Roberts Kļaviņš

Roberts Kļaviņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1885. gada 10. novembrī ; Grašu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1941. gada 16. oktobrī (55 gadi); Komunarkas poligons, Maskavas apgabals, KPFSR, PSRS (tagad Krievija)
Tautība	latvietis
Vecāki	Juris Kļaviņš
Brāļi	Augusts Kļaviņš
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; ģenerālis; ; ģenerālleitnants
Dienesta laiks	1903—1918; 1918—1934, 1940; 1940—1941
Valsts	Krievijas Impērija; Latvija; PSRS
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Vienība	2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks; Latvijas Robežsargu divīzija; 2. Vidzemes kājnieku divīzija
Komandēja	4. Valmieras kājnieku pulks; 24. latviešu strēlnieku korpuss
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi	Lāčplēša Kara ordenis (Nr.3/1152) u.c.
Izglītība	Viļņas karaskola, Nikolaja Ģenerālštāba akadēmija, Kara akadēmiskie kursi, Latvijas universitātes Juridiskā fakultāte
Cits darbs	advokāts, Tautas Saeimas deputāts

Roberts Kļaviņš (1885—1941) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Vidzemes divīzijas komandieris (1931—1934), ģenerālis (1931). Sākoties padomju okupācijai — Tautas Saeimas deputāts, Latvijas Tautas armijas, vēlāk 24. latviešu strēlnieku korpusa komandieris. Nogalināts Komunarkas poligonā Maskavas tuvumā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1885. gada 10. novembrī Cēsu apriņķa Grašu pagastā zemnieka Jura Kļaviņa ģimenē. Mācījās Cēsu pilsētas skolā un Gorku lauksaimniecības skolā Mogiļevas guberņā.

Pēc iestāšanās Krievijas Impērijas armijā viņu nosūtīja uz Viļņas karaskolu (1903—1906), pēc kuras beigšanas piešķīra podporučika pakāpi un nosūtīja uz 180. Ventspils kājnieku pulku Jelgavā. 1907. gadā paaugstināts par poručiku, 1913. gadā paaugstināts par štābkapteini, 1914. gada pavasarī iestājās Nikolaja militārajā akadēmijā, ko pārtrauca Pirmais pasaules karš. Kara laikā piedalījās kaujās ar Austroungārijas un Vācijas karaspēku Polijā, sasniedza kapteiņa pakāpi. 1915. gada oktobrī Kļaviņš iestājās 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā, bija tās saimniecības priekšnieks, piedalījies kaujās pie Smārdes (1916) un Nāves salā. No jauna iestājās Nikolaja militārajā akadēmijā 1917. gadā, pabeidza jaunāko klasi, jūnijā dienēja 43. armijas korpusa štābā Ziemeļu frontē. 1918. gada februārī kritis vācu gūstā, aprīlī atbrīvots, līdz septembrim dzīvoja Krievijā, pēc tam atgriezās Latvijā.

1918. gada 18. novembrī kā pulkvežleitnants iestājās Latvijas Bruņotajos spēkos, no 6. decembra Baltijas Landesvēra komandiera palīgs. 1919. gada 12. janvārī komandēts uz Dāniju, lai organizētu Dānijas brīvprātīgo vervēšanu cīņai pret Padomju Latvijas armiju. Aprīlī "ģimenes apstākļu dēļ" devās uz Tālajiem Austrumiem, Latvijā atgriezās 1920. gada rudenī. Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām bija Galvenā štāba nodaļas priekšnieks (1920—1921). 1922. gada 2. jūnijā viņu paaugstināja par pulkvedi un iecēla par Robežsargu divīzijas štāba priekšnieku.

Kļaviņš kandidēja 3. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Darba savienības un Tautas apvienības saraksta, bet netika ievēlēts. 1928. gadā viņš kļuva par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri, 1929. gadā beidza Latvijas armijas Kara akadēmiskos kursus. 1931. gada 27. jūnijā iecelts par Vidzemes divīzijas komandiera palīgu, tā paša gada 18. novembrī paaugstināts par ģenerāli. Pēc Ulmaņa apvērsuma ģenerālis Kļaviņš 1934. gada 14. jūnijā pēc paša vēlēšanās atvaļināts no karadienesta. Studēja Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.^[1] Vēl pirms Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā bijis saistīts ar PSRS slepenajiem dienestiem.^[2] Vēsturnieka Ērika Jēkabsona pētījumos gan minēts, ka Kļaviņš atvaļināts piespiedu kārtā, kādēļ viņš, aizvainojuma vadīts, 1939. gada decembrī piekritis sadarboties ar padomju dienestiem.^[3]

Pēc Latvijas okupācijas ģenerāli Kļaviņu atjaunoja karadienestā un iecēla par Latvijas Tautas armijas komandieri. 1940. gada jūlijā ievēlēja t.s. Tautas Saeimā. 1940. gada decembrī Kļaviņš kļuva par 24. teritoriālā korpusa komandieri ģenerālleitnanta pakāpē.

1941. gada jūnijā viņu nosūtīja it kā uz kursiem Maskavā, kur 22. jūnijā apcietināja. 1941. gada 29. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija (ВКВС СССР) viņam piesprieda nāves sodu, ko izpildīja 1941. gada 16. oktobrī Komunarkas poligonā Maskavas tuvumā.^[4] 1957. gadā reabilitēts.

Apbalvojumi

Sv. Annas ordenis, II, III, šķira (abi ar škēpiem), IV šķira,
Sv. Staņislava ordenis, II, III šķira (abi ar šķēpiem),
Sv. Vladimira ordenis, IV šķira (ar škēpiem),
Lāčplēša Kara ordenis, III šķira (1921) par nopelniem latviešu strēlnieku kaujās 1916. gada augustā
Aizsargu Nopelnu krusts,
Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1929),
Zviedrijas Šķēpa ordenis, III šķira.

Piezīmes

↑ Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfijas
↑ Latvija Otrajā pasaules karā (1939—1945), autoru kolektīvs, Rīga, 2008.g., 185. un 236. lpp.
↑ Ēriks Jēkabsons Latvijas okupācijas hronika. Aculiecinieku vēstījums Arhivēts 2017. gada 9. martā, Wayback Machine vietnē. Ir — 14.03.2014.
↑ Juris Ekšteins. "Latviešu ģenerāļi krita Piemaskavā". Arhivēts 2014. gada 8. martā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Avīze 2007. gada 29. jūnijā.

Ārējās saites

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Krišjānis Berķis (Latvijas armijas komandieris)	Latvijas Tautas armijas komandieris 20.06.1940. - 24.12.1940.	Pēctecis: Dainis Turlais (Latvijas Aizsardzības spēku komandieris)

[1] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfijas

[2] Latvija Otrajā pasaules karā (1939—1945), autoru kolektīvs, Rīga, 2008.g., 185. un 236. lpp.

[3] Ēriks Jēkabsons Latvijas okupācijas hronika. Aculiecinieku vēstījums Arhivēts 2017. gada 9. martā, Wayback Machine vietnē. Ir — 14.03.2014.

[4] Juris Ekšteins. "Latviešu ģenerāļi krita Piemaskavā". Arhivēts 2014. gada 8. martā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Avīze 2007. gada 29. jūnijā.

[1]

[2]

[3]

[4]