Marija Sklodovska-Kirī

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Marija Sklodovska-Kirī
Marie Skłodowska–Curie
Marija Sklodovska-Kirī
Personīgā informācija
Dzimusi 1867. gada 7. novembrī
Varšava, Flag of Russia.svg Krievijas impērija
(tagad Karogs: Polija Polija)
Mirusi 1934. gada 4. jūlijā (66 gadi)
Pasī (Passy) Augšsavoja, Karogs: Francija Francija
Pilsonība Karogs: Krievija Krievija, vēlāk Karogs: Francija Francija
Tautība poliete
Vecāki Vladislavs Sklodovskis
Broņislava Sklodovska
Dzīvesbiedrs Pjērs Kirī (1859–1906)
Bērni Irēna Žolio-Kirī (1897–1956)
Ēva Kirī (1904–2007)
Paraksts Marie Curie signature.svg
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika, ķīmija
Darba vietas Parīzes universitāte (Sorbona)
Alma mater Parīzes universitāte (Sorbona), ESPCI
Pasniedzēji Anrī Bekerels
Studenti Andrē Luī Debjerns
(André-Louis Debierne),
Margarita Perē
(Marguerite Perey)
Sasniegumi, atklājumi pētījusi radioaktivitāti
atklāja rādiju un poloniju
Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1903)
Nobela prēmija ķīmijā (1911)

Marija Sklodovska-Kirī (poļu: Maria Skłodowska-Curie, dzimusi 1867. gada 7. novembrī, mirusi 1934. gada 4. jūlijā) bija poļu izcelsmes Francijas zinātniece. 1903. gadā kopā ar Anrī Bekerelu un savu vīru Pjēru Kirī saņēma Nobela prēmiju fizikā par radioaktivitātes pētīšanu,[1] bet 1911. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā par ķīmisko elementu rādija un polonija atklāšanu un to radioaktīvo īpašību pētīšanu.[2] Sklodovska-Kirī ir vienīgā, kas ieguvusi Nobela prēmijas divās dažādās zinātnēs.

Marija Sklodovska-Kirī dibinājusi Kirī institūtus Parīzē un Varšavā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marija Sklodovska (Kirī) 16 gadu vecumā.

Sklodovska-Kirī dzimusi Varšavā, Polijā, kas tajā laikā bija daļēji iekļauta Krievijas impērijā. Viņas tēvs Vladislavs Sklodovskis bija fizikas un matemātikas skolotājs, kā arī Varšavas zēnu ģimnāzijas direktors, bet māte Broņislava Sklodovska vadīja meiteņu internātskolu. Marija bija jaunākā no pieciem bērniem. Kad Marijai bija 8 gadi, no tīfa mirst viņas māsa. Pēc diviem gadiem no tuberkulozes mirst arī māte.[3]

1883. gadā Marija Sklodovska-Kirī pabeidza meiteņu ģimnāziju ar zelta medaļu. Viņa gribēja turpināt mācības, taču Krievijas impērija, kurā tobrīd ietilpa daļa no Polijas, nedeva iespēju iegūt augstāko izglītību sievietēm. Viņa vairākus gadus strādāja par guvernanti Cehanovā, līdz beidzot ar māsas palīdzību pārcēlās uz Parīzi, kur studēja ķīmiju un fiziku Parīzes universitātē (Sorbonā), kur pēc tam kļuva par pirmo sievieti pasniedzēju.

Zinātniskie pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sorbonā viņa satika citu pasniedzēju Pjēru Kirī un apprecējās. Kopā viņi pētīja radioaktīvos materiālus, it īpaši urāna rūdu uraninītu. Laboratorijā viņi pārstrādāja 8 tonnas urāna sāļu 4 gados. No urāna rūdas tika iegūts rādijs. 1898. gadā viņi atklāja jaunu ķīmisko elementu poloniju, nosaukumu tam dodot par godu Marijas Kirī dzimtenei Polijai.

1903. gadā Marijai un Pjēram Kirī piešķīra Nobela prēmiju fizikā "par viņu izcilajiem sasniegumiem pētot radiāciju". Apbalvošanas ceremonijā, Kirī izteica vēlmi izveidot savu laboratoriju vai pat institūtu radioaktivitātes pētniecībai. Viņu ideja tika īstenota, bet daudz vēlāk.

Pēc Pjēra Kirī traģiskās nāves 1906. gadā, Parīzes universitātes fizikas departaments Pjēram paredzēto pasniedzēja vietu piedāvāja Marijai Sklodovskai-Kirī, kas tādējādi kļuva par pirmo sievieti profesori Parīzes universitātē.

1910. gadā Sklodovska-Kirī sadarbībā ar Andrē Debjernu ieguva rādiju metāliskā formā. Tādējādi tika pabeigts 12 gadu ilgs pētījums, un tika pierādīts, ka rādijs ir atšķirīgs ķīmiskais elements.

1911. gadā Marija Sklodovska-Kirī ieguva Nobela prēmiju ķīmijā "par izciliem sasniegumiem ķīmijas attīstībā: Polonija un rādija atklāšanu". Marija kļuva par pirmo (un līdz šim vienīgā sieviete pasaulē), kas divas reizes ieguvusi Nobela apbalvojumu.

Marija un Pjērs Kirī Parīzē 1900. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Sklodovska-Kirī attīstīja mobilu rentgenogrāfijas iekārtu lietošanu ievainoto karavīru diagnosticēšanā. Tas bija liels sasniegums medicīnā, kas palīdzēja ķirurgiem veikt operācijas.[4]

Pēc kara beigām Sklodovska-Kirī turpināja strādāt Parīzes Rādija institūtā, kur viņa vadīja studentu darbu un aktīvi veicināja radioloģijas izmantošanu medicīnā. Viņa rakstīja Pjēra Kirī biogrāfiju, kas tika publicēta 1923. gadā.

1921. gadā Sklodovska-Kirī apmeklēja ASV, kur Baltajā namā no prezidenta Vorena Hārdinga saņēma dāvanu — ASV laboratorijās iegūtu 1 gramu rādija turpmākiem eksperimentiem. Otrās ASV vizītes laikā 1929. gadā viņa saņēma ziedojumu, vairāku gramu rādija apjomā izmantošanai Varšavas Rādija institūtā, kas uzsāka darbu 1932. gadā.

Pēdējā savas dzīves gadā Sklodovskas-Kirī strādāja pie grāmatas "Radioaktivitāte", kas pēc viņas nāves tika publicēta 1935. gadā.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pjēra un Marijas Kirī kaps Parīzes Panteonā.

Sākotnēji nebija zināma jonizējošā starojuma kaitīgā ietekme, zinātnieki strādāja ar radioaktīvām vielām bez kādiem aizsardzības līdzekļiem. Kad 1920. gados vairāki Sklodovskas-Kirī kolēģi nomira ar leikēmiju, viņa to ļoti pārdzīvoja, bet tomēr palika pie pārliecības, ka radiācija nerada nekādas briesmas. Pagāja vēl gadi, kamēr radās izpratne par apdraudējumu cilvēka veselībai.[5]

Sklodovskas-Kirī veselība sāka ievērojami pasliktināties, viņa cieta no hroniskām slimībām, bija kļuvusi gandrīz akla kataraktas dēļ. Sklodovskas-Kirī pēdējo reizi apmeklēja Poliju 1934. gada sākumā. Jau pēc dažiem mēnešiem 1934. gada 4. jūlijā viņa mira sanatorijā Pasī, Augšsavojā ar leikēmiju, kuru bija izraisījis viņas ilgstošais darbs ar radioaktīvām vielām, kā arī darbošanās ar rentgeniekārtām.

Sklodovskas-Kirī tika apglabāta blakus savam vīram Pjēram Kirī kapsētā nelielā pilsētā So (Sceaux), netālu no Parīzes. Daudzus gadus vēlāk, 1995. gadā, godinot abu sasniegumus, viņu pelni tika pārapbedīti Parīzes Panteonā, kur apglabāti dižākie Francijas cilvēki. Ceremonijā piedalījās Francijas prezidents Fransuā Miterāns un Polijas prezidents Lehs Valensa. Miterāns savā runā uzsvēra, ka Marija Sklodovskas-Kirī ir vienīga sieviete, kas apglabāta Panteonā savu nopelnu dēļ.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Hendriks Lorencs
Pīters Zēmanis
Nobela prēmija fizikā
kopā ar Anrī Bekerelu un Pjēru Kirī

1903
Pēctecis:
Džons Strats
Priekštecis:
Oto Vallahs
Nobela prēmija ķīmijā
1911
Pēctecis:
Viktors Grinjāns
Pols Sabatjē