Konstantīns I

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Konstantīns I
Flavius Valerius Aurelius Constantinus
Rome-Capitole-StatueConstantin.jpg
Konstantīna I krūšutēls
Romas imperators
Amatā
306. gada 25. jūlijā — 337. gada 22. maijs
Priekštecis Konstantijs Hlors
Pēctecis Konstantīns II

Dzimšanas dati 272. gada 27. februārī
Naissa Mēzija, Romas impērija
(Tagad: Niša, Karogs: Serbija Serbija)
Miršanas dati 337. gada 22. maijs
Nikomēdija, Romas impērija
(Tagad Izmita Karogs: Turcija Turcija)
Dzīvesbiedrs(-e) Minervina, Fausta.
Reliģija kristietība

Cēzars Flāvijs Valērijs Konstantīns Augusts, pazīstams arī vienkārši kā Konstantīns I, Konstantīns Lielais vai Svētais Konstantīns (dzimis 272. gada 27. februārī, miris 337. gada 22. maijā), bija Romas imperators no 306. gada līdz nāvei 337. gadā. Pirmos gadus Konstantīns valdīja kopā ar Galēriju, Licīniju un Maksimīnu, bet no 324. gada viņš valdīja vienatnē. Konstantīns I vislabāk ir zināms, kā pirmais kristiešu Romas imperators. Konstantīns I atcēla sava priekšgājēja Diokletiāna izsludināto kristiešu vajāšanu un 313. gadā izdeva Milānas ediktu, kurā tika pasludināta visā impērijas teritorijā reliģiskā tolerance. Konstantīns pārcēla impērijas galvaspilsētu no Romas uz jaunbūvēto, savā vārdā nosaukto pilsētu- Konstantinopoli.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Flāvijs Valērijs Konstantīns ir dzimis 272.gada 27. februārī Naissā, kas tolaik ietilpa Romas impērijas Mēzijas provincē. Viņa tēvs, Flāvijs Konstantijs bija ievērojams politiķis, armijas virsnieks imperatora Aureliāna miesassardzes vienībā. Vēlāk kļuvis par Dalmācijas provinces pārvaldnieku un arī visas impērijas valdnieku. Konstantīna māte, Helēna bija cēlusies no zemākajiem sociālajiem slāņiem un nav skaidrs vai viņa bija Flāvija Konstantija oficāla sieva vai tikai mīļākā.

Konstantīns uzauga un ieguva izglītību imperatora Diokletiāna galmā. Apguvis latīņu literatūru, grieķu valodu un filozofiju. Diezgan ātri Konstantīns kļuva par ievērojamu personu imperatora galmā. Kopā ar imperatoriem Diokletiānu un Galēriju karojis Sīrijā un Mezopotāmijā, 296. gadā cīnījies ar barbaru ciltīm pie Donavas. 303.gadā Konstantīns ierodas Nikomēdijā un kļūst par aculiecinieku Diokletiāna īstenotājām kristiešu vajāšanām. Tās bija visnežēlīgākās kristiešu vajāšanas Romas vēsturē. Baznīcas tika izpostītas un priesteri ieslodzīti. Lai arī ir maz ticams, ka Konstantīns būtu iesaistījies šajās vajāšanās, tomēr viņš arī aktīvi pret to neprotestēja.

305. gadā Diokletiāns atsakās no sava titula un par viņa pēctečiem tiek izvēlēti Galērijs un Konstantijs, Konstantīna tēvs. Konstantīns uzturējās Galērija galmā kā sava veida ķīlnieks. Vienīgā cerība bija viņa tēvs, kurš arī drīz vien pieprasīja atbrīvot Konstantīnu, lai tas viņam palīdzētu militārajā kampaņā Britānijā. Pielietojot viltu, piedzirdot imperatoru Galēriju, Konstantīnam izdodas dabūt atļauju doties prom un viņš nekavējoties to izmanto, pirms vēl Galērijs ir pārdomājis. Konstantīns satiekas ar savu tēvu 305.gada pavasarī Gallijas pilsētā Bononijā (Boloņā). No turienes abi devās uz Britāniju kur veselu gadu Konstantīns karoja ar piktiem viņpus Adriāna valnim. 306. gadā Eborakā (Jorkā) mirst Konstantīna tēvs, pirms nāves pasludinot Konstantīnu par savu pēcteci. Arī karaspēks sekoja viņa piemēram un atbalstīja Konstantīnu. Jauno imperatoru uzreiz atzina arī Britānijas un Gallijas provinces.

Valdīšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pasludināšanas par imperatoru Konstantīns nekāvējoties nosūtīja vēstuli Galērijam pieprasot atzīt viņu par sava tēva mantinieku. Galērijs bija ļoti saniknots tomēr saprata, ka Konstantīna neatzīšana automātiski nozīmētu pilsoņu karu. Tādēļ Galērijs piekrita kompromisam un atzina Konstantīnu par savu līdzvaldnieku, piešķirot viņam Cēzara titulu kā arī atbildes vēstulē nosūtot viņam imperatora purpura mantiju.

Kļuvis par impērijas līdzvaldnieku Konstantīns sāka strauji nocietināt Romas robežas Ģermānijā. Sevišķi Trīres pilsētas apkārtnē. Tobrīd Konstantīna pakļautībā atradās lielāka armija impērijā. Īstenojis arī daudzus celtniecības projektus Gallijā.

No 306 līdz 324. gadam impērijā pastāvēja t.s. tetrarhijas periods, kad eksistēja divi oficiālie imperatori un divi uzurpatori: Maksentijs un Maksimiāns. 311. gadā mirst imperators Galērijs un Konstantīns uzsāk pilsoņu karu pret abiem varaskārajiem troņa pretendentiem. Šajā karā Konstantīna karaspēks pirmo reizi kā savu standartu izmantoja kristiešu krustu. 312. gadā Konstantīns pēc asiņainas kaujas ieņem Romu. Maksentijam tiek nocirsta galva un ķermenis iesviests Tibrā. Vēlāk Konstantīns cīnījās ar vēl vienu troņa pretendentu Licīniju. Pēc vairākām kaujām, 325. gadā Konstantīnam beidzot izdodas panākt Licīnija sodīšanu ar nāvi un tādejādi kļūt par vienpersonīgu Romas impērijas valdnieku.

Romas impērija Konstantīna I nāves brīdī. Gaišākos toņos iezīmētas no Romas atkarīgās teritorijas.

Konstantīns bija pirmais Romas imperators kurš pasludināja sevi par kristieti un tādējādi arī ievērojami palielināja kristietības ietekmi visā impērijā. Viņš atbalstīja kristiešu draudzes finansiāli un uzbūvēja vairākas baznīcas. Tomēr viņš neaizliedza pagānismu un uz daudzu jaunceltņu sienām joprojām bija redzamas pagāniskās romiešu dievības. Tāpat viņš arī visu savu valdīšanas laiku skaitījās romas pagāniskās reliģijas augstākais priesteris (Pontifex Maximus).

Otrs ievērojamais Konstantīna valdīšanas laika notikums bija impērijas galvaspilsētas pārcelšana no Romas uz jaunbūvēto pilsētu Jauno Romu(Nova Roma), kas tika uzcelta senās grieķu pilsētas Bizantijas vietā. Tomēr tautā jauno pilsētu sāka dēvēt imperatora vārdā par Konstantinopoli un vēl Konstantīna dzīves laikā šo nosaukumu sāka izmantot arī oficiālā līmenī. Impērijas administrācijas pārcelšanai uz austrumiem bija arī ideoloģiska un simboliska nozīme. Tas iezīmēja impērijas grieķiskās un galvenokārt pagāniskās austrumu daļas saplūšanu ar latīnisko un pamatā kristietisko rietumu daļu.

Vēlākajā dzīves posmā Konstantīns veica vairākas militārās kampaņas aiz Donavas, daļēji atkarojot Aureliāna pamesto Dākijas provinci. Tāpat arī karojis ar Gotiem un Sarmatiem. Savos dzīves pēdējos gados plānojis plašu kampaņu pret Persiju, bet to īstenot nepaspēj.

Konstantīns mira 337.gada 22. maijā un tika apbedīts Konstantinopolē, Sv. Apustuļa baznīcā. Pirms nāves oficiāli pieņēma kristietību no Nikomēdijas bīskapa, kurš veica kristību rituālu.



Priekštecis:
Konstantijs Hlors
Romas imperators
306337
vienlaicīgi ar Galēriju, Licīniju un Maksimīnu
Pēctecis:
Konstantīns II