajai radiniecei — ziemeļlidvāverei. Abu sugu izdzīvošana ir apdraudēta.
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziemeļlidvāveres ķermeņa garums ir 25—37 cm, svars 110—230 g. Tām ir biezs, mīksts kažoks gaiši brūnā vai kanēļkrāsā. Sāni ir pelēcīgi, bet pavēdere gaiša, lai gan spalvas uz vēdera ir tumšas, un tikai paši matu galiņi ir balti. Abos sānos lidvāverei ir pūkaina ādas kroka, kas savieno priekškājas ar pakaļkājām. Pakaļkājas ir nedaudz īsākas par priekškājām. Ziemeļlidvāvere ir nakts dzīvnieks, tādēļ tai ir lielas acis un garas ūsas, un uzacis, kas kalpo kā taustes orgāni. Pats ķermenis ir saplacinātas formas, īpaši aste, kas palīdz planējot turēt līdzsvaru un tiek izmantota kā bremze.[2]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pamatā ziemeļlidvāvere ēd dažādas sēnes, riekstus, sēklas, ķērpjus, kukaiņus, olas, putnēnus ligzdā, maitu un ziedus. Lidvāveres veido barības uzkrājumus ziemai, kad barības ir maz. Krājumos parasti tiek uzkrātas dažādas sēklas, rieksti un ķērpji.[3]
Dzīvesveids
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ziemeļlidvāveres tāpat kā citas lidvāveres koku dobumos ierīko ligzdas, dobumam ir jābūt pietiekami plašam, bet ar nelielu ieeju, lai ligzda būtu pasargāta no plēsīgajiem zvēriem. Reizēm ziemeļidvāveres būvē ligzdas ārpus koka dobuma, kas ir pīta no lapām un zāļu stiebriem. Tās labprāt iekārtojas dzeņu izkaltos dobumos. Tā kā dobumi parasti ir vecos kokos, tad veco koku trūkums mežā noved pie lidvāveru izzušanas.
Ziemeļlidvāverei ir vairākas ligzdas, kas audzinot jauno paaudzi ik pa laikam tiek mainītas. Ziemeļlidvāvere ziemas sezonā labprāt dalās ar ligzdu ar citām lidvāverēm. Parasti vienā ligzdā dzīvo 2—5 lidvāveres, lai gan reģistrētais maksimālais kopienas daudzums ir 50 indivīdi vienā ligzdā. Kopā atrodoties vienā ligzdā vairākām lidvāverēm, aukstā laikā ir vieglāk uzturēt normālu ķermeņa temperatūru. Ziemeļlidvāveres atšķirībā no daudzām citām lidvāverēm neguļ ziemas miegu. Ziemas laikā tās cenšas apmesties skujkoku mežos jauktu koku teritorijās, vasaras laikā lapu koku vai skujkoku mežā.
Lidvāveres tikai planē. To ļauj darīt ādas kroka, kas ir izplesta starp priekškājām un pakaļkājām. Planējot no viena koka uz otru, tās spēj veikt arī dažādus akrobātiskus trikus: pagriezties, planēt pa apli vai spirāli un nolaisties tajā pašā vietā, no kuras startējusi. Lidvāvere spēj planēt pat 50 metru tālu. Tomēr parasti ziemeļlidvāveres planē 5—25 m, mātītes vidēji planē par 5 metriem mazāk kā tēviņi. Kad lidvāvere neplanē, ādas kroka ir savilkta, tādējādi tā netraucē tai kāpelēt pa kokiem. Planēt lidvavāverei palīdz arī aste, kas palīdz bremzēt vai izlīdzināt lidojumu.[4]
Reprodukcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Riesta laiks ziemeļidvāverēm ir vienu reizi gadā[5] no marta līdz jūnijam atkarībā, kad iestājas pavasaris, reizēm ziema ir garākas, reizēm īsākas. Pirmie mazuļi dzimst, kad mātītei ir apmēram 1 gads. Grūsnības periods ilgst 37 dienas. Mazuļi parasti dzimst no maija līdz jūlijam. Piedzimst 2—6 nevarīgi mazuļi, kas ir akli, kurli un kaili. Acis atveras 25 dienā. Māte mazuļus zīda ar pienu 60—70 dienas. Kad mazuļiem ir 240 dienas, tos vairs nevar atšķirt no pieaugušajām lidvāverēm.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Glaucomys volans (Mexican Flying Squirrel, Southern Flying Squirrel)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 8. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 19. aprīlī.
- ↑ 2,0 2,1 «The biogeography of Northern Flying Squirrels». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 10. augustā. Skatīts: 2009. gada 19. aprīlī.
- ↑ 3,0 3,1 Northern Flying Squirrel: Wildlife Notebook Series - Alaska Department of Fish and Game
- ↑ Apollo - Dzīve: Noslēpumainā ar apmetni[novecojusi saite]
- ↑ «eNature.com Nature Guides». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 15. decembrī. Skatīts: 2009. gada 19. aprīlī.