Pētersala-Andrejsala

Pētersala-Andrejsala;
	Eksporta iela. Pa kreisi Andrejsala, pa labi — Viestura dārzs.
Pamatinformācija
Pilsēta	Rīga
Priekšpilsēta	Ziemeļu rajons
Pilsētas daļas	Pētersala; Andrejsala
Platība	2,773 km²
Iedzīvotāju skaits	5 752 (2018)
Transports
Autobuss	2., 20., 24.
Trolejbuss	19.
Tramvajs	5.
Papildinformācija
Pasta indekss	LV-1010
Ārējā saite	apkaimes.lv

Pētersala-Andrejsala ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļas Pētersala un Andrejsala. Pētersalas-Andrejsalas apkaime atrodas Rīgas centrā, Daugavas labā krasta dzelzceļa loka ZR daļā. Pa sauszemi tā robežojas ar Sarkandaugavas, Skanstes un Centra apkaimēm, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Spilves un Ķīpsalas apkaimēm. Pētersalas-Andrejsalas apkaimes robežas ir Daugava, Eksporta iela, Hanzas iela, Ganību dambis, dzelzceļš līdz Eksporta ielai, līnija no Eksporta ielas līdz Daugavai (Eksportosta).

Pētersalas-Andrejsalas apkaimes kopējā platība ir 2,773 km², kas ir apmēram uz pusi mazāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 7 726 metri. Pašreiz noteiktajās robežās Pētersalas-Andrejsalas apkaime ir grūti identificējama kā telpiski vienota un funkcionāli saistīta Rīgas pilsētas teritorija jeb apkaime, jo apkaimes pašreizējā telpa funkcionāli ir fragmentēta un tās R daļa ir primāri orientēta uz Rīgas brīvostas darbību, kas nav tieši saistāma ar pašu apkaimi. Tomēr, skatoties no attīstības perspektīvas viedokļa, noteiktās robežas ir racionālas, jo tādējādi kā apkaimes centrs veidosies pašreiz transformācijas procesā esošā Andrejsala, bet robežas ies pa skaidri izteiktiem transporta koridoriem — Eksporta iela, Hanzas iela, Ganību dambis un Ziemeļu koridors.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedru Vidzemes laikā 17. gadsimtā šajā apkaimē bija vairākas saplūstošas Daugavas salas (Gustavs Holm, Schiffholm, Schlüßelholm), uz kurām atradās Hermeliņa muiža, Mellera muiža, Pīla muiža un citas muižas. Kad pēc astoņus mēnešus ilgā Rīgas aplenkuma Krievijas karaspēks ieņēma Rīgas cietoksni, cars Pēteris I 1711. gadā lika Rīgas citadeles ziemeļu priekšpilī ierīkot Forburgas dārzu (tagad Viesturdārzs) holandiešu stilā. Gustavsala tika pārdēvēta par Pētersalu. Dārzā tika uzcelts Pētera I ārpilsētas namiņš.

1756. gadā Hermeliņa muižu nopirka latviešu mastu šķirotājs Jānis Šteinhauers un iekārtoja tajā ar vējdzirnavām darbinātu kokzāģētavu. Šteinhauers iepirka kokus, zāģēja tos dēļos un, galvenokārt pēc Rīgā iebraukušo kuģu kapteiņu pasūtījuma, izgatavoja kuģu un liellaivu piederumus. Līdz 1880. gadam muižas zemi izpārdeva ēku celtniecībai.^[1]

1892. gada 31. decembrī Rīgas pilsētas valde izveidoja pirmo komisiju, kas lēma par Andrejsalas izmantošanu (par tās vadītāju tika iecelts pilsētas galvas biedrs K. fon Pikardts). 1903. gadā pilsētas valde pieņēma noteikumus par pagaidu būvju celtniecību Andrejsalā. Jau pirms tam, 1902. gadā Rīgas galvenais inženieris D. fon Rennekampfs sāka izstrādāt jaunu Andrejsalas teritorijas izmantošanas projektu, ko 1906. gadā ar parakstu apstiprināja pilsētas galva Džordžs Armitsteds un citas amatpersonas. Projekts paredzēja noliktavu un transporta sistēmas izbūvi un paplašināšanu Andrejsalā. 20. gadsimta sākumā Andrejsalā tika sākta intensīva apbūve, ostas darbības un dzelzceļa tīkla attīstība. Ap 1903. gadu uz Hermeliņa muižas zemes bija 12 mūra un 123 koka ēkas.

Pēc Brīvības cīņām Andrejsalas teritorijas attīstības pamatā bija 1906. gada plāns. Gadsimta sākumā tapušo teritorijas attīstības plānu Ostu būvju virsvalde atzina 1919. gadā (1928. gadā Satiksmes ministrijas Jūrniecības departaments piekrita turpināt tā realizāciju). Galvenais uzdevums bija likvidēt kara sekas un piemērot esošās ēkas turpmākai ekspluatācijai. Andrejsala bija Rīgas ostas sastāvdaļa un zeme piederēja pilsētai.

1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība. Rīgas osta tika pārstrukturēta, un Andrejosta kļuva par vienu no septiņiem ostas rajoniem. Privātuzņēmumi tika atsavināti un iekļauti valsts saimniecībā.

Otrā pasaules kara laikā vācu okupācijas vara Andrejsalu izmantoja akmeņogļu importam (ogles tika ievestas no okupētās Polijas). Lauksaimniecības produkcijas izvešanai tika izmantots elevators un saldētava. 1944. gada oktobrī, atkāpjoties no Rīgas, Vērmahts uzspridzināja piestātnes un ēkas Andrejsalā, daļēji tika sagrauta pilsētas elektrostacija un elevators (saldētavas bija uzspridzinātas un izdegušas).

1944.—1945. gados tika novāktas sagrauto ēku drupas un sākti atjaunošanas darbi. Tika atjaunotas piestātnes un ar būvgružiem nostiprinātas krastmalas. 1946. gadā tika atjaunota Rīgas elektrostacija, gadu vēlāk — dzelzceļa pievedceļi. 1940. gadu beigās darbību atsāka arī Rīgas ostas elevators. Andrejsala un Andrejosta tika pārdēvētas par "Rīgas Jūras tirdzniecības ostas Andrejostas rajonu", taču tika lietots arī nosaukums "Andreja rajons" (1946. gadā apstiprinātajā ostas rekonstrukcijas projektā Andrejsala tika atzīts par neperspektīvu no ostas attīstības skatu punkta). Līdz 50. gadu vidum Andreja rajonā kravu izvietošanai tika izmantotas pirms Otrā pasaules kara būvētās noliktavas, darbību turpināja atjaunotie elevatori.

1955.—1956. gados Andrejsalā tika uzbūvētas arī divas ostas strādnieku kopmītnes, bet 1958. gadā nodota ekspluatācijā dzīvojamā māja ar divpadsmit dzīvokļiem. 1977. gadā tika pabeigta Andrejsalas laukumu asfaltēšana un nodota ekspluatācijā rampa ķīmiskām kravām. 1980. gados Andrejsalas ziemeļu daļā tika uzceltas jaunas biroju ēkas un laboratorija.

2006. gadā ar Ministru kabineta lēmumu tika mainītas ostas robežas, un Andrejsala tika izslēgta no Rīgas brīvostas teritorijas.