Latvijas Tautas fronte

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas Tautas fronte bija sabiedriski politiska kustība un organizācija Latvijas PSR un Latvijā Atmodas laikā no 1988. gada. LTF bija izšķirīga nozīme Latvijas neatkarības atgūšanā. Pēc 5. Saeimas ievēlēšanas 1993. gadā tā darbojās kā mazietekmīga organizācija līdz 1999. gadam, kad likvidējās.

Tapšana un darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Tautas fronti sāka veidot pēc 1988. gada 1.—2. jūnijā notikušā Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātā plēnuma,[1] tā izveidota pēc privātpersonu grupas — Valda Šteina, Viktora Avotiņa un Jāņa Rukšāna[2] — iniciatīvas un dibināta 1988. gada 8. oktobrī jau kā masveida organizācija "pārbūves" (t.s. "perestroikas") nevalstiskam atbalstam. Dažos mēnešos LTF atbalsta grupas bija izveidotas visā Latvijas PSR un apvienoja aptuveni 110 000 cilvēku. Dienu pirms dibināšanas klajā nāca informācijas lapa "Atmoda", kas vēlāk pārtapa par LTF oficiālo avīzi (iznākot arī krievu valodāАтмода, vēlāk Балтийское время), vairākas frontes nodaļas vēlāk izdeva arī savus laikrakstus.[1] Par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu (1990. gadā viņu LTF priekšsēdētāja amatā nomainīja Romualds Ražuks).

1989. gadā Latvijas Tautas fronte kļuva skaitliski vēl plašāka un radikālāka — sāka atklāti uzstāties par Latvijas neatkarību. Otrā kongresa laikā, kas notika 1989. gada 7.—8. oktobrī, Tautas frontes sastāvā bija aptuveni 250 tūkstoši biedru.[1] 1989. gadā pašvaldību vēlēšanās Latvijas Tautas fronte ieguva vairākumu deputātu mandātu lielākajā daļā pašvaldību, tajā skaitā arī Rīgā.

Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gadā no 201 deputātu vietas Latvijas Tautas fronte ieguva 122 mandātus (58%; vēlāk francijā iestājās vēl deviņi deputāti).[1] Tās pārstāvis Anatolijs Gorbunovs turpināja pildīt AP priekšsēdētāja pienākumus, bet par Ministru Padomes priekšsēdētāju kļuva Ivars Godmanis. LTF deputāti ierosināja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā.

Noriets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc reālās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā no Latvijas Tautas frontes atšķēlās daudzas grupas (piemēram, frakcija "Satversme" Augstākajā Padomē). 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās lielākā daļa bijušo tautfrontiešu piedalījās citos sarakstos un politisko ietekmi zaudējusī Latvijas Tautas fronte ar Ivaru Godmani priekšgalā neiekļuva 5. Saeimā.

Vēlāk tā pārtapa par Kristīgo tautas partiju (dibināta 1996. gada 2. maijā), kas 1997. gadā pievienojās Kristīgi demokrātiskajai savienībai,[3] bet 1999. gada 9. oktobrī LTF 9. kongress pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju.[4]

Rīgā, Vecpilsētas ielā 13/15, atrodas Tautas frontes muzejs. Šī ēka, kurā ilgāku laiku atradās LTF birojs, nodota muzejam ar īpašu likumu.[5]

Priekšsēdētāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas Tautas Fronte: gads pirmais / sast. Ingrida Vāverniece - Latvijas Tautas Fronte: Rīga, 1989., 273 lpp.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007.  28.—29. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  2. Ar Tautas frontes dibinātāju Jāni Rukšānu sarunājas Ilmārs Šlāpins. // Rīgas Laiks. 10.2004., 22. lpp.
  3. "Ievads politikā" R. Zvaigzne ABC, 1998. — 96. lpp.
  4. Paziņojums par LTF likvidāciju, Zinātnes Vēstnesis, 25.10.1999., Nr. 17 (183)
  5. Par nekustamā īpašuma nodošanu Tautas frontes muzeja sabiedriskajai padomei, likuma teksts portālā likumi.lv

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]