Sarkanais suns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sarkanais suns
Cuon alpinus, (Pallas, 1811)
Sarkanais suns
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Suņu dzimta (Canidae)
Ģints Sarkanie suņi (Cuon)
Suga Sarkanais suns (Cuon alpinus)
Izplatība
Cuon-alpinus-map.png
  Mūsdienu izplatības areāls
  Iespējamais izplatības areāls
  Vēsturiskais izplatības areāls

Sarkanais suns (Cuon alpinus) ir suņu dzimtas plēsējs. Tā ir sarkano suņu ģints (Cuon) vienīgā suga. To sauc arī par Āzijas savvaļas suni jeb Indijas savvaļas suni. Sarkanajam sunim ir daudzas līdzības ar hiēnsuni (Lycaon pictus) un krūmu suni (Speothos venaticus). Visiem dzerokļi ir veidoti tādā veidā, lai varētu ātri un lielā daudzumā sagrauzt kaulus. Starp zinātniekiem notiek diskusijas par to, vai tas ir pamats, lai uzskatītu visus trīs par salīdzinoši tuviem radiniekiem[1].

Sarkanais suns apdzīvo Āzijas dienvidteritorijas sākot ar Indiju rietumos, ar Sibīrijas dienvidreģioniem ziemeļos, līdz Klusajam okeānam austrumos un līdz Javas salai dienvidos. Pēdējā laikā sarkano suņu populācija ir ļoti sarukusi. Sarkanie suņi mēdz uzturēties gan sausos, gan mitros mežos; biezos džungļos un lietus mežos, un sausos skujkoku mežos, bet tikpat labi tas jūtas kalnos un Kašmiras un Mandžūrijas stepēs. Tomēr tas nekad nav redzēts tuksneša biomā[2].

Mūsdienās dzīvo apmēram 2500 sarkano suņu, no kuriem lielākā daļa atrodas dažādos rezervātos un nacionālajos parkos. Zoodārzos dzīvo apmēram 110 sarkanie suņi.

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asian red dog.jpg

Sarkanā suņa ķermeņa garums ir 90 cm, astes garums 40 - 45 cm, augstums skaustā 50 cm, svars 12 - 20 kg[1]. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Sarkanajam sunim ir salīdzinoši plats galvaskauss ar īsu purna daļu. Sunim ir izteikta pieres daļa, un tā profilā izskatās ieliekta. Tam ir dzintara krāsas acis un lielas, noapaļotas ausis[3].

Sarkanā suņa kažoks variē starp sarkanbrūnu un brūnu, tā pakakle ir gaiši dzelgana vai balta[1]. Dienvidteritoriju sarkano suņu kažoki ir īsāki un rudāk sarkani, toties ziemeļteritoriju suņu kažoki ir garāki, dzeltenāki vai brūnāki. Taizemes sarkanajiem suņiem nav gaišās pakakles, tā ir vienādā krāsā ar ķermeni, bet Himalaju sarkanajiem suņiem kažoki ir dzeltenīgi.

Sarkanajiem suņiem atšķirībā no citiem suņu dzimtas pārstāvjiem apakšžoklī ir par 2 dzerokļiem mazāk, tiem ir 40 zobi 42 zobu vietā. To priekšķepas pirksti pie pamatnes ir savienoti. Mātītei ir 6 - 7 piena dziedzeru pāri, pārējiem suņu dzimtā visbiežāk ir 5 piena dziedzeru pāri[1].

Ieradumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanie suņi Indijā

Sarkanie suņi ir ļoti sociāli, tāpat kā pelēkie vilki, krūmu suņi un hiēnsuņi. Tas mēdz dzīvot paplašinātos ģimenes baros, kas sastāv no 5 - 12 īpatņiem, reizēm arī 25 suņi. Tēviņi parasti ir divas reizes vairāk kā mātītes, un tikai vienai mātītei barā dzimst kucēni. Vecākie suņi, kas vecāki par 7 - 8 gadiem, reizēm no bara tiek padzīti.

Starp sarkanajiem suņiem tāpat kā starp hiēnsuņiem nekad nav kautiņu un agresijas pazīmju - barā ir stingra hierarhija, kas tiek panākta bez agresijas. Katru baru vada dominantais pāris, kuram visbiežāk kā vienīgajam ir pēcnācēji. Sarkano suņu bars daudz laika pavada savā starpā spēlējoties un viens otru apkopjot.

Sarkanajiem suņiem ir īpatnēja savstarpējā vokālā saziņa. Tas spēj izdvest augstas, spiedzošas skaņas, ņaudienus un pīkstoņas, pat kaut ko līdzīgu cāļu čiepstēšanai. Visatpazīstamākā skaņa suņiem ir svilpošana, cilvēks tādu var panākt svilpojot tukšu pudeli. Svilpošana ir tik īpatnēja un individuāla katram sunim, ka pēc tās var atšķirt indivīdus. Ņurdoša riešana parasti tiek lietota, lai brīdinātu baru par briesmām, kā par cilvēka, tīģera vai cita liela plēsēja tuvošanos.

Diēta[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanais suns medī visu diennakti. Vientuļie suņi parasti medī maza izmēra medījumus, kā Indijas briedi un Indijas zaķi, toties suņu bars var nomedīt arī lielāku medījumu. Ir novērots, ka sarkano suņu bars nomedī ziloņa mazuli, neskatoties uz mātes aizstāvību un daudzu suņu nogalināšanu[4]. Sarkanie suņi cenšas izvairīties no satikšanās ar tīģeri un leopardu, tādēļ bieži medī dienas laikā, jo naktī medī šie lielie kaķi. Kad sarkanie suņi uzbrūk tie savā starpā vokāli sazinās maz. Upuri sarkanie suņi nogalina tāpat kā hiēnsuņi, uzbrūkot no muguras un sākot plēst un ēst, kamēr tas ir dzīvs, tomēr upuris parasti mirst ļoti ātri, mazāk kā 2 minūtēs[5]. Stundas laikā suņi var noēst 4 kg gaļas, savā starpā sacenšoties ar ēšanas ātrumu nevis ar agresiju. Pēc ēšanas sarkanie suņi vēlas padzerties, tādēļ tie pēc ēšanas intensīvi meklē ūdeni. Sarkanie suņi nekad neslēpj pāri palikušo medījumu, tas vienmēr tiek medīts svaigs. Reizēm tie apēd pārpalikumus no tīģera vai leoparda upura. Ir reizēm novērots, ka sarkanie suņi apvienojas ar vilkiem, lai kopīgi medītu.

Reprodukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abi dzimumi apmēram viena gada vecumā sasniedz dzimumbriedumu, un pilnībā pieauguši tie ir 15 mēnešu vecumā. Parasti savvaļā 2 gadu vecumā piedzimst pirmie kucēni, bet zoodārzos vēlāk - 3 gadu vecumā. Kucēni piedzimst alās, kas izraktas zemē vai iekārtotas zem zariem un akmeņiem, parasti ūdens tuvumā. Atšķirībā no citiem suņu dzimtas dzīvniekiem sarkanajiem suņiem neveidojas ciešas un ilgstošas saites starp pāriem, kā arī barā pārojas ne tikai dominantais pāris, kā tas ir, piemēram, pelēkajam vilkam (Canis lupus)[6].

Grūsnības periods ilgst 60 - 62 dienas, parasti pierdzimst 5-10 kucēni, kas sver 200 - 350 g. Sarkanie suņi pieaug ātrāk nekā tam izmērā līdzīgie koijoti. Ar pienu māte kucēnus zīda 6 - 9 nedēļas. Jau 3 mēnešu vecumā kucēni sāk piedalīties medībās, līdz ar to sarkano suņu bars šajā laikā ir diezgan lēns, kamēr kucēni nav sasnieguši 8 mēnešu vecumu.

Pēc kucēnu piedzimšanas bara locekļi palīdz pabarot māti un mazuļus.

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanajam sunim ir 3 pasugas[7], lai gan tiek piedāvāts izšķirt vairākas pasugas nekā ir pašlaik:

  • Cuon alpinus alpinus, kas aptver vairākus veidus:
    • C.a.a.alpinus: apdzīvo Krievijas austrumteritorijas, uz austrumiem no Sajānu kalniem. Tam ir biezs, rudi sarkans kažoks, ar pelēkbaltu pakakli un purnu.
    • C.a.a.adustus: apdzīvo Indoķīnu. Tam ir vienmērīgi sarkanbrūns kažoks.
    • C.a.a.dukhunensis: apdzīvo teritorijas uz dienvidiem no Gangas upes Indijā. Tam ir sarkanruds kažoks, īss apspalvojums uz ķepām un melnas vaigu spalvas.
    • C.a.a.fumosus: apdzīvo Ķīnu un Mongoliju. Tam ir dzeltensarkans kažoks ar tumšāku muguru un pelēcīgu pakakli.
    • C.a.a.infuscus: apdzīvo Birmas dienviddaļu, Malaiziju, Taizemi un Vjetnamu. Tam ir tumši brūns kažoks un īpatnēja galvaskausa forma.
    • C.a.a.javanicus: apdzīvo Javas salu. tamn ir īss, koši ruds kažoks.
    • C.a.a.laniger: apdzīvo Kašmiras reģionu un Tibetas dienviddaļu. Tam ir dzeltenpelēks kažoks.
    • C.a.a.lepturus: apdzīvo Ķīnas dienvidteritorijas. Tam ir sarkanruds kažoks, ar biezu pavilnu.
    • C.a.a.primaevus: apdzīvo Himalaju kalnus; Nepālu, Sikimas štatu Indijā un Butānu. Tam ir garāks un sarkanāks kažoka apspalvojums kā C.a.dukhunensis, kas arī dzīvo Indijā.
  • Cuon alpinus sumatrensis: apdzīvo Sumatras salu. Tam ir īss, košo ruds kažoks ar tumšu vaigu apspalvojumu.
  • Cuon alpinus hesperius: apdzīvo Turkmenistānas austrumus, Sibīrijas dienvidteritorijas un Ķīnas rietumus. Tam ir koši dzletens kažoks ar baltu pakakli un pelēcīgu vaigu apspalvojumu.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 http://www.canids.org/species/Dhole.pdf
  2. Cuon alpinus (Dhole, Asiatic Wild Dog, Indian Wild Dog, Red Dog)
  3. ADW: Cuon alpinus: Information
  4. Perry, Richard (1965). The World of the Tiger. pp. pp.260. ASIN: B0007DU2IU.
  5. Macdonald, David (1984). The Encyclopedia of Mammals: 1. pp. pp.446. ISBN 0-04-500028-X
  6. Fox, Michael W. (1984). The Whistling Hunters: Field Studies of the Asiatic Wild Dog (Cuon Alpinus). pp. pp.150. ISBN 0-87395-843-8
  7. Mammal Species of the World - Browse: alpinus

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]