Vilhelms Ostvalds

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vilhelms Ostvalds
Wilhelm Ostwald
Vilhelms Ostvalds
Personīgā informācija
Dzimis 1853. gada 2. septembrī
Rīga
Miris 1932. gada 4. aprīlī (78 gadi)
Leipciga, Vācija
Tautība Vācbaltietis
Zinātniskā darbība
Zinātne ķīmija
Studenti Pauls Valdens
Valters Nernsts
Sasniegumi, atklājumi Ostvalda atšķaidīšanas likums, Ostvalda process, mola jēdziens
Apbalvojumi Nobela prēmija ķīmijā (1909)

Vilhelms Ostvalds (vācu: Wilhelm Ostwald; 1853. gada 2. septembris1932. gada 4. aprīlis) bija vācbaltiešu ķīmiķis, filozofs, studentu korporācijas Fraternitas Rigensis filistrs. Viņš ir vienīgais Latvijā dzimušais un strādājušais Nobela prēmijas ķīmijā laureāts (1909), kas to saņēma par katalīzes pētījumiem, kā arī par fundamentālo principu izpēti attiecībā uz ķīmisko līdzsvaru un ķīmisko reakciju ātrumu.[1]

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1853. gadā Rīgā mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda (1824. — 1903.) un viņa sievas Elizabetes Leiķeles (1824. — 1903.) ģimenē. Viņa vecākais brālis Eižens Ostvalds bija mežzinātnieks, Latvijas Universitātes docents (1920.). Mācījies Rīgas reālģimnāzijā (1864.-71.). Studējis ķīmiju Tartu Universitātē (1872.-75.), pēc tam strādājis par asistentu Fizikas institūtā, tad Ķīmijas institūtā, kur aizstāvējis disertāciju (1878.) un ticis habilitēts (1880.). Jau šajā periodā izcēlies ar savām unikālajām prāta spējām un prasmi jaunas aparatūras izgudrošanā, 1877. gadā izveidojot piknometru - ierīci šķidruma blīvuma mērīšanai. Strādājis par privātdocentu Tartu universitātes Ķīmijas institūtā (1880.-1881.) un par ķīmijas profesoru Rīgas politehnikumā (1881.-1887.). Eksperimentu veikšanai izgatavojis jaunu mēraparatūru — termostatu, reostatu un viskozimetru.

1896. gadā Rīgas Politehnikumu pārveidoja par Rīgas Politehnisko institūtu ar obligātu krievu valodas lietošanu (vispārējās Krievijas impērijas rusifikācijas politikas ietvaros). Tas padarīja zinātnieka darbu tur praktiski neiespējamu, jo Ostvalds krievu valodu prata vāji (ģimnāziju beidzot, viņam bija bijis pēceksāmens šajā valodā). Arī kļūt par profesoru kādā no Iekškrievijas universitātēm viņš uzskatīja priekš sevis par neiespējamu (1885. gadā Ostvalds izstājās no Krievu Ķīmijas un fizikas biedrības, kur bija iekļuvis ar D. Mendeļejeva un A. Butļerova ieteikumu). 1887. gadā Leipcigas universitātē bija atbrīvojusies fizikālās ķīmijas profesūra, vienīgā fizikālās ķīmijas oficiālā profesūra (tāda Vācijā pastāvēja kopš 1872. gada Leipcigā) - katedru piedāvāja 34 gadus vecajam Vilhelmam Ostvaldam.

Apprecējies 1880. gadā, piecu bērnu tēvs. 1887. gadā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur līdz 1906. gadam strādājis par ķīmijas profesoru Leipcigas universitātē. Pēc tam priekšlaicīgi emeritējies 53 gadu vecumā un atlikušo mūža daļu nodevies saviem vaļaspriekiem un filozofisko uzskatu attīstīšanai. Ostvalds bija kaislīgs gleznotājs, šim nolūkam viņš pats gatavoja krāsas un izstrādāja oriģinālu krāsu teoriju, kas ietekmējusi tādu gleznotāju kā Paula Klē un Pita Mondriāna uzskatus.

1911. gadā Ostvalds tika uzņemts Leipcigas brīvmūrnieku ložā "Zu den drei Ringen", vēlāk viņš kļuva par lielložas "Zur aufgehenden Sonne" lielmeistara vietnieku, no 1914. gada par goda lielmeistaru.

2003. gada 1. augustā Rīgā tika nodibināta Ostvalda vidusskola.

Zinātniskā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilhelms Ostvalds (pa labi) savā laboratorijā

Laikā, kad Ostvalds strādāja par ķīmijas profesoru Rīgā, par elektrolītu struktūru un disociācijas procesiem bija visai miglains priekšstats. Lai pārbaudītu savas hipotēzes, viņš izveidoja savu pētnieku komandu, uzaicinot uz Rīgu tolaik nepazīstamo zviedru ķīmiķi Svanti Arēniusu (Svante Arrhenius) un iesaistot darbā studentu Paulu Valdenu. Abi sekoja viņam līdzi uz Leipcigu, kur viņu panākumi drīz vien vainagojās ar pasaules slavu. Vilhelms Ostvalds kopā ar saviem līdzstrādniekiem izveidoja moderno fizikālo ķīmiju. Kā galvenie atklājumi ir uzskatāmi darbi par katalīzi, ķīmisko līdzsvaru, ķīmiskās reakcijas ātrumu. Viņa Tartu un Rīgas perioda pētījumi šķīšanas teorijā noveda pie "Ostvalda atšķaidīšanas likuma" (Ostwaldsche Verdünnungsgesetz) postulēšanas 1888. gadā. Ap 1900. gadu Ostvalds ieviesis ķīmijā jēdzienu mols, lai apzīmētu katras vielas molekulāro svaru. 1902. gadā viņš patentēja slāpekļskābes iegūšanai izmantojamo "Ostvalda procesu", kas vēlāk kalpoja par pamatu mākslīgā mēslojuma un sprāgstvielu ražošanai.

Galvenie darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Volumenchemische Studien über Affinität (1877)
  • Lehrbuch der Allgemeinen Chemie (1884)
  • Grundriss der Allgemeinen Chemie (1889)
  • Hand- und Hilfsbuch zur Ausführung physikalisch-chemischer Messungen (1893)
  • Zeitschrift für physikalische Chemie, Stöchiometrie und Verwandtschaftslehre (1887-1937)
  • Ostvalds ir radījis arī savu dabas filozofijas mācību, kuras attīstīšanai viņš izdeva žurnālu "Annalen der Naturphilosophie" (1901-1921).

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilhelma Ostvalda piemineklis Rīgā, K. Barona ielā, iepretī pirmajai Rīgas Politehniskās augstskolas ēkai.
  • Domschke, Jan-Peter: Wilhelm Ostwald, eine Kurzbiografie - Großbothen : Wilhelm-Ostwald-Gesellschaft, 2000
  • Domschke, Jan-Peter: Wilhelm Ostwald: Chemiker, Wissenschaftstheoretiker, Organisator - 1. Auflage. - Köln : Pahl-Rugenstein, 1982
  • Gesellschaft Deutscher Chemiker (Frankfurt/Main): Historische Stätten der Chemie: Friedrich Wilhelm Ostwald - Leipzig/Großbothen, 1. September 2005.
  • Krajewski, Markus: Restlosigkeit. Weltprojekte um 1900, Fischer Taschenbuch Verlag, Frankfurt am Main, 2006, S. 64-140.
  • Ulrich Becker/Fritz Wollenberg: Eine Sprache für die Wissenschaft. Beiträge und Materialien des Interlinguistik-Kolloquiums für Wilhelm Ostwald, am 9. Nov. 1996, an der Humboldt-Universität zu Berlin
  • Lothar Dunsch: Das Portrait: Wilhelm Ostwald . In: Chemie in unserer Zeit., 16. Jahrgang, Dezember 1982, S.186-196. Verlag Chemie
  • Ostwald, Grete: Wilhelm Ostwald. Mein Vater, Berlin 1953

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi
Priekštecis:
Ernests Rezerfords
Nobela prēmija ķīmijā
1909
Pēctecis:
Oto Vallahs