Āgenskalna priedes

Āgenskalna priedes;
	Skats gar Āgenskalna ielu
Pamatinformācija
Pilsēta	Rīga
Priekšpilsēta	Zemgales priekšpilsēta
Platība	56,000 м²
Transports
Papildinformācija
Pasta indekss	LV-1046

Āgenskalna priedes ir Rīgas mikrorajons, kas atrodas Āgenskalna apkaimē. To ierobežo Āgenskalna, Alīses, Kristapa un Dreiliņu ielas, un Melnsila iela sadala mikrorajonu divos lielos kvartālos, ko neoficiāli sauc par "baltajām" (ķieģeļu) un "sarkanajām" (paneļu) Āgenskalna priedēm. Apkaimes kopējā platība ir aptuveni 18 hektāri. Tā celta 1958.—1962. gadā pēc arhitekta Nikolaja Rendeļa projekta.

Tas ir tipisks tipiskas padomju arhitektūras paraugs. Kļuvis par pirmo padomju laikā Rīgā uzcelto lielo dzīvojamo rajonu.

Ģeogrāfija

Mikrorajons apbūvēts tā saukto Āgenskalna kāpu paugurainākā posma vietā — vaļņveida pauguri, kas orientēti virzienā no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem, bija apauguši ar priežu mežu. Baltijas ledāja ezera laikmetā veidojušās kāpas aizņēma gandrīz visu tagadējā Āgenskalna teritoriju.^[1] Šo kāpu augstums pirms attīstības uzsākšanas bija robežās no 4—6 līdz 14-17 metriem. Pēc kāpu nolīdzināšanas Āgenskalna priežu mikrorajonā, pamanāmākās kāpu reljefa daļas tika saglabātas LU Botāniskā dārza teritorijā un atsevišķos piegulošās teritorijas skvēros.^[2]

Āgenskalna priedes mikrorajona karte

Apgabala vēsture

Līdz 19. gadsimta vidum ievērojamu daļu tagadējā Āgenskalna un Zasulauka aizņēma mežs, kas piederēja Švarcenhofas (Švarcmuižas) muižai. No 1880. gadiem tās teritorija tika sadalīta gabalos, kurus sāka iznomāt mājokļu celtniecībai; tika izveidotas jaunas ielas. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam starp tagadējām Kristapa un Āgenskalna ielām neapbūvēta palika tikai salīdzinoši neliela teritorija ar pauguraināko reljefu. Kopš 19. gadsimta beigām šī apkaime ir bijusi viena no iecienītākajām rīdzinieku atpūtas vietām, īpaši ziemā. Tieši šeit 1905. gada revolūcijas laikā Rīgas kreisā krasta strādnieki rīkoja savus mītiņus un sapulces. Vasarā Āgenskalna Šaušanas biedrība te rīkoja šaušanas nodarbības, savukārt ziemas sezonā ik gadu tika organizēti pasākumi slēpošanai un kamaniņu braukšanai.^[3]

20. gadsimta 30. gadu beigās šo stūri bija plānots pārvērst par labiekārtotu meža parku, stādīt jaunus skujkoku un lapu kokus, bet atsevišķas nogāzes atstāt brīvas ziemas sporta veidiem. Tika ierosināts izbūvēt tramplīnu lēkšanai ar slēpēm, kamaniņu trasi, kā arī bērnu rotaļu laukumus, peldbaseinus, arī speciālus laukumus komandu sporta veidiem. Tika paziņots, ka daļu teritorijas "varētu pārvērst par pastāvīgu atrakciju parku pēc ārzemju parauga".^[4]

Otrais pasaules karš izjauca labiekārtošanas plānus, taču 1950. gados turpinājās ieceres attīstīt šo teritoriju kā sporta un atpūtas zonu. Masīva austrumu daļā 1958. gada pavasarī sāka iekārtot stadionu ar pilna izmēra futbola laukumu, un netālu tika izrakta pamatu bedre sporta halles celtniecībai. Bet šie darbi palika nepabeigti, jo tajā pašā gadā mainījās pilsētas attīstības plāni.^[5]

Pārvērtības sākās ar Melnsila ielas iztaisnošanu, kas agrāk gāja apkārt augstai kāpai. Šai kāpai pāri tika iebērta plaša tranšeja ar augstām nogāzēm, pa kuru veda jauna ielas trase. Sākās mikrorajona pirmā posma būvniecība. Pamazām kāpa tika pilnībā nolīdzināta; arī otrs, zemāks kalns tika nolīdzināts. Smiltis aizveda uz Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcu.^[6]

Arhitektūra un izkārtojums

Āgenskalna priežu mikrorajonam bija nozīmīga loma Latvijas arhitektūras un būvniecības attīstībā. Tas bija viens no pirmajiem projektiem, kas realizēja PSRS Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Ministru padomes 1955. gadā pieņemto lēmumu par būvniecības industrializācijas, kvalitātes un izmaksu lietderības uzlabošanu.

1950. gados kļuva skaidrs, ka Staļina laikmeta būvniecības metodes un stilistiskās izvēles nav pietiekamas, lai risinātu pēckara mājokļu trūkuma problēmu. Rezultātā tika veikti drastiskāki pasākumi, tostarp jaunu, lielāku, ar padomju simboliku rotātu ēku celtniecība. Risinājums ietvēra arhitektūras izteiksmes vienkāršošanu un būvdetaļu rūpnieciskās ražošanas palielināšanu, kā arī veselu pilsētas rajonu, nevis atsevišķu daudzdzīvokļu māju apbūvi. Lai gan politiskā līmenī šī pāreja no dekoratīvās arhitektūras uz modernisma minimālismu notika ātri, praksē tā notika pakāpeniskāk, kā tas redzams Āgenskalna priežu mikrorajona apbūvē.^[4]

Āgenskalna priežu mikrorajons celts divās kārtās no 1958. līdz 1962. gadam. Projektu veidojis arhitekts Nikolajs Rendelis (1913—1964). Rendelis dzimis Krasnodarā 1913. gadā un ieguvis arhitekta izglītību Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga). 1930. gados viņš strādāja Murmanskā, bet 1941. gadā ieradās Rīgā, kur kļuva par Baltijas kara apgabala (BKA) dzīvokļu pārvaldes vecāko arhitektu. Pēc kara Rendelis nolēma atgriezties Rīgā un ātri iekļuva augstos amatos pilsētā. 1950. gados viņš bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts un projektēšanas institūta Pilsētprojekts galvenais projektu arhitekts, veidojot Āgenskalna priežu mikrorajonu.^[4]

Nikolaja Rendeļa projektētais Āgenskalna priežu ēku plānojums uzskatāms par pirmo brīvā plānojuma dzīvojamo rajonu ne tikai Latvijā, bet arī Padomju Savienībā. Rajona pirmās kārtas būvniecības četrstāvu un piecstāvu daudzdzīvokļu ēkas ir vērstas slīpi pret ielām, un projektēšanas lēmums paredzēts, lai mazos dzīvokļus vairāk pakļautu saules gaismai. No attāluma uz Āgenskalna ielu vērstās mājas šķiet kā atsevišķas ēkas, taču patiesībā tās ir savienotas stūros. Rajonā mājas ir brīvi izvietotas ar plašiem laukumiem starp tiem, no kuriem lielākajos ir nedaudz saglabājies paugurainais reljefs.^[4]

Pirmā kārta

Āgenskalna priežu būvniecības pirmajā kārtā tika izmantoti 316. sērijas daudzdzīvokļu ēku projekti, kas tika izstrādātas Maskavā un vēlāk neoficiāli dēvētas par "Hruščovku". Šīs ēkas ir būvētas no baltajiem silikāta ķieģeļiem, un tām ir atsevišķas ieejas, ko sauc arī par sekciju tipa ēkām. Sarkanie ķieģeļi tiek izmantoti kā dekoratīvie elementi logu sānos vai kā fasādes daļa starp atsevišķiem logiem.^[4]

Otrā kārta

Otrā kārta Āgenskalna priedēm sākās 1961. gada beigās, kad Melnsila ielas labajā pusē tika novākti pēdējās augstākās priežu kāpas paliekas. Arī šajā projekta posmā tika izmantoti brīvās plānošanas principi, ēkas, kas vērstas pret Melnsila un Āgenskalna ielu, izvietojot paralēli vienu otrai, kā rezultātā šeit dzīvokļi ir mazāk pakļauti saules gaismai. Āgenskalna priežu plānojumā izmantotas līdzīga vai vienāda augstuma mājas. Vēlāk celtajos Rīgas mikrorajonos, cenšoties uzlabot vides kvalitāti, starp zemākas apbūves māju rindām tika izvietoti vertikāli akcenti atsevišķu augstāku ēku veidā.^[4]

Āgenskalna priežu otrā kārta tika uzbūvēta, izmantojot rūpnieciski ražotas 464. sērijas lielpaneļu daudzdzīvokļu mājas. Lai gan šo identisko ēku kastu izvietojums varēja būt estētiski pievilcīgs no putna lidojuma vai plānošanas dokumentos, tas radīja vienmuļu ainavu zemes līmenī. Tomēr galvenā problēma ar šīm ēkām bija to zemā kvalitāte. Āgenskalna priedēs pirmo reizi plašā mērogā tika izmantotas rūpnieciskās būvniecības metodes, un sliktā celtniecība kļuva acīmredzama drīz pēc ēku pabeigšanas. Savienojumi starp paneļiem bija neprecīzi un pildīti ar primitīviem materiāliem, un betona paneļu fasādēm uzklātā krāsa nebija pareizi pielipusi. Vēlāk tika uzlabots 464. sēriju dzīvokļu plānojums un rūpnīcā veikta paneļu dekoratīvā apdare.^[4]

Vide

Mikrorajona kompleksā ietilpa arī patērētāju pakalpojumi, veikali ar plašu preču klāstu, kafejnīca "Priedes" (strādāja līdz 20. gadsimta beigām, nojaukta 2018. gadā, tās vietā 2019.—2020. gadā uzcelta jauna dzīvojamā ēka ar tādu pašu adresi Āgenskalna iela 24), un Melnsila ielā uzbūvēta divstāvu pašapkalpošanās ēdnīca un restorāns "Baltija" (tagad veikals Maxima).^[4]^[7]

Mikrorajona būvniecības laikā centās saglabāt atsevišķas vecas priedes, kas netraucēja māju celtniecībai. Tomēr lielākā daļa veco koku vēlākos gados nokalta; līdz mūsdienām saglabājusies vienīgā priede, kas aug plašā pagalmā mājas priekšā Kristapa ielā 12. Kvartāla dienvidu stūrī iepretim Kristapa un Dreiliņu ielas krustojumam iestādīta priežu jaunaudze.^[5]

Atsauces

↑ Āgenskalna kāpas. Atjaunināts: 2023-01-09
↑ Pēteris Jērāns. Enciklopēdija Rīga. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 154. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
↑ «Прогулка по Хагенсбергскому лесу | Рижский Краеведческий Сайт». rigacv.lv. Skatīts: 2023-01-08.
↑ ^4,0 ^4,1 ^4,2 ^4,3 ^4,4 ^4,5 ^4,6 ^4,7 «Priedes ņurdzēja un ņirbēja». www.diena.lv. Skatīts: 2023-01-08.
↑ ^5,0 ^5,1 ^5,2 ^5,3 Krastins, Janis (2012-08-23). "Agenskalna Priedes Housing District". Architecture and Urban Planning 6 (0): 37–42, 57–59. doi:10.7250/aup.2012.006. ISSN 2255-8764.
↑ «Агенскалнские сосны – Rīga, Рига – Zurbu vietnes par pilsētu vēsturi un attīstību». riga.zurbu.net. Skatīts: 2023-01-08.
↑ «Ienāc Facebook». Facebook (latviešu). Skatīts: 2023-01-08.

[1] Āgenskalna kāpas. Atjaunināts: 2023-01-09

[2] Pēteris Jērāns. Enciklopēdija Rīga. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 154. lpp. ISBN 5-89960-002-0.

[3] «Прогулка по Хагенсбергскому лесу | Рижский Краеведческий Сайт». rigacv.lv. Skatīts: 2023-01-08.

[:1-4] 4,0 ^4,1 ^4,2 ^4,3 ^4,4 ^4,5 ^4,6 ^4,7 «Priedes ņurdzēja un ņirbēja». www.diena.lv. Skatīts: 2023-01-08.

[:0-5] 5,0 ^5,1 ^5,2 ^5,3 Krastins, Janis (2012-08-23). "Agenskalna Priedes Housing District". Architecture and Urban Planning 6 (0): 37–42, 57–59. doi:10.7250/aup.2012.006. ISSN 2255-8764.

[6] «Агенскалнские сосны – Rīga, Рига – Zurbu vietnes par pilsētu vēsturi un attīstību». riga.zurbu.net. Skatīts: 2023-01-08.

[7] «Ienāc Facebook». Facebook (latviešu). Skatīts: 2023-01-08.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]