Ķēdaiņu ūnija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zviedrijas-Lietuvas Ķēdaiņu ūnijas teksts latīņu valodā (1655).
Polijas-Lietuvas kopvalsts Otrā Ziemeļu kara laikā (1635. gada robežās).

Ķēdaiņu ūnija (zviedru: Freden i Kėdainiai; poļu: Umowa Kiejdańska) bija Otrā Ziemeļu kara laikā 1655. gada 20. oktobrī Ķēdaiņu pilī parakstīts Zviedrijas un Lietuvas kopvalsts izveides līgums. Zviedrijas karalis Kārlis X Gustavs tika atzīts par nominālo Lietuvas lielhercogu.

1660. gada 23. aprīlī parakstītais Olivas miera līgums anulēja Zviedrijas pretenzijas uz Lietuvas lielhercogisti un Kurzemes un Zemgales hercogisti.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijas karaspēks pie Ķēdaiņu pils.

1654. gada aprīlī Krievijas cariste uzsāka Poļu-krievu karu (1654—1667), kura rezultātā tika ieņemta visa Polijas-Lietuvas kopvalsts austrumu daļa, ieskaitot lielāko daļu no Livonijas vaivadijas, kuras vaivads Nikolajs Korfs lūdza zviedriem militāru palīdzību. 1654. gada 16. jūnijā Zviedrijas karaliene Kristīne I pārgāja katoļticībā un atteicās no troņa. Jaunievēlētais Kārlis X Gustavs piedāvāja Janam II Kazimiram noslēgt pret Krieviju vērstu militāru savienību, pretī prasot uz visiem laikiem atteikties no pretenzijām uz Zviedrijas troni un visām protestantu zemēm Livonijā un Prūsijā.

Kad karalis Jans II Kazimirs noraidīja zviedru prasību, 1655. gada jūlijā Zviedrijas karaspēks no Zviedru Vidzemes iebruka Poļu Livonijas (Inflantijas) teritorijā. 11. jūlijā tika ieņemta Daugavpils, pēc tam Birži, vēlāk Žemaitijas rietumu daļa. Savukārt otra zviedru karaspēka daļa iebruka tagadējās Lielpolijas vojevodistes teritorijā, Polijas armija 25. jūlijā kapitulēja zviedriem pie Ujščes. Vienlaicīgi Lietuvas lielkņazistē no austrumiem iebruka liela krievu armija, kurai pretojās Lietuvas karaspēks Jonuša Radvila vadībā, tomēr krievi 3. jūlijā ieņēma Minsku, 31. jūlijā Viļņu, 6. augustā Kauņu, 28. augustā Grodņu. Lietuvas lielhetmanis Jonušs Radvils Ķēdaiņos 18. augustā parakstīja Zviedrijas-Lietuvas līgumu, kas anulēja kopš 1569. gadā Ļubļinā parakstīto Polijas un Lietuvas savienību. 8. septembrī zviedri karaļa Kārļa X vadībā ieņēma Varšavu, 16. septembrī uzvarēja kaujā pie Žarnovas, 3. oktobrī kaujā pie Vojničas, 19. oktobrī padevās Krakovas cietoksnis, bet Polijas karalis aizbēga uz Svētās Romas impērijas sastāvā esošo Silēziju.

Līguma parakstīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. oktobrī Ķēdaiņu pilī tika parakstīts Zviedrijas-Lietuvas kopvalsts izveides līgums jeb "Ķēdaiņu ūnija" ar Kārli X Gustavu kā Lietuvas lielhercogu. Kurzemes hercogs Jēkabs pasludināja neitralitāti.

Līguma nosacījumu apspriešanā no Zviedrijas puses piedalījās Gustavs Ādams Lēvenhaupts (Lewenhaupt) un Bengts Šite (Skytte), bet pretrunu novēršanai 10. augustā Ķēdaiņu pilī ieradās Magnuss Delagardijs (de la Gardie). No Lietuvas puses vienošanos parakstīja 1163 šļahtas pārstāvji.[1] Ietekmīgākie no viņiem bija:

  • Lietuvas lielhetmanis Jonušs Radvils (Radziwiłł)
  • Lietuvas pilnais hetmanis Vincents Korvins Goševskis (Gosiewski)
  • Žemaitijas bīskaps Pēteris Parčevskis (Parczewski)
  • Žemaitijas kastelāns Eistahijs Kjerdejs (Kierdej)
  • Viļņas kanoniķis Jurģis Bjalozors (Białłozor) Viļņas bīskapa Tiškeviča (Tyszkiewicz) un kapitula garīdznieku vārdā
  • Cēsu vaivads Nikolajs Korfs (Korff)
  • Ļidas maršals Teofils Rajeckis (Rajecki)
  • Ukmerģes maršals Jānis Merzenskis (Mierzeński)
  • Lietuvas lielsekretārs Jānis Nikolajs Stankevičs (Stankiewicz)

Tālākie notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

12. novembrī Polijas karaļa pakļautībā bijušās Prūsijas zemes noslēdza savienību ar Brandenburgas kūrfirstu, kas ieveda tajās savu karaspēku. Tas izsauca zviedru pretdarbību un militāru sadursmi, kas beidzās ar Kēnigsbergas līgumu 1656. gada 17. janvārī, pēc kura Brandenburgas kūrfirsts saņēma Prūsijas hercogisti lēnī no Zviedrijas karaļa.

1655. gada 29. decembrī pret zviedriem tika izsludināta Tišovces konfederācija, 31. decembrī tika nogalināts Lietuvas atdalīšanās kustības vadonis Jonušs Radivils, bet 1656. gadā 1. janvārī Ļvovā pārradās karalis Jānis II Kazimirs. Zviedri tika sakauti 5.-6. aprīļa kaujā pie Zamoščas un 7. aprīļa kaujā pie Varkas. 1656. gada 20. novembrī Zviedrijas karalis Brandenburgas kūrfirstam Frīdriham Vilhelmam atdeva Prūsijas hercogisti un 6. decembrī apsolīja no Osmaņu impērijas atkarīgajam Transilvānijas valdniekam Ģerģam II Rākoci (Rákóczi György) Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza troni.

1657. gada 2. jūlijā tie ieņēma Brestļitovsku un 16. jūlijā Varšavu. Tomēr poļiem izdevās atgriezt kara veiksmi un 20. jūnijā sakaut Transilvānijas karaspēku Podolijā un 23. jūnijā Rākoci piekrita lauzt militāro aliansi ar zviedriem un atstāja Poliju.

1658. gada augustā Vidzemes ģenerālgubernators Roberts Daglass (Robert Douglas) pieprasīja hercogam Jēkabam ļaut zviedru karaspēkam no Rīgas šķērsot Zemgales teritoriju, lai varētu uzbrukt Lietuvas karaspēka nometnei Radvilišķos. 1658. gada oktobrī zviedri saņēma gūstā Kurzemes hercogu un viņa ģimeni, kurus deportēja uz Ivangorodas cietoksni Ingrijas rietumos. Šajā laikā Nīderlande, kas bija pieteikusi karu Zviedrijai, ieņēma Kurzemes hercogistei piederošo Tobago koloniju. Līdz 1660. gada janvārim Zemgale un daļa Kurzemes atradās Zviedrijas armijas okupācijā.

1660. gada 23. aprīlī tika parakstīts Olivas miera līgums starp Zviedriju no vienas puses un Poliju-Lietuvu, Svētās Romas impēriju un Brandenburgu-Prūsiju no otras puses. Līgumā tika apstiprinātas Zviedrijas tiesības uz Vidzemi un Brandenburgas tiesības uz Prūsiju, bet Polijas karalis atteicās no savām pretenzijām uz Zviedrijas troni.

Krievijas okupēto Baltkrievijas teritoriju Polijas-Lietuvas kopvalsts atguva tikai pēc 1667. gadā parakstītā Andrusovas pamiera.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Henryk Wisner Janusz Radziwiłł 1612-1655, Wydawnictwo MADA, Warszawa 2000