Oto Hāns

Vikipēdijas lapa
Oto Hāns
Otto Hahn
Oto Hāns 1938. gadā
Oto Hāns 1938. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1879. gada 8. martā
Frankfurte pie Mainas, Vācijas impērija
(mūsdienās Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1968. gada 28. jūlijā (89 gadi)
Getingene, Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija
Tautība vācietis
Vecāki Heinrihs Hāns, Šarlote Hāna (dzim. Gīze)
Brāļi Kārlis, Heiners, Jūliuss
Dzīvesbiedre Edīte Hāna (dzim. Junghansa)
Bērni Hanno
Paraksts
Zinātniskā darbība
Zinātne radioķīmija, kodolķīmija
Darba vietas Marburgas Universitāte, Londonas Universitātes koledža, Ķeizara Vilhelma institūts
Alma mater Marburgas Universitāte
Pasniedzēji Ādolfs fon Beiers, Viljams Remzijs, Ernests Rezerfords
Studenti Fricis Štrasmanis
Sasniegumi, atklājumi radioaktīvo elementu atklāšana (1905-1921),
protaktīnijs (1917),
kodolizomēri (1921),
urāna kodolu dalīšanās (1938)
Apbalvojumi 1944. gada Nobela prēmija ķīmijā

Oto Hāns (vācu: Otto Hahn; dzimis 1879. gada 8. martā, miris 1968. gada 28. jūlijā) bija vācu ķīmiķis, 1944. gada Nobela prēmijas ķīmijā laureāts, jo 1938. gadā atklāja urāna kodolu dalīšanos, kas lika pamatus kodolieročiem un kodolenerģētikai. Prēmiju Zviedrijas karalis pasniedza 1946. gadā.

Tiek dēvēts par "kodolķīmijas tēvu". Nacistu idejisks pretinieks, kaut arī palika strādāt Vācijā arī nacistu laikā. Pēc Otrā pasaules kara oponēja kodolieroču attīstīšanai. Pēdējais Ķeizara Vilhelma biedrības un pirmais Maksa Planka biedrības prezidents.

Dzimis Frankfurtē pie Mainas, pārtikuša uzņēmēja ģimenē. Studēja Marburgas Universitātē. Strādājis Minhenē, Londonā. Cieši sadarbojies ar Hermani Fišeru, Līzi Meitneri. Pirmā pasaules kara laikā Friča Hābera vadībā dienēja ķīmiskajā karaspēkā. Pēc kara beigām turpināja pētījumus.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
Ģerģs Heveši
Nobela prēmija ķīmijā
1944
Pēctecis:
Arturi Ilmari Virtanens