Pelēkā pīle

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pelēkā pīle
Anas strepera (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zosveidīgie (Anseriformes)
Dzimta Pīļu dzimta (Anatidae)
Ģints Meža pīles (Anas)
Suga Pelēkā pīle (Anas strepera)

Pelēkā pīle (Anas strepera) ir vidēja auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kas pieder meža pīļu ģintij (Anas). Tās tuvākie radinieki ir līkais krīklis (Anas falcata) un baltvēderu grupa (baltvēderis (Anas penelope) un Amerikas baltvēderis (Anas americana)).

Tai ir ļoti plašs izplatības areāls ziemeļu puslodes Palearktikas un Nearktikas reģionos. Pelēkā pīle ir izteikts gājputns, kas ligzdo Eirāzijas ziemeļu daļā un Ziemeļamerikas ziemeļu un centrālajā daļā, bet ziemo izplatības areāla dienvidos.[1] Eiropā pelēkā pīle izplatīta diezgan fragmentāri, tā vairāk sastopama Austrumeiropā un tālāk uz austrumiem līdz Ķīnas ziemeļiem un Japānai. Skandināvijā un Somijā pelēko pīli var novērot tikai pašos dienvidos. Vietām tā sastopama arī Vidusjūras reģionā. Eiropas populācijas ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, kā arī ap Melno un Kaspijas jūru, nelielā skaitā Āfrikā.[2] Latvijā pelēkā pīle gan ligzdo, gan caurceļo, bet ligzdojošo pāru populācija ir neliela, apmēram 100 - 300 pāru. Latvijas teritorijā tā ziemo ļoti reti, janvārī līdz šim bijuši tikai 4 novērojumi.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās pīles viena no drošākajām atpazīšanas zīmēm abiem dzimumiem ir baltās sekundārās spārnu spalvas, kuras var labi saskatīt tikai lidojumā
Pelēkajai pīlei ir balts vēders

Pelēkā pīle ir vidēja auguma pīle, tikai nedaudz mazāka par meža pīli. Tās ķermeņa garums ir 46 - 56 cm, spārnu izplētums 78 - 90 cm.[3] tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tēviņa vidējais svars ir 990 g, mātītes 850 g.[4]

Dabā no attāluma pelēko pīli var ļoti viegi sajaukt ar citām pīļu sugām. Tā ir vidēji liela un tai nav izteiktu, košu pazīmju. Riesta laikā tēviņam ir sudrabaini pelēks apspalvojums ar smalku, baltu raibumojumu. Galva ir brūna, aste melna, spārni ir gaiši sarkanbrūni ar košu ķieģeļkrāsas laukumu un baltu spoguli. Tēviņi pēc riesta tērpa nomaiņas kļūst līdzīgi mātītēm, tomēr saglabājas tiem raksturīgais spārnu apspalvojums. Mātītes savukārt ir ļoti līdzīgas meža pīles mātītēm. Tās apspapalvojums ir brūngani pelēki raibumots. Uz galvas un kakla raibumojums ir smalkāks līdzīgs tēviņa apspalvojumam. Mātītes knābis ir gaišāks kā tēviņam un tas ir oranžīgi brūns. Visdrošākā atpazīšanas pazīme abiem dzimumiem ir baltās un melnās sekundārās spārnu spalvas un baltais vēders, bet šīs pazīmes var labi saskatīt tikai lidojumā. Arī jaunie putni izskatās līdzīgi mātītēm. Pēc pārošanās tēviņi samērā drīz maina apspalvojumu, bet mātītes nedaudz vēlāk.[5]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās pīles mājo atklātās vietās dažādu ūdenstilpju krastos gan saldūdens, gan piekrastes viegli sāļajās ūdenstilpēs.[5] Tie var būt nelieli ezeri, dīķi vai mitri purvi. Kopumā pelēkā pīle izvairās no ūdenstilpnēm, kas robežojas ar mežu vai pārāk biezi aizaugušiem krastiem.[5] Ziemas periodā pelēkās pīles labprāt apmetas piejūras ezeros ar bagātīgu veģetāciju.

Pelēkā pīle ir ļoti klusa, izņēmot riesta laikā. Atšķirībā no citām pīlēm pelēkā pīle nav tik sabiedriska un arī pēc mazuļu izaudzināšanas neveido lielus barus, pulcējoties nelielās grupās. Tomēr, sākoties migrācijai, pelēkās pīles veido barus, kuros var būt līdz 10 000 putniem, bet lielais bars sastāv no vairākiem atsevišķiem "maziem" bariņiem, kuros ir līdz 100 putniem.[5] Atsevišķās grupas vienā punktā ierodas ar dažu stundu atšķirību. Ligzdošanas laikā pelēkā pīle ir aktīva dienas laikā, bet migrācijas lidojumi notiek nakts laikā. Pastāv viedoklis, ka tās lido naktī, lai izvairītos no plēsējiem un lai taupītu enerģiju, lidojot vēsākā temnperatūrā.[5]

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēko pīļu pāris, pabāzuši galvas zem ūdens, cenšas aizsniegt ūdensaugus
Ligzda tiek bagātīgi izklāta ar dūnām

Pelēko pīli medī daudzi plēsīgie dzīvnieki. Tā ir iecienīts medījums arī cilvēkiem. Pelēkās pīles galvenie ienaidnieki ir lapsas, jenotsuņi, koijoti, āpši, zebiekstes, ūdeles, vanagi un kraukļi.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkā pīle galvenokārt barojas ar ūdensaugiem, ūdens kukaiņiem un augu sēklām. Tā izvēlas augus, kas aug tuvu ūdens virsmai, barojoties no ūdens virsmas vai pabāžot galvu zem ūdens. Pelēko pīli var noverot arī krastā uz sauszemes, barojoties ar augu sēklām. Mežmalās ir novērots, ka tās uzlasa ozolu zīles. Tomēr to galvenā barība ir ūdensaugu lapas un kāti, piemēram, glīvenes (Potamogeton), najādas (Najas) un daudzlapes (Myriophyllum). Vairošanās sezonas laikā pelēkās pīles, īpaši mātītes pirms olu dēšanas, barojas ar kukaiņiem, vēžveidīgajiem, abiniekiem, moluskiem un zivīm.[5] Mazuļi pirmajās nedēļās barojas tikai ar kukaiņiem.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās pīles veido monogāmus pārus, kas izveidojas jau vēlā rudenī. Jaunie putni pāri izveido ziemā, lai gan vēla perējuma pelēkās pīles nākamo vasaru parasti ir vientuļnieces un pārojas tikai nākamajā sezonā. Pāra attiecības ir noturīgas uz vienu vairošanās sezonu un katru gadu pāris tiek atjaunots.[5] Abiem kopīgi lidojot gar krasta līniju, mātīte izvēlas ligzdošanas vietu, parasti tas ir tās dzimtās ligzdas tuvumā. Kad vieta noskatīta, pāris būvē ligzdu. Kamēr mātīte piemeklē piemērotus materiālus, zemē izkašā seklu iedobi un sakrauj ligzdu, tikmēr tēviņš to apsargā un uzmanīgi vēro apkārtni. Nobeigumā ligzda tiek bagātīgi izklāta ar sausām lapām, zāli, smalkiem zariņiem un dūnām, kuras mātīte izrauj sev no krūtīm.[5]

Dējumā ir 7 - 13 krēmīgi baltas olas. Izkubācijas periods ilgst apmēram 26 dienas un perē tikai mātīte. Lielākā daļa tēviņu, kad dējums ir pilns un sākas perēšana pamet mātīti, lai dotos uz drošāku vietu, kur tas nomainu riesta apspalvojumu. Šajā laikā tēviņš nevar lidot un ir viegls medījums plēsējiem. Līdz ko mazuļi ir izšķīlušies, tie sāk sekot mātei un paši baroties. Māte par mazuļiem rūpējas apmēram 10 nedēļas, pēc tam tie tiek atstāti vieni paši.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IUCN: Anas strepera
  2. 2,0 2,1 Ornitofaunistika: Pelēkā pīle Anas strepera
  3. Floyd, T. (2008). Smithsonian Field Guide to the Birds of North America. New York: HarperCollins.
  4. Madge, Steve; Burn, Hilary (1988). Wildfowl: An Identification Guide to the Ducks, Geese and Swans of the World. Christopher Helm. pp. 200–202. ISBN 0-7470-2201-1.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 5,8 5,9 ADW: Anas strepera

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]