Ziemeļu Ledus okeāns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ziemeļu Ledus okeāns

Ziemeļu Ledus okeāns ir mazākais un seklākais no pasaules pieciem okeāniem, lielākā daļa okeāna atrodas aiz arktiskā polārā loka. Ziemeļu Ledus okeānā atrodas arī Ziemeļpols.

Kaut arī Starptautiskā hidrogrāfijas organizācija uzskata ka Ziemeļu Ledus okeāns ir īsts okeāns, daļa okeanogrāfu to dēvē par "Arktisko Vidusjūru" vai vienkārši - "Arktisko jūru", pieskaitot to Atlantijas okeānam.

Vispārēji dati[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Platība - 14 100 000 km²
  • Krasta līnijas garums - 45 389 km
  • Vidējais dziļums - 1 038 m
  • Maksimālais dziļums - 5 450 m (Eirāzijas baseins)
  • Ūdens tilpums - 18 070 000 km³
  • Ūdens virsējā slāņa temperatūra - -2 °C
Ledus sega Ziemeļu Ledus okeānā, NASA datorgrafika

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielu daļu okeāna neatkarīgi no gada laika klāj ledus - vasarā tā platība samazinās par aptuveni 50%. Kopējais ledus tilpums - ap 26 000 km³. Ziemeļu Ledus okeāna ūdens ir mazāk sāļš, nekā pārējos pasaules okeānos, jo aukstā laika dēļ iztvaiko maz ūdens, okeānam ir liela upju pieplūde un no tā pārējā Pasaules okeānā izplūst maz ūdens.

Okeāns apskalo Eirāziju (Norvēģija, Krievija), Ziemeļameriku (Aļaska, Kanāda) un Grenlandi. Ar Kluso okeānu savieno Beringa šaurums, ar Atlantijas okeānu - Deivisa šaurums starp Grenlandi un Bafina Zemi un plašā zona starp Ziemeļu Ledus okeānam piederīgo Grenlandes jūru un Atlantijas okeānam piederīgo Norvēģu jūru.

Zemūdens grēda - Lomonosova grēda - sadala okeānu Eirāzijas (Nansena) baseinā un Ziemeļamerikas (Hiperborejas) baseinā.

Okeāna Eiropas un Āzijas krasti ir augsti, ar fjordiem, daudzviet - zemi, ar smilšu pludmalēm, upju deltām, lagūnām. Kanādas krasti pārsvarā zemi, līdzeni.

Straumes un klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vislielāko ūdens pieplūdi no Atlantijas okeāna dod relatīvi siltā Ziemeļatlantijas straume gar Norvēģijas krastiem, kas nosaka to, ka Barenca jūras dienvidu daļā ir salīdzinoši maigāks klimats, nekā citur līdzīgos platuma grādos. Salīdzinoši siltāks ūdens ienāk arī no Klusā okeāna caur Beringa šaurumu. Vislielāko ūdens noplūdi no ZIemeļu Ledus okeāna uz Atlantijas okeānu rada Austrumgrenlandes straume.

Ziemeļu ledus okeānā līdzās atrodas ledus lāči un atomzemūdenes

Virs okeāna valda polārais klimats - šeit pastāvīgi ir auksts, gada gaitā temperatūra mainās samērā maz. Ziemās valda tumsa, ļoti auksts un nemainīgs laiks, debesis ir skaidras. Savukārt vasarās ir gaišs visu dienu, laiks ir miglains un mitrs, bieži snieg vai līst. Lielā ūdens masa rada izlīdzinošu efektu, tāpēc Arktikā nav novērojamas tik krasas temperatūras izmaiņas kā Antarktikā.

Ziemeļu Ledus okeāns ir avots aukstajām gaisa masām, kas virzās uz ekvatora pusi, mērenajā joslā sastopoties ar siltākām gaisa masām un radot lietu un sniegu.

Visvairāk sniega ir martā - aprīlī - šajā laikā aizsalušo okeānu klāj 20 - 50 cm bieza sniega kārta.

Ledus un aisbergi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Okeānā bieži sastopami lieli aisbergi, kas atdalās no Grenlandes ziemeļu daļas un Kanādas ziemeļaustrumu salu ledājiem. No Elsmīra Zemes piekrastes nereti atdalās milzīgas, peldošas ledus salas, kas saglabājas 6 un vairāk gadus - šādu milzu ledus plātņu biezums ir 30 - 35 metri. Šādas ledus plātnes ir ļoti ērtas arktiskās izpētes staciju izvietošanai.

Laikaposmā no oktobra līdz jūnijam okeāns praktiski pilnībā aizsalst. No oktobra līdz maijam kuģu virsbūvi apdraud smaga apledojuma veidošanās. Pirms mūsdienu ledlaužu izveidošanas jebkuru kuģi Ziemeļu Ledus okeānā apdraudēja iesalšana un pat sadragāšana ledū. Šādus "sagūstītus" kuģus to ekipāžas pamet. Vismaz divi šādi kuģi tomēr ir spējuši desmitgadēm ilgi saglabāties un vienatnē, bez apkalpes dreifēt pa Ziemeļu Ledus okeānu - šādi noticis ar kuģiem Baychimo un Octavius.

Jūras[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Solovecas klosteris Baltajā jūrā

Ziemeļu Ledus okeānā izdala šādas jūras:

Ziemeļu Ledus okeānam pieskaita arī Hudzona līci, kas ir okeāna vistālākais dienvidu punkts.

Bioloģija un vides problēmas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par spīti skarbajiem laika apstākļiem Ziemeļu Ledus okeāns ir diezgan bagāts ar dzīvību - sugu skaits šeit ir neliels, bet katra suga ir pārstāvēta ar lielu skaitu īpatņu. Tāpēc Ziemeļu Ledus okeāns ir bagāts ar zivīm, roņiem, vaļveidīgajiem.

Ledus segas platības izmaiņas okeānā kopš 1979. gada

Okeānā ir maza augu daudzveidība, taču okeānā ir ļoti liela fitoplanktona masa. Fitoplanktonu baro barības vielas, kas okeānā nonāk ar upēm un citu okeānu straumēm. Vasarā lielāko daļu dienas ir gaišs un tas ļauj notikt intensīvai fitoplanktona fotosintēzei, tas strauji vairojas. Savukārt ziemā, pastāvīgā tumsā, fitoplanktonam ir ļoti grūti izdzīvot. Fitoplanktonam ir ļoti liela nozīme Ziemeļu Ledus okeāna ekosistēmā.

Ziemeļu Ledus okeāna ekosistēma ir trausla - tā sastāv no neliela sugu skaita un pat vienas sugas skaita un paradumu izmaiņas atstāj lielu ietekmi uz pārējām sugām. Diemžēl pēdējās desmitgadēs vides apstākļu izmaiņas un cilvēka rīcība vairākas okeānā dzīvojošo dzīvnieku sugas novedusi tuvu izmiršanai. Notiek arī citas izmaiņas - ledus sega okeānā kļūst plānāka, ozona cauruma okeāns saņem spēcīgu ultravioleto staru devu.

Ledus segas samazināšanās ietekmēs Zemes albedo, vēl vairāk paātrinot globālo sasilšanu. Milzīgās ledus masas kušanas rezultātā Ziemeļatlantijā nokļūst aizvien vairāk saldūdens, kā ietekmē sāk mainīties Pasaules okeāna straumju režīms un notikt neparedzamas klimata izmaiņas.

Neparedzamu ietekmi var atstāt arī radioaktīvo atkritumu izgāztuves jūrā. Visvairāk šādu atkritumu jūrā izvesti PSRS laikā un arī pēdējās desmitgadēs. Aukstā kara laikā Ziemeļu Ledus okeānā notika visspēcīgākie kodolieroču izmēģinājumi.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemes polārie apvidi skarbo laika apstākļu dēļ bija pēdējās vietas, ko cilvēks izpētīja. Grieķu pētnieks un ģeogrāfs Pītijs no Masīlijas apraksta tālu ziemeļu ceļojumu, kas notika 325 gadā pmē. Senie grieķi šajā ceļojumā sasnieguši zemi, ko dēvējuši par Ultima Thule - Saule šeit norietējusi tikai uz trim stundām un ūdens virsmu klājusi sarecējusi viela, kas neesot bijusi piemērota ne iešanai, ne kuģošanai. Grieķi visdrīzāk aprakstījuši ledus putru, savukārt "Ultima Thule" bijusi Islande vai Farēru salas.

Viduslaiku kartogrāfi nezināja, vai attēlot ziemeļos sauszemi vai ūdeni - dažādi kartogrāfi rīkojās diametrāli pretēji - citi zīmēja zemi, citi - okeānu. Tā kā eiropieši ļoti vēlējās atrast ērtu ceļu uz Ķīnu, kartēs biežāk tika zīmēta jūra. 1723. gadā vairāki karšu izgatavotāji "izgudroja" īpašu okeānu - Oceanus Septentrionalis - kas pletās gar karšu augšējo - ziemeļu malu. Viduslaikos notika tikai dažas ekspedīcijas, kas neguva īpašus panākumus - tika atklāta Novaja Zemļa (11. gadsimts) un Špicbergena (1596). Tā kā abas šīs salu grupas pastāvīgi ielenca ledus, to krastu līnijas nebija skaidri zināmas.

Ādolfs Ēriks Nordenšelds pēta Arktiku. Georga fon Rozena glezna, 1886.

Neziņa par to, kas atrodas aiz ledus barjeras, radīja mītus. Anglijā un citās Eiropas zemēs ilgi saglabājās ticība tam, ka aiz ledus tālāk ziemeļos atrodas "atklāta polārā jūra" bez ledus. Šo jūru 19. gadsimta vidū meklēja vairākas eiropiešu un amerikāņu ekspedīcijas, baumas vēl vairāk uzkurināja vairāku ekspedīciju liecības, ka viņi šādu jūru tiešām sasnieguši. Vēl 19. gadsimta beigās mītiskās jūras apraksti parādījās pat nopietnās zinātniskās grāmatās. Tikai ap gadsimtu miju, kad polārpētnieki aizvien vairāk tuvojās Ziemeļpolam, ticība atklātai polārai jūrai izzuda.

Pirmais ar kuģi Ziemeļu Ledus okeānu šķērsoja Fritjofs Nansens 1896. gadā. Ar kājām Ziemeļu Ledus okeānu ar suņu pajūgu pirmais šķērsoja Vollijs Herberts 1969. gadā, veicot ceļu no Aļaskas uz Špicbergenu - papildus aprīkojumu un pārtiku viņam piegādāja no gaisa.

Kopš 1937. gada uz Ziemeļu Ledus okeāna ledus tiek veidotas dreifējošas okeāna izpētes stacijas, kas kopā ar ledu veic tūkstošiem kilometrus tālus ceļojumus pa okeānu.

Nozīme ekonomikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu Ledus okeāns ir īsākais ceļš pa ūdeni starp Ziemeļeiropu un Austrumāziju, bet jo īpaši - starp ar dabas resursiem bagātās Krievijas ziemeļu un austrumu ostām. Kuģošana iespējama 3 - 5 mēnešus, tā notiek gan gar Krievijas, gan arī gar Aļaskas un Kanādas krastiem. Okeānā uz ledus atrodas arī vairākas ASV un Krievijai piederošas dreifējošas zinātniskās stacijas.

Reģions ir ļoti bagāts ar dabas resursiem - šeit ir lielas naftas un dabasgāzes atradnes, citu materiālu atradnes.

Okeānā vēl nav nospraustas robežas, kas rada spriedzi starp reģiona valstīm. Potenciāli šeit varētu atrasties vairāk nekā viena ceturtā daļa vēl neatklāto pasaules naftas un dabasgāzes resursu, kuru izmantošana varētu pilnībā izmainīt pasaules ekonomiku un politiku.

Saraksti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svarīgākās ostas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čērčilas osta Hudzona līča krastā

Ziemeļu Ledus okeāna krastā ir maz pilsētu - lielākās ostas vienlaikus ir arī lielākās un nozīmīgākās piekrastes pilsētas.

Salas un salu grupas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākās ietekas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sk. arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]