Ārpolitika

Ārpolitika ir stratēģisks process, kas ietver mērķu noteikšanu, rīcības plānošanu un diplomātiskās taktikas izmantošanu, lai sasniegtu nacionālās intereses starptautiskajā arēnā.

Valsts ārpolitiku var ietekmēt gan iekšējie faktori, piemēram, ekonomiskā situācija, sabiedriskā doma un politiskie līderi, gan ārējie faktori, piemēram, citu valstu politika, starptautiskie konflikti un globālās tendences. To ietekmē arī daudzpusējas organizācijas, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Eiropas Savienība (ES) un Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), kurās valstis sadarbojas, lai risinātu globālus izaicinājumus, piemēram, klimata pārmaiņas, cilvēktiesības un starptautisko tirdzniecību.

Mērķi

Ārpolitika var būt vērsta uz aizsardzību un drošību, ekonomisku ieguvumu vai palīdzības sniegšanu valstīm, kurām tā ir nepieciešama. Visi ārpolitikas mērķi ir savstarpēji saistīti un veido vienotu, visaptverošu katras valsts ārpolitiku. Atšķirībā no iekšpolitikas ārpolitikas jautājumi parasti rodas pēkšņi, reaģējot uz notikumiem ārvalstīs.

Aizsardzība

Ārpolitika bieži tiek īstenota, lai nodrošinātu valsts drošību. Valstu valdības veido militāras alianses ar citām valstīm, lai novērstu uzbrukumu.

21. gadsimtā aizsardzības ārpolitika ir paplašinājusies, lai risinātu globālā terorisma draudus.

Ekonomika

Ekonomiskās ārpolitikas jautājumi var ietvert tirdzniecības nolīgumu slēgšanu, kā arī importa un eksporta pārvaldību.

Internacionālie mērķi

Daudzas valstis ir izstrādājušas humanitārās programmas saskaņā ar "atbildība aizsargāt" koncepciju. Liberālā internacionālisma piekritēji uzskata, ka spēcīgāku un bagātāku valstu pienākums ir palīdzēt un atbalstīt mazāk spēcīgas valstis.

Skatīt arī

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ārpolitika.