Pētersala-Andrejsala

Pētersala-Andrejsala;
	Eksporta iela. Pa kreisi Andrejsala, pa labi — Viestura dārzs.
Pamatinformācija
Pilsēta	Rīga
Priekšpilsēta	Ziemeļu rajons
Pilsētas daļas	Pētersala; Andrejsala
Platība	2,773 km²
Iedzīvotāju skaits	5 752 (2018)
Transports
Autobuss	2., 20., 24.
Trolejbuss	1., 19.
Tramvajs	5., 8.
Papildinformācija
Pasta indekss	LV-1010
Ārējā saite	apkaimes.lv

Pētersala-Andrejsala ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļas Pētersala un Andrejsala. Pētersalas-Andrejsalas apkaime atrodas Rīgas centrā, Daugavas labā krasta dzelzceļa loka ZR daļā. Pa sauszemi tā robežojas ar Sarkandaugavas, Skanstes un Centra apkaimēm, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Spilves un Ķīpsalas apkaimēm. Pētersalas-Andrejsalas apkaimes robežas ir Daugava, Eksporta iela, Hanzas iela, Ganību dambis, dzelzceļš līdz Eksporta ielai, līnija no Eksporta ielas līdz Daugavai (Eksportosta).

Pētersalas-Andrejsalas apkaimes kopējā platība ir 2,773 km², kas ir apmēram uz pusi mazāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 7 726 metri. Pašreiz noteiktajās robežās Pētersalas-Andrejsalas apkaime ir grūti identificējama kā telpiski vienota un funkcionāli saistīta Rīgas pilsētas teritorija jeb apkaime, jo apkaimes pašreizējā telpa funkcionāli ir fragmentēta un tās R daļa ir primāri orientēta uz Rīgas brīvostas darbību, kas nav tieši saistāma ar pašu apkaimi. Tomēr, skatoties no attīstības perspektīvas viedokļa, noteiktās robežas ir racionālas, jo tādējādi kā apkaimes centrs veidosies pašreiz transformācijas procesā esošā Andrejsala, bet robežas ies pa skaidri izteiktiem transporta koridoriem — Eksporta iela, Hanzas iela, Ganību dambis un Ziemeļu koridors.

Vēsture

Zviedru Vidzemes laikā 17. gadsimtā šajā apkaimē bija vairākas saplūstošas Daugavas salas (Gustavs Holm, Schiffholm, Schlüßelholm), uz kurām atradās Hermeliņa muiža, Mellera muiža, Pīla muiža un citas muižas. Kad pēc astoņus mēnešus ilgā Rīgas aplenkuma Krievijas karaspēks ieņēma Rīgas cietoksni, cars Pēteris I 1711. gadā lika Rīgas citadeles ziemeļu priekšpilī ierīkot Forburgas dārzu (tagad Viesturdārzs) holandiešu stilā. Gustavsalu pārdēvēta par Pētersalu un dārzā uzcēla Pētera I ārpilsētas namiņu.

1756. gadā Hermeliņa muižu nopirka latviešu mastu šķirotājs Jānis Šteinhauers un iekārtoja tajā ar vējdzirnavām darbinātu kokzāģētavu. Šteinhauers iepirka kokus, zāģēja tos dēļos un, galvenokārt pēc Rīgā iebraukušo kuģu kapteiņu pasūtījuma, izgatavoja kuģu un liellaivu piederumus. Līdz 1880. gadam muižas zemi izpārdeva ēku celtniecībai.^[1]

1892. gada 31. decembrī Rīgas pilsētas valde izveidoja pirmo komisiju, kas lēma par Andrejsalas izmantošanu (par tās vadītāju tika iecelts pilsētas galvas biedrs K. fon Pikardts). 1903. gadā pilsētas valde pieņēma noteikumus par pagaidu būvju celtniecību Andrejsalā. Jau pirms tam, 1902. gadā Rīgas galvenais inženieris D. fon Rennekampfs sāka izstrādāt jaunu Andrejsalas teritorijas izmantošanas projektu, ko 1906. gadā ar parakstu apstiprināja pilsētas galva Džordžs Armitsteds un citas amatpersonas. Projekts paredzēja noliktavu un transporta sistēmas izbūvi un paplašināšanu Andrejsalā. 20. gadsimta sākumā Andrejsalā tika sākta intensīva apbūve, ostas darbības un dzelzceļa tīkla attīstība. Ap 1903. gadu uz Hermeliņa muižas zemes bija 12 mūra un 123 koka ēkas.

Pēc Brīvības cīņām Andrejsalas teritorijas attīstības pamatā bija 1906. gada plāns. Gadsimta sākumā tapušo teritorijas attīstības plānu Ostu būvju virsvalde atzina 1919. gadā (1928. gadā Satiksmes ministrijas Jūrniecības departaments piekrita turpināt tā realizāciju). Galvenais uzdevums bija likvidēt kara sekas un piemērot esošās ēkas turpmākai ekspluatācijai. Andrejsala bija Rīgas ostas sastāvdaļa un zeme piederēja pilsētai.

Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība. Rīgas ostu pārstrukturēja, un Andrejosta kļuva par vienu no septiņiem ostas rajoniem. Privātuzņēmumus atsavināja un iekļāva valsts saimniecībā. Vācijas okupācijas vara Andrejsalu izmantoja akmeņogļu importam (ogles ieveda no okupētās Polijas). Lauksaimniecības produkcijas izvešanai izmantoja elevatoru un saldētavu. 1944. gada oktobrī, atkāpjoties no Rīgas, Vērmahts uzspridzināja piestātnes un ēkas Andrejsalā, daļēji sagrāva pilsētas elektrostaciju un elevatoru (saldētavas bija uzspridzinātas un izdegušas).

1944.—1945. gados novāca sagrauto ēku drupas un sāka atjaunošanas darbus, atjaunoja piestātnes un ar būvgružiem nostiprināja krastmalas. 1946. gadā atjaunoja Rīgas elektrostacijas darbību, gadu vēlāk — dzelzceļa pievedceļus. 1940. gadu beigās darbību atsāka arī Rīgas ostas elevators. Andrejsalu un Andrejostu pārdēvēja par "Rīgas Jūras tirdzniecības ostas Andrejostas rajonu", taču lietoja arī nosaukumu "Andreja rajons" (1946. gadā apstiprinātajā ostas rekonstrukcijas projektā Andrejsalu atzina par neperspektīvu no ostas attīstības skatu punkta). Līdz 1950. gadu vidum Andreja rajonā kravu izvietošanai izmantoja pirms Otrā pasaules kara būvētās noliktavas, darbību turpināja atjaunotie elevatori.

1955.—1956. gados Andrejsalā uzbūvēja divas ostas strādnieku kopmītnes, bet 1958. gadā nodeva ekspluatācijā dzīvojamo māju ar divpadsmit dzīvokļiem. 1977. gadā pabeidza Andrejsalas laukumu asfaltēšanu un nodeva ekspluatācijā rampu ķīmiskām kravām. 1980. gados Andrejsalas ziemeļu daļā uzcēla jaunas biroju ēkas un laboratoriju.

2006. gadā ar Ministru kabineta lēmumu mainīja ostas robežas, un Andrejsalu izslēdza no Rīgas brīvostas teritorijas.