Zaķusala

Zaķusala
Zaķusalas ziemeļu gals ar mākslīgi izveidotajām zīriņu ligzdošanas vietām
Zaķusala Zaķusala
Ģeogrāfija
Izvietojums	Daugava
Koordinātas	56°55′53″N 24°07′20″E
Platība	0,73 km²
Garums	3,5 km
Platums	0,08—0,28 km
Administrācija
Latvija
Valstspilsēta	Rīga
Zaķusala Vikikrātuvē

Zaķusala ir viena no salām, kas atrodas Rīgas centrālajā Daugavas daļā. Zaķusala ir iekļauta Salu apkaimē. Zaķusalā atrodas Rīgas radio un televīzijas tornis, kas tika uzcelts 1986. gadā un Latvijas Televīzijas augstceltne. Tornis ir Baltijas valstu augstākā celtne. Uz salas ziemeļu raga blakus dzelzceļa tiltam atrodas Otrajā pasaules karā uzspridzinātā Zemgales tilta paliekas.

Ģeogrāfija

Sala atrodas Daugavas lejtecē Rīgas pilsētas teritorijā. Ziemeļaustrumos to apskalo Daugavas galvenā gultne (Ceļa Daugava), bet dienvidrietumos Mazā Daugava to atdala no Pārdaugavas krasta, Lucavsalas un Kazas sēkļa. Sala zema, tās vidējais augstums ap 2 m vjl.

Vēsture

Zaķu sala ar Zaļo sēkli 20. gadsimta sākumā. Attēla tapšanas laikā Zaķusalas apdzīvotais augšgals vēl dēvēts par Fridriķa salu. Iepretī Daugavas kreisajam krastam redzama Lucavsala un Kazas sēklis

Zaķusala izveidojusies, saplūstot vairākām mazākām salām. Poļu—zviedru kara laikā 1621. gadā uz vienas no tām atradies Frīdrihsalas cietoksnis (latīņu: Castellum in insula Fridericiana). Ap 1785. gadu ledus iešanas laikā izveidojās jauna sala, uz kuras atrada slīkoni, tādēļ to nosauca par Miroņu salu. 18. gadsimta beigās Broce šajā vietā Daugavā pieminējis Mušu, Frīdriķa, Zaķu (vācu: Hasenholm) un Miroņu salas.

19. gadsimtā no kādreizējās Mušu salas izveidojās Zaļais sēklis (Schlumpenholm jeb Grünholm, 1930. gados arī Muižas sala), starp to un Frīdrihsalu (Zaķu salu) bija šaurums. No 1882. līdz 1883. gadam augšpus salas uzbūvēja dambi, kas novērsa salas krastu izskalošanos. 1889. gadā šo būvi nobruģēja ar laukakmeņiem, pēc dambja uzbūves Frīdrihsala 20. gadsimta sākumā saplūda ar Zaļo sēkli un izveidojas tagadējā Zaķusala.

Līdz 20. gadsimta 70. gadiem Zaķusalā (pamatā tās lejteces daļā) bija izveidojusies biezi apdzīvota vienstāvu un divstāvu koka apbūve (no strūgu baļķiem) ar vismaz septiņām ielām (Baterijas iela, Jumpravas krastmala, Niedru iela, Salas iela, Mazā Salas iela, Zaķusalas krastmala). Tajā atradās arī rūpniecības uzņēmumi — kokzāģētavas a/s "Emolip", "Brill" u.c., kā arī peldvieta-sauļotava starp Dzelzceļa tiltu un apbūvi. Salas iedzīvotāji pārsvarā bija zvejnieki un vienīgā saikne ar "cietzemi" bija laivas un kuģīšu satiksme. Pastāvēja regulāra kuģīšu satiksme starp Vecrīgu un Zaķusalu: 1930. gadu beigās tā veda pāri Daugavai pretim Spīķeriem.

Pēc Salu tilta pabeigšanas 1976. gadā Zaķusalu savienoja ar abiem Daugavas krastiem un Lucavsalu. 1970. gadu sākumā LPSR valdība pieņēma lēmumu Zaķusalā būvēt Rīgas televīzijas un radio kompleksu. Zaķusalas iedzīvotājiem piešķira dzīvokļus jaunajos Rīgas mikrorajonos, galvenokārt Ķengaragā, pēc kā līdz 1980. gadiem nojauca gandrīz visas salā esošās mājas, likvidēja ielu tīklu un kuģīšu piestātnes. Ainas no šī vēstures posma kalpo kā fons 1974. gada spēlfilmā "Ābols upē". 1986. gadā atklāja LTV augstceltni, taču blakus iecerētā radio centra ēkas būvniecība netika tālāk par pāļu dzīšanas fāzi un plānotā viesnīca un sadraudzības pilsētu ierīkotie dārzi palika vien ieceres līmenī. Blakus LTV celtnei atrodas "Ģinguļu" mājas, kuras nenojauca un saglabāja augstceltnes celtnieku izmitināšanas vajadzībām.

Cilvēki

• Dāvids Hieronīms Grindelis (1776—1836), aptiekārs, botāniķis, ķīmiķis, ārsts un izdevējs
• Jānis Frīdrihs Baumanis (1834—1891), arhitekts

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zaķusala.
• Zaķusala portālā Cita Rīga
• Zaķusala Vietas.lv mājaslapā
• LTV raidījuma "Ielas garumā" sērijas par Zaķusalas krastmalu: pirmā un otrā