Medusāpsis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Medusāpsis
Mellivora capensis (Storr, 1780)
Medusāpsis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta Caunveidīgie (Musteloidea)
Dzimta Caunu dzimta (Mustelidae)
Apakšdzimta Medusāpšu apakšdzimta (Mellivorinae)
Ģints Medusāpši (Mellivora)
Suga Medusāpsis (Mellivora capensis)
Izplatība
Honey Badger area.png

Medusāpsis (Mellivora capensis) ir caunu dzimtas (Mustelidae) medusāpšu ģints (Mellivora) plēsējs. Medusāpsis ir vienīgā suga medusāpšu ģintī.

Medusāpsis ir sastopams gandrīz visā Āfrikas teritorijā un Āzijas dienvidos un rietumos: Baludžistānas provincē Irānā, Irākas dienvidos, Pakistānā un Indijas rietumos.[1] Medusāpsi uzskata par vienu no drosmīgākajiem dzīvniekiem pasaulē.[2] Pateicoties savai bezbailībai, tas ir ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā.[3]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Medusāpša kažoka augšdaļa ir gaiša, bet apakšējā daļa melna
Medusāpši Prāgas zoodārzā

Medusāpsis augumā un pēc uzbūves ir līdzīgs Eiropas āpsim (Meles meles), bet ir par to smagnējāks, platāku galvu. Tiem ir mazas acis, un ausīm nav ārējās gliemežnīcas. Purnam ir īpatnēja, kantaina forma, kas līdzinās nelielam šņukuram. Medusāpša ķermeņa garums ir apmēram 60 - 102 cm, astes garums 16 - 30 cm, augstums skaustā 20 30 cm. Tēviņi reizēm ir divas reizes smagāki par mātītēm. Svars tēviņiem 9 - 14 kg, mātītēm 5 - 10 kg. Medusāpsim tāpat kā citiem āpšiem ir proporcionāli īsas, muskuļotas kājas, un priekšķepām ir gari, spēcīgi nagi, kas piemēroti zemes rakšanai. Nagi ir apmēram 4 cm gari.[4]

Medusāpsi ir viegli atpazīt pēc tā kažoka, kas ir divkrāsains: melna apakšējā daļa un gaiši pelēka vai gandrīz balta augšdaļa, galvas virsu un asti ieskaitot. Kažoka gaišās augšdaļas variācijas ir ļoti daudz. Pamatojoties uz šīm variācijām ir ieviestas daudzas medusāpša pasugas, tomēr to skaits ir diskutabls, jo kažoka gaišā daļa dzīvniekam nomainās pat tā mūža laikā.[5] Jo vecāks medusāpsis, jo tumšāks kažoks. Mēdz būt arī pilnīgi melni medusāpši, tādus var sastapt Āfrikas rietumdaļā un Zairas ziemeļos.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Medusāpsis ir vientuļnieks, izņemot mātītes ar mazuļiem. Tam nav konkrētas teritorijas, un tas piekopj nomadnieka dzīves veidu plašā teritorijā. Tēviņam tā var sasniegt 600 km2.[6] Teritorija pārklājas ar vismaz 12 mātīšu teritorijām un citu tēviņu teritorijām. Starp tēviņiem valda bara hierarhijas attiecības. Diezgan bieži var novērot tēviņu barus kopīgi meklējot barību un pārošanās iespējas. Dominantais tēviņš cenšas padzīt zemāk stāvošos tēviņus no mātītes, kas meklējas.[7] Mātītēm ir mazākas teritorijas, tās variē starp 100 un 150 km2. Arī mātītēm teritorijas pārklājas. Tomēr mātites retāk socializē viena ar otru, reizēm var novērot divas mātītes kopīgi medījot. Pamatā tās izvairās no citiem medusāpšiem un nepārtraukti atstāj smaržu zīmes, lai brīdinātu par savu esamību konkrētā vietā.[7] Vasaras laikā tas ir aktīvs pa nakti, bet ziemas laikā pa dienu.[7]

Medusāpsis ir drosmīgs un diezgan agresīvs dzīvnieks, kas neatkāpjas no briesmām. Pieaudzis indivīds ļoti reti kļūst par medījumu citam plēsējam, tomēr reizēm to var nomedīt pitons, vilki, lauva, tīģeris vai leopards. Medusāpsi ir grūti nokost, jo to sargā tā agresivitāte un biezā, brīvā āda. Ja medusāpsi saķer aiz ādas, tas var tās iekšienē apgriezties riņķī un uzbrukt agresoram, tādēļ plēsēji nelabprāt saķeras ar pieaugušu medusāpsi.

Barība un medības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Medusāpsis klejo plašā teritorijā, kas tēviņam var sasniegt 600 km²

Medusāpsim patīk atklāti zālāji un savanna. Tas ir tipisks plēsējs ar ļoti asu ožu. Pasaulē tos pazīst kā čūsku slepkavas. Medusāpsis sagrābj čūsku aiz "kakla", vietā, kur galva savienojas ar ķermeni, un nogalina to. Tas spēj tikt galā ar 1,5 m garu čūsku 15 minūtēs.

Medusāpsis ir ļoti kārs uz medu un bišu šūnām, pateicoties šai vājībai, tas ir ieguvis savu nosaukumu. Biškopji nemīl medusāpsi, jo tas izposta stropus, tādēļ biškopji tos šauj, indē un citādi mēģina no tiem atbrīvoties. Lai atrastu bišu ligzdu, medusāpsis seko putnam, ko sauc par medusrādītāju. Kad āpsis ir uzlauzis sprostu, putns kopā ar āpsi piedalās medus ēšanas dzīrēs. Ir informācijas avoti, kas apgalvo, ka tikai cilvēki spēj izmantot medusrādītāja pakalpojumus bišu ligzdu meklēšanā.

Medusāpsis ir ļoti drosmīgs un veikls mednieks. Tas rok sliekas, medī dažādus kukaiņus, skorpionus, dzeloņcūkas, zaķus, zemes vāveres, surikatus, mangustus, kā arī lielākus dzīvniekus, kā bruņurupučus, krokodilus līdz 1 metram garus, jaunas antilopes un dažādas čūskas, ieskaitot pitonus un indīgās čūskas. Pie izdevības medusāpsis neatteiksies no ķirzakām, dažādiem grauzējiem, putniem, olām un augļiem.[8] Savu reputāciju kā bezbailīgs dzīvnieks medusāpsis ieguvis, pateicoties ieradumam medīt dzīvniekus, kas ir daudz lielāki par viņu pašu.

National Geographic 2002. gadā rakstā ar nosaukumu "Čūsku slepkava: medusāpsis no Kalahari" aprakstīja medusāpsi vārdā Kleinmans. Kamēr odze draudoši šņāca uz Kleinmanu, āpsis bez satraukuma tai izņēma no mutes nomedīto dzīvnieku un turpat apēda. Pēc tam nomedīja pašu odzi. Āfrikas odzes ir medusāpšu iemīļotākās čūskas. Ēdot āpsis pēkšņi sabruka uz pusēstās čūskas, izskatījās, ka viņš ir miris, ka kāds no odzes kodieniem bija nāvīgi trāpījis Kleinmanu. Pagāja 2 stundas un āpsis pamodās no paralīzes, atsākot ēst it kā nekas nebūtu noticis.[9]

Medusāpši tāpat kā citi āpši grauzējus medī, izrokot tos no zemes. Kad medusāpsis medī grauzējus, tam bieži seko kāds šakālis vai plēsīgs putns, lai pie izdevības sakamptu iztraucētu grauzēju. Medusāpsis ir inteliģents dzīvnieks. Ir novērots, kā tas māk pielietot palīglīdzekli medījot. Indijā 1997. gadā tika veidota dokumentālā filma par savvaļas dzīvniekiem un tika filmēts arī medusāpsis. Lai aizsniegtu zivju dzenīša jaunuli, kas bija iepinies alā koka saknēs, medusāpsis pierullēja baļķēnu un uz tā pakāpās.[10]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Medusāpšiem nav konkrēta riesta laika, tie var pāroties visu gadu.[11] Mātīte, kas meklējas, ne uzreiz pieņem savu pielūdzēju, paiet vairākas dienas līdz tā nolemj ar tēviņu pāroties. Abi kopīgi nodzīvo vienā alā 3 - 4 dienas. Pēc 6 - 8 nedēļām alā piedzimst 1 - 2 mazuļi,[11] kurus māte audzina viena pati. Mazuļi piedzimst nevarīgi, akli un bez kažoka. Ik pa 2 līdz 5 dienām, māte, paņemot tos mutē, pārnes uz jaunu alu. Mazuļi attīstās lēni. Tikai pēc 2 mēnešiem atveras acis. Kad mazuļiem ir 3 mēneši, tie sāk paši iznākt no alas, un ap šo laiku tiem ir uzaudzis divkrāsainais kažoks. Mazuļu muguras ir daudz baltākas nekā mātei.[11] Līdzko mazuļi spēj sekot līdzi mātei, ģimene ceļo apkārt, un katru dienu atpūtai tiek izrakta jauna ala.[7] Māte jau no pirmās dienas tiem māca būt agresīviem pret jebkuru citu dzīvnieku, ko tie satiek. Kamēr mazuļi ir mazi, tie traucē medībās, tādēļ māte tos atstāj alā. Alā bez mātes mazuļi ir neaizsargāti pret citu medusāpšu uzbrukumiem. Lielāko tiesu kanibālisma dēļ, izdzīvo tikai puse no mazuļiem. Māte mazuļiem iemācu visu, lai tie spētu izdzīvot vieni; medīt grauzējus, izvēlēties pareizo augsni rakšanai, rāpties kokos un uzbrukt čūskām. Mazuļi, lai visu iemācītos, paliek kopā ar māti vismaz 14 mēnešus atšķirībā no Eiropas āpša, kura mazuļi spēj būt pastāvīgi jau 3 mēnešu vecumā. Jaunais medusāpsis 8 mēnešu vecumā sasniedz pieauguša āpša augumu. Dēls var būt lielāks par māti. Tādēļ dabā, ja redz mātīti ar otru medusāpsi, tas visdrīzāk ir tās mazulis, nekā svešs indivīds.[11]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Medusāpsim ir 15 pasugas:[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]