Kņazs

Vikipēdijas lapa

Kņazs (sensl. къnedzь - radniecīgs senģ. kuningaz, got. kuniggs; krievu: князь, slov. kniež, horvātu: knez, bulgāru: княз, vācu: Knjas, angļu: knyaz, poļu: kniaź, franču: cnéz), suverēnas kņazistes (valsts) valdnieks Austrumeiropā, vai arī lielkņaza/karaļa/imperatora vasalis viduslaikos Krievijas, Lietuvas, Polijas, Čehijas, Horvātijas, Serbijas, Melnkalnes, un Bulgārijas teritorijās. Sākotnēji senajiem slāviem vēlēts karadraudzes vadītājs, agro viduslaiku laikā cilts vadonis. Sieviešu dzimtē — kņaziene (kr. княгиня).

  • dēls — kņazičs (kr. княжич)
  • meita — kņazna (kr. княжна).

Viduslaikos pēc ranga līdzvērtīgs hercogam, bet mazāko kņazistu kņazi, monarhu vasaļi ar piešķirtiem lēņiem — grāfam.

Lielkņazs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielkņazs (krievu: великий князь, lietuviešu: didysis kunigaikštis) bija suverēns valdnieks Krievijā un Lietuvā, pēc ranga līdzvērtīgs lielhercogam un karalim.

Sākotnēji lielkņaza tituls bija vienīgi Kijivas lielkņazam, bet 12. gadsimtā vairāki suverēni kņazi kronējās kā lielkņazi (Vladimiras, Čerņigovas, Rjazaņas u.c.), no 13. gadsimta lielkņaza titulu piešķīra Zelta ordas hans kā šo zemju suverēns un senjors. Tituls saglabājās arī pēc tam, kad 16. gadsimtā Maskavijas lielkņazi kļuva par Krievijas cariem. Krievijas cars Mihails Romanovs lietoja "Livonijas lielkņaza" titulu, bet vēlākie Krievijas ķeizari pēc Latvijas pakļaušanas sevi titulēja vairs tikai kā "Livonijas kņazus" un "Kurzemes un Zemgales kņazus". Kopš 18. gadsimta titulu „lielkņazs“ Krievijas Impērijā lietoja vienīgi tiešajiem ķeizara radiniekiem.

Lietuvas dižkunigaiša titulu sāka lietot Mindaugs (ap 1200-1263). Vēlāk, apvienojoties ar Polijas karaļvalsti vienotā kopvalstī, to turpināja lietot Polijas-Lietuvas valdnieki, savam titulam pievienojot arī citu uzvarēto suverēno valdnieku titulus, piemēram, "Prūsijas, Mazovijas, Žemaitijas un Livonijas lielhercogs".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]