Ieguvis inženiera izglītību. 1900. gadā kļuva par parlamenta deputātu. Bija koloniju ministrs (1912-1914), kara ministrs (1913) un atbrīvoto teritoriju ministrs (1917-1919). 1920. gadā tika ievēlēts Senātā. No 1931. līdz 1932. gadam - Senāta priekšsēdētājs. Tika ievēlēts par Francijas prezidentu pēc prezidenta Pola Dumēra slepkavības 1932. gada 6. maijā. Pēc Francijas sakāves, 1940. gada 10. jūlijā ar parlamenta balsojumu par prezidentu kļuva Filips Petēns, kaut arī Lebrēns formāli neatteicās no amata. No 1943. gada augusta līdz oktobrim ieslodzījumā pilī Tirolē. Pēc Francijas atbrīvošanas atzina Šarlu de Gollu par Francijas līderi.