Oktaviāns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Oktaviāns
Octavianus
Romas impērijas imperators
Hw-augustus.jpg
Oktaviāna krūšutēls
Valdīja no 27. gada p.m.ē 16. janvāra līdz 14. gada 9. augustam
Priekštecis Jūlijs Cēzars (kā Romas Republikas diktators)
Pēctecis Tibērijs
Dzimis 63. gada p.m.ē. 23. septembrī
Dzimšanas vieta Roma, Romas Republika
Miris 14. gada 19. augustā
Miršanas vieta Nola, Romas impērija
Dzīvesbiedres 1. Klodija Pulhra (līdz 40. gadam p.m.ē.)
2. Skribonija (no 40. līdz 38. gadam p.m.ē.)
3. Līvija Druzilla (no 38. gada p.m.ē. līdz 14. gadam)
Pēcnācēji Jūlija vecākā
Gajs Cēzars (adoptēts)
Lūcijs Cēzars (adoptēts)
Tibērijs (adoptēts)
Dinastija Jūlija-Klaudija dinastija
Tēvs Gajs Oktāvijs
adoptējis Jūlijs Cēzars
Māte Atija Balba Cezonija

Augusts (Oktaviāns) (dzimis 63. gada p.m.ē. 23. septembrī, miris 14. gada 19. augustā) bija pirmais Senās Romas imperators, līdz ar viņa valdīšanas sākumu 27. gadā p.m.ē. Romā sākās impērijas vēsturiskais periods. Augusta valdīšanas laikā Romas impērijā, pēc gandrīz gadsimtu ilgušām iekšpolitiskām nesaskaņām, jukām un kariem, pārsvarā valdīja miers un pārticība. Tādēļ šo Senās Romas periodu pieņemts saukt par Augusta laikmetu.

Oktaviāna izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augusts, īstajā vārdā - Gajs Oktāvijs Augusts (Gaius Octavius August) - dzimis 23. septembrī 63.g. pr.Kr. Viņa vecmāte bija Gaja Jūlija Cēzara, kuru Augusts nomainīja Senās Romas tronī, māsa. Cēzars mīlēja savas māsas mazdēlu, kurš lielu daļu bērnības pavadīja viņa mājā, gādāja lai tas iegūtu labu izglītību un sekoja viņa karjerai.

Varas sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēzars slepus Oktaviānu bija nozīmējis par savu pēcteci. Tas atklājās tikai pēc Cēzara noslepkavošanas 44.g. pr.Kr., kad Oktaviānam vēl bija tikai 18 gadi. Viņš Cēzara noslepkavošanas brīdī atradās Ilirijā, bet Romā sākās jukas un cīņa par varu. Lai stabilizētu situāciju, Oktaviāns, pēc atgriešanās Romā, ar Cēzaram uzticīgajiem ģenerāļiem Marku Antoniju un Marku Lepidu izveidoja Otro Triumvirātu. Lai tālāk nostiprinātu savu varu un izvairītos no nevajadzīgiem politiskiem riskiem, viņi, atšķirībā no sava priekšgājēja Cēzara, rūpīgi sastādīja savu oponentu sarakstus un uzsāka metodisku to iznīcināšanu. Starp nogalinātajiem tikai senatoru vien bija ap 300, ieskaitot slaveno oratoru Ciceronu.

Tikuši galā ar jebkādu iespējamo pretestību Romā, viņi uzsāka galveno, pret Cēzaru vērstās sazvērestības organizētāju — Bruta un Longina vajāšanu, kuri tūlīt pēc Cēzara slepkavības bija aizbēguši uz Maķedoniju. Viņi bija savākuši tur armiju lai gāztu triumvirātu un atjaunotu Romas Republiku, bet tika sakauti. Nonākuši bezizejas situācijā, abi sazvērnieki beidza dzīvi izdarot pašnāvību.

Lai stiprinātu triumvirātu, Antonijs bija apprecējis Oktaviāna māsu Oktāviju. Būdams Āzijā, Antonijs iemīlējās Kleopatrā, kuru Cēzars bija iecēlis par Ēģiptes valdnieci un palika Ēģiptē, bet savu sievu, Oktaviāna māsu Oktāviju viņš aizsūtīja atpakaļ uz Romu. Tas nozīmēja neizbēgamu konfliktu un triumvirāta izjukšanu. Situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka 34.g. pr.Kr. viņš Kleopatras (un kā domā Cēzara) dēlu Cēzarionu pasludināja par Cēzara mantinieku, tātad Oktaviāna vietā. Turklāt Romas austrumu provinces, kuras pēc vienošanās triumvirāta starpā bija uzticēts pārvaldīt Antonijam, viņš vienpersoniski sadalīja starp Kleopatru un tās bērniem. Tas vēl vairāk pastiprināja konfliktu un kara neizbēgamību.

Antonija un Kleopatras spēkus 31.g. pr.Kr. jūras kaujā Oktaviāna flote sakāva un abi mīļākie drīz beidza dzīvi pašnāvībā. Arī Cēzarions tika noslepkavots. Oktaviāns ar triumfu atgriezās Romā kā vienpersonisks romiešu pasaules valdnieks. Romas sabiedrība nebūt nepretojās tam visā nākamajā Oktaviāna valdīšanas laikā, tā nemaz neilgojās pēc brīvības, jo vēl dzīvā atmiņā bija haoss, bagāto izlaidība un nabagu posts, terors un juceklis, kas pavadīja „brīvības” laikus Romas republikas periodā.

Imperators Augusts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senāts 27. gadā pr.Kr. piešķīra Oktaviānam titulu Augusts, kas nozīmēja „svētais” un, kas vēlāk politiskajā apritē tika lietots kā sinonīms imperatoram. Senāts Augustam piešķīra arī veselu virkni citu titulu, kas republikas laikā bija saistīti ar to vai citu valsts pārvaldes funkciju veikšanu, kas viņu faktiski padarīja par diktatoru ar neierobežotu varu. Tiesa, Augusts centās pārāk neafišēt to, viņš pat saglabāja Senāta pilnvaras un citas Republikas pārvaldes institūcijas, kā arī bieži uzsvēra, ka viņš it kā ir atjaunojis Romas Republiku.

Augusta reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neapstrīdams ir tas, ka līdz ar viņa kļūšanu par imperatoru, bet Romas pārtapšanu no republikas par impēriju, iesākās ilgstošs tās uzplaukuma un labklājības laiks. Agrāk iekarotās teritorijas tika nostiprinātas ar efektīvu pārvaldi un precīzi iezīmētām robežām. Austrumu teritorijas, kuras karu laikā bija jau gandrīz nošķirtas no Romas, tika atkal pievienotas. Augusta laikā Roma centās mierīgā ceļā uzlabot attiecības arī ar tās pierobežā dzīvojošām kaimiņu tautām. Lai uzlabotu zemju pārvaldi, tās tika sadalītas sīkākās administratīvās vienībās. Piemēram, Gallija, kuru bija iekarojis Cēzars, tika sadalīta četrās provincēs, bet Spānija — trijās. Tika atjaunota kontrole arī pār Ēģipti.

Katram savam karavīram viņš piešķīra ievērojamu naudas prēmiju. Kara veterāniem, kuri bija godam beiguši dienestu, tika piešķirta zeme. Īpašniekiem tika atlaisti visi vecie parādi, bet visi parādu saraksti valstij tika publiski un svinīgi sadedzināti ugunskuros. Tika organizēti dažādi sabiedriskie darbi ceļu uzlabošanā, Romas ēku un infrastruktūras atjaunošanā, pārbūvē un modernizācijā. Sausuma vai citu klimatisko likstu skartām provincēm no valsts rezervēm sāka sniegt centralizētu palīdzību.

Romas sabiedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augusta laikā uzplauka arī literatūra un māksla. Dzejnieki Ovīdijs, Horācijs un Vergīlijs, tāpat kā vēsturnieks Tits Līvijs, kurš sarakstīja Romas vēsturi, bija tuvi imperatora draugi. Augusts atbalstīja arī arhitektūru. Par viņa valdīšanas laiku mēdza teikt, ka viņš ieradās ķieģeļu Romā, bet atstāja to tērptu marmorā.

Tomēr bija viena būtiska problēma, kuru neizdevās atrisināt arī Augustam, lai kādas pūles viņš tam neveltīja. Tā bija Romas sabiedrības morāle. Neskatoties uz pieņemtajiem stingrajiem likumiem, kas aizliedza prostitūciju un laulāto (sievas) neuzticību, kas sodīja arī par atturēšanos no precēšanās un bērnu audzināšanas, vairuma romiešu vieglprātīgā attieksme pret ģimeni, godu, sirdsapziņu un citiem morāles un ētikas principiem, neuzlabojās. Tādēļ arvien vairāk sāka samilzt demogrāfiskās problēmas. Rezultātā etnisko romiešu īpatnējais svars impērijā sāka pamazām sarukt, jo provincēs un no tām Romā ieplūstošās barbaru ģimenes parasti bija daudzskaitlīgas. Barbari ar daudz lielāku cieņu un pietāti izturējās arī pret dzīves vērtībām, kuras romieši laika gaitā bija pazaudējuši. Šīs iezīmes kļuva par vienu no Senās Romas pakāpeniskas novājināšanās faktoriem, kas līdz ar citiem ekonomiskiem un sociāliem faktoriem gala rezultātā noveda pie šīs Vidusjūras civilizācijas pilnīga sabrukuma.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
-
Romas imperators
27 p. m. ē.14
Pēctecis:
Tibērijs