Latviešu policijas bataljoni

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latviešu policijas bataljoni bija militāras vienības, kuras Otrajā pasaules kara laikā izveidoja vācu okupācijas iestādes no Latvijas policijas savrupdienesta, bijušajiem aizsargiem, brīvprātīgajiem, kā arī mobilizācijas rezultātā. Policijas bataljoni veica apsardzes uzdevumus Latvijā un ārpus tās, kā arī piedalījās operācijās pret partizāniem un cīnījās Austrumu frontē. Policijas bataljoni tāpat kā policijas savrupdienests bija pakļauti augstākajam SS un policijas vadītājam Ostlandē vai arī tieši kārtības policijas komandierim Latvijā. Nonākot frontē, tie pārgāja attiecīgā frontes sektora kaujas iecirkņa priekšnieka pakļautībā līdzīgi pārējām kaujas vienībām.

Izveidošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmos bataljonus sāka formēt 1941. gada septembrī. Pirmo 16. Zemgales policijas bataljonu, 21. oktobrī tas devās uz austrumu fronti. 1941. gada decembrī kā otrs latviešu bataljons ārpus Latvijas devās 17. Vidzemes policijas bataljons, bet kā trešais 1942. gada martā - 21. Liepājas policijas bataljons. Šie abi bataljoni cīnījās Ļeņingradas frontē kopā ar 19. Latgales un 24. Talsu bataljonu. Līdz 1941. gada beigām Rīgā bija izveidoti pieci latviešu policijas bataljoni. Ar augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē un Ziemeļkrievijā Frīdriha Jekelna 1942. gada 11. februāra uzsaukumu sākās liela latviešu policijas bataljonu vervēšanas akcija, kuras rezultātā līdz 1. jūlijam saformēja vēl 16 jaunus policijas bataljonus. Līdz Latviešu leģiona nodibināšanai saformēja 25 bataljonus.

Pavisam no 1941. gada septembra līdz 1944. gada jūlijam tika saformēts 42 latviešu policijas bataljoni ar numerāciju 16-28, 266-282 (ieskaitot 280-A., 281-A, 282-A un 280-B.) un 317-322. 1944. gada 1. jūlijā latviešu policijas bataljonos skaitījās 14 884 vīri.[1] Bataljoni bija dažāda sastāva un lieluma. Daži bataljoni paspēja saformēties tikai vienas rotas sastāvā (274., 275.), dažus saformēja tikai kādam noteiktam uzdevumam un pēc tā izpildīšanas atkal izformēja (280., 281.). Bez latviešu bataljoniem vācieši bez kādas latviešu līdzdalības Latgalē saformēja 7 kārtības dienesta bataljonus no krieviem (283., 314., 315., 325.-328.), lai tie netiktu iekļaut Vlasova krievu formējumos. Šie bataljoni nebija pakļauti Latviešu leģiona ģenerālinspektoram un 1944. gada beigās tos vai nu izformēja vai arī pārveda uz Vāciju.

Apgāde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no vēlāk izveidotajām Latviešu leģiona vienībām, policijas bataljonu apgāde bieži bija trūcīga. Bieži bataljoni tika nosūtīti uz fronti nepilnīgi apģērbti, kā arī vāji bruņoti, sevišķi tas attiecas uz smagajiem un prettanku ieročiem. Pirmo bataljonu karavīri valkāja Latvijas armijas formas tērpus, bet bez zīmotnēm. Vēlāk karavīri valkāja vācu policijas formas tērpus ar Latvijas armijas zīmotnēm. Apbruņojums bija ļoti dažāds- vācu, krievu, franču, čehu u.c., tai skaitā no Latvijas armijas krājumiem.

Kaujas darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan policijas bataljonu galvenais uzdevums bija paredzēts sardžu un sakaru dienests, kā arī partizānu apkarošana, tomēr 20 bataljoni dažādos laikos bija iesaistīti tiešās frontes cīņās, sevišķi pie Ļeņingradas un Neveļas, kā arī vēlāk aizsardzības cīņās Latvijā.

1942-43. gadā daļa policijas bataljonu bija iesaistīti cīņās pret partizāniem Baltkrievijā. 1942. gada augustā-septembrī akcijā „Purva drudzis“ (Sumpffieber) bija iesaistīti 18., 24. Talsu, 26. Tukuma un 266-E. Rēzeknes bataljoni.

1943. gadā vācu aizmugures vienības veica divas lielas pretpartizānu operācijas Krievijā un Baltkrievijā ar latviešu bataljonu līdzdalību. Pirmā no tām bija „Ziemas burvība” (vācu: Winterzauber, pazīstama arī kā "Osvejas operācija), kas noritēja no 1943. gada 15. februārim līdz 2. aprīlim. Tajā piedalījās arī 8 latviešu policijas bataljoni - 273. Ludzas, 276. Kuldīgas, 277. Siguldas, 278. Dobeles, 279. Cēsu, 280. Bolderājas, 281. Abrenes un 282. Ventas.

Otra operācija bija „Heinrihs” (vācu: Heinrich), kas sākās 1943. gada 1. novembrī, taču frontes apdraudējuma dēļ jau 9. novembrī tika pārtraukta. Šajā operācijā piedalījās 283. Latgales krievu bataljons, 282-A., 280-B., 317-F. bataljoni ar 318-F. bataljonu rezervē, kā arī 1. Rīgas policijas pulks.[2]

1942. gada maija sākumā 17. Vidzemes, 23. Gaujas un 27. Burtnieku bataljonu nosūtīja uz Ukrainu. Vēlāk turp nosūtīja vēl 5 citus latviešu policijas bataljonus (22., 25., 28., 268., 272). Bataljonu uzdevums bija ceļu, tiltu, bunkuru u.c. būvju uzraudzība, bet tie tika iesaistīti arī frontes cīņās un partizānu apkarošanā.

1942. gada jūlija beigās 22. Daugavas un 272. Daugavgrīvas bataljonus nosūtīja uz Varšavu, kur 22. bataljons tika izmantots Varšavas geto ieslodzīto konvojēšanā uz Treblinkas nāves nometni, bet 272. bataljons tika nodarbināts geto ārējā perimetra apsardzībā.

Sākot ar 1944. vasaru lielākā daļa bataljonu atradās Latvijas teritorijā, piedaloties aizstāvēšanās cīņās frontē. Jūnijā 23. Gaujas, 319-F. un 322-F. bataljons piedalījās Bauskas aizstāvības cīņās. Daži bataljonu pildīja sardzes dienestu, tā piemēram 267. Rēznas bataljons no 1944. gada oktobra veica jūras krasta apsardzību abpus Užavai.

Cīņu noslēgums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1943. gada pirmajā pusē sešus bataljonus (16., 18., 19., 21., 24. un 26.) apvienoja Latviešu SS brīvprātīgo brigādē (vēlāk 19. divīzija). 1943. gada 1. augustā vēl četrus bataljonus (277. Siguldas, 278. Dobeles, 276. Kuldīgas un 281-A.) apvienoja 1. Rīgas policijas pulkā, ieceļot par komandieri pulkvežleitnantu Osvaldu Meiju. 1944. gada februāra pirmajā pusē saformēja vēl divus pulkus - 2. Liepājas (no 22. Daugavas, 25. Abavas, 282-A. un 280-B. bataljoniem) un 3. Cēsu policijas pulku (no 317-F., 318-F., un 321-F. bataljoniem).

Tajā pašā laikā it kā latviešu leģiona 15. divīzijas rīcībā uz Vāciju nosūtīja 20. Rīgas un 266. Rēzeknes bataljonus, tie gan divīzijā iekļauti netika, bet gan 1944. gada oktobra-novembra mēnešos tika iekļauti 1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā.

Pieci policijas bataljoni kā savrupvienības nonāca Kurzemes cietoksnī, 23. Gaujas, 267. Rēznas, 269-W., 322-F., 20-E. bataljona 5. rota un 271. Valmieras bataljons, kuru 1944. gada oktobrī iekļāva 19. divīzijā. 1942. gadā izveidoto 270. Abrenes sapieru bataljonu 1943. gada 18. martā pārdēvēja par 672. austrumu sapieru bataljonu (Ost-Pi.Btl. 672 des Heeres) un tas pilnībā pārgāja vācu pakļautībā. 1944. gada jūlija sākumā tas tika pārvests uz Kurzemi, kur turpināja cīņas līdz kapitulācijai.[3]

Policijas bataljonu uzskaitījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. (Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās. Rīga. Mansards. 2011. ISBN 978-9984-872-64-3 66. lpp.
  2. Kangeris, Kārlis (2004). "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā". Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940−1964. Latvijas vēstures institūta apgāds. 332-354. lpp. ISBN 9984-601-56-2.
  3. Latviešu karavīrs otra pasaules kara laikā. II sējums. Daugavas vanagu centrālā valde. Stokholma. 1972.