Skunksi

Skunksi; Mephitidae (Bonaparte, 1845)
	; Svītrainais skunkss (Mephitis mephitis)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta	Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta	Caunveidīgie (Musteloidea)
Dzimta	Skunksi (Mephitidae)

Skunksi, skunksu dzimtas (Mephitidae) dzīvnieki pieder pie plēsēju kārtas suņveidīgo apakškārtas (Caniformia). Skunksu dzimtā ir 13 sugas, kas apvienotas 4 ģintīs. Divas skunksu sugas dzīvo Indonēzijā un Filipīnās, visas pārējās sugas dzīvo Amerikā, sākot ar Kanādu un beidzot ar Centrālameriku^[1].

Kādreiz skunksi tika klasificēti kā caunu dzimtas (Mustelidae) dzīvnieki, tomēr ģenētiskie pētījumi ir likuši zinātniekiem skunksus izdalīt kā pastāvīgu dzimtu^[2].

Izskats un īpašības [izmainīt šo sadaļu]

Rietumu plankumainais skunkss (Spilogale gracilis)

Skunksi ir slaveni ar spēju izdalīt ļoti spēcīgi smirdīgu aromātu, kas tiem kalpo kā aizsardzības līdzeklis. Smaku varētu raksturot kā puvušu olu, ķiploku un gumijas kokteili. Smaka ir tik spēcīga, ka spēj aizbiedēt pat lāci vai citu plēsēju, potenciālo uzbrucēju. Smaka kairina elpošanas sistēmu, izraisa nelabumu un dedzina acis^[3]. Skunkss var trāpīt savam upurim 2 m attālumā, un cilvēks skunksa smaku var sajust 1 km attālumā^[4].

Vairums skunksu dzimtas dzīvnieku ir melnbalti, bet tie var būt arī brūni vai krēmīgi dzelteni. Visi skunksi uzreiz piedzimstot ir svītraini. Tiem var būt tikai viena svītra vai vairākas, vai rindā sakārtoti vairāki plankumi, kā arī svītru raksts var būt lauzīts. Dažiem ir svītras uz kājām. Kažoki ir biezi un mīksti, to astes krāšņas un kuplas.

Skunksu sugas dzīvnieki ir dažāda lieluma, to ķermeņu garums ir 40 - 90 cm, svars 0,5 - 8,2 kg. Mazākie ir plankumainie skunksi (Spilogale), lielākie cūkšņukura skunksi (Conepatus)^[1]. Skunksiem kopumā ir raksturīgs pagarinātas ķermeņa proporcijas, ar relatīvi īsām, muskuļotām kājām, priekškājām ir gari nagi, piemēroti zemes rakšanai. Skunksiem ir lieliska oža, bet vāja redze. Tie neredz priekšmetus tālāk par 3 metriem, tādēļ skunksi bieži tiek nobraukti uz ceļiem.

Uzvedība [izmainīt šo sadaļu]

Skunksi ir vientuļnieki un aktīvi krēslas stundās, lai gan vēsā laikā skunksi var sanākt kopā lielākā barā un doties gulēt vienā migā, lai būtu siltāk. Dienas laikā skunksi slēpjas alā, kuru izrok ar savām spēcīgajām priekškājām, skunksi izmanto arī dabīgus slēpņus un alas. Skunksu teritorijas pārklājas, un viena skunksu mātīte apdzīvo 2 - 4 kvadrātkilometrus, bet tēviņš līdz 20 kvadrātkilometriem.

Ziemas laikā, lai arī skunksi ir miegaini un barojas reti, tie neguļ ziemas miegu. Aukstajā laikā mātītes guļ kopā lielākā saimē, kas var būt līdz 12 dzīvniekiem, tēviņi parasti guļ pa vienam. Skunksi ziemas migu mēdz izmantot atkārtoti.

Barība [izmainīt šo sadaļu]

Skunksi ir visēdāji, tie barojas gan ar augiem, gan kukaiņiem, gan maziem dzīvniekiem, kā grauzējiem, ķirzakām, salamandrām, vardēm, čūskām, putniem, kurmjiem un olām. Tie labprāt ēd dažādas ogas, saknes, lapas, zāles, sēnes un riekstus. Ja skunksi dzīvo cilvēku tuvumā, tad tie pārbauda arī atkritumus, ļoti reti skunksi ēd maitu. Bieži ir novērots, ka skunksi iekļūst cilvēku mājās un izēd mājdzīvniekiem domāto barību. Lai piekļūtu pie sliekām un citiem kukaiņiem, skunksi izrakņā zemi. Skunksi ir arī meistarīgi, lai izēstu bišu ligzdas, jo to biezais kažoks tos pasargā no bišu dzēlieniem.

Vairošanās [izmainīt šo sadaļu]

Skunksa mazulis

Skunksiem riesta laiks parasti ir agrā pavasarī. Tēviņi sapārojas ar vairākām mātītēm, un mātīte audzina bērnus viena pati. Pirms mazuļu dzimšanas, mātīte izrok alu un iekārto migu bērniem. Parasti piedzimst 4 - 7 mazuļi. Skunksu mazuļi piedzimst akli, kurli un segti ar mīkstu kažociņu. Pēc trīs nedēļām mazuļiem atveras acis. Māte tos zīda ar pienu 2 mēnešus, bet ģimene kopā paliek apmēram 1 gadu, līdz nākamajam riesta laikam. Māte ļoti sargā savus mazuļus, un pie mazākām aizdomām par briesmām izsmidzina smaržu sekrētu.