Pāriet uz saturu

Aleksandrs Bunge

Vikipēdijas lapa
Aleksandrs Bunge
Alexander Georg von Bunge
Tērbatas Universitātes botānikas profesors Aleksandrs Bunge (1839).
Personīgā informācija
Dzimis 1803. gada 24. septembrī
Kijiva, Ukraina
Miris 1890. gada 18. jūlijā (86 gadi)
Kiltsi, Rakveres pagasts, Igaunija
Tautība vācietis
Vecāki Andreas Teodors (Andreas Theodor von Bunge), Elizabete Antuanete (Elisabeth Antoinette geb. Fuhrmann)
Brāļi Georgs Frīdrihs Bunge, Baltijas tiesību vēsturnieks
Māsas Rozālija
Bērni Marija Elizabete (von Vahl) (1834 - 1909); Gustavs (1844 - 1920) fiziologs, Bāzeles universitātes profesors; Aleksandrs (1851 - 1930) zoologs, ceļotājs, polārpētnieks;
Zinātniskā darbība
Zinātne botānika
Zinātniskais grāds Dr. med.
Darba vietas Tērbatas Universitāte (1836 - 1867)
Akadēmiskais amats profesors
Alma mater Tērbatas Universitāte
Pasniedzēji Kārlis Kristiāns Frīdrihs Lēdeburs (Ledebour)
Studenti Eduards Lēmanis, Frīdrihs Šmits, Dr. Rusovs, bot. mag. Teofils Bīnerts
Sasniegumi, atklājumi augu sistemātiķis, 1891 jauna augu taksona aprakstītājs, Altaja floras pētnieks, pedagogs
Apbalvojumi St. Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda akadēmiķis, Tērbatas Universitātes goda profesors

Aleksandrs Bunge (vācu: Alexander von Bunge, 1803−1890) bija ārsts, ceļotājs un botāniķis, Tērbatas Botāniskā dārza direktors un universitātes profesors. Izaudzināja jaunu Baltijas dabaspētnieku, īpaši botāniķu paaudzi. Viens no Rīgas Dabaspētnieku biedrības dibinātājiem un atbalsītājiem.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1803. gada 6. oktobrī (24. septembrī pēc VS) Kijivā Andreja Teodora fon Bunges un Elizabetes Antuanetes, dzimušas Fūrmanes, ģimenē. Viņa vectēvs aptiekārs Georgs Frīdrihs Bunge ieceļoja Krievijas impērijā no Prūsijas un apmetās Kijivā, tika uzņemts bruņinieku kārtā un kļuva par Kijivas Botāniskā dārza direktoru. Aleksandra tēvs no sava tēva mantoja titulu, aptieku un direktora vietu Botāniskajā dārzā[1]. Tēvs mira 1814. gadā un 1815. gadā māte ar bērniem Aleksandru, Rozāliju un Georgu Frīdrihu pārcēlās uz Tērbatu. No 1818. gada līdz 1821. gadam Aleksandrs mācījās Tērbatas ģimnāzijā, no 1821. gada līdz 1825. gadam studēja Tērbatas Universitātē. Viņš studēja medicīnu un sava skolotāja profesora Kārļa Frīdriha Lēdebura (von Ledebour) vadībā - botāniku. 1823. gadā viņam piešķīra zelta medaļu par studenta darbu. Pēc disertācijas "De relatione methodi plantarum naturalis in vires vegetabilium medicalis" aizstāvēšanas 1825. gadā Bunge ieguva doktora grādu medicīnā (Dr. med.).

Ekspedīcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā Bungem nebija līdzekļu, lai turpinātu studijas ārzemēs, 1826. gadā viņš devās uz Sibīriju, kur ieņēma ārsta vietu Kolivanas-Voskresenskas metalurģiskajās fabrikās. Tā paša gada vasarā Bunge pievienojās Lēdeburam un Kārlim Antonam fon Meijeram zinātniskā ekspedīcijā kazahu stepēs un Altaja kalnos. Ekspedīcijā viņi pavadīja 5 nedēļas un ievāca 1600 augu sugu herbāriju. Šis vākums ļāva sarakstīt pirmo "Altaja floru" ("Flora Altaica"), kura izdota četros sējumos no 1829. līdz 1833. gadam (1.-4.).

No 1828. līdz 1830. gadam Bunge strādāja par ārstu Barnaulas slimnīcā, vēlāk Zmejinogorskā. 1829. gadā Barnaulā Bunge satikās ar Aleksandru Humboltu, kurš bija devies Krievijas impērijas valdības finansētā misijā uz Ķīnu. Humbolts ieteica St. Pēterburgas Zinātņu akadēmijai iekļaut Bungi misijas sastāvā. Misiju pavadīja pristavs Lebedinskis un ārsts P. Krilovs. Tajā piedalījās arī citi zinātnieki. Ekspedīcija devās ceļā 1830. gada augustā, šķērsoja robežu pie Kjačtas, devās līdz Urgai, šķērsoja Gobi tuksnesi un 17. novembrī sasniedza Pekinu. Visu ceļu Bunge vāca augus. Viņš turpināja darbu pavasarī, martā devās uz Tsagan Balgasun drupām, kas atradās Halganā. Viņa pētījumus pārtrauca 1831. gada maijā, jo ķīniešu varas iestādēm nepatika, ka viņš uzturējās budistu klosterī. Viņam aizliedza pamest Pekinu. Ekspedīcija atstāja Ķīnu 1831. gada jūlijā un ieradās Krievijā septembra sākumā. Herbārijā bija ievāktas 450 lapas. Bez tam Bunge bija ievācis arī vaboles, kuras vēlāk aprakstīja Francis Faldermanis (Faldermann) savā grāmatā "Coleopterorum ab illustrissimo Bungio in China boreali, Mongolia, et Montibus Altaicis collectorum descriptio"[2]. Pēc atgriešanās no Ķīnas Bunge ziemu pavadīja Irkutskā, kārtojot un aprakstot savas kolekcijas. Vairums vākumu tika deponēti St. Pēterburgā. Herbārija apmaiņas rezultātā daļa duplikātu nonāca Halles Universitātes herbātijā. Bungi ilgus gadus saistīja zinātniska sadarbība ar Diderihu Šlehtendālu (von Schlechtendal), Halles Universitātes botāniķi. Viņi sarakstījās un publicēja rakstus žurnālā "Linnaea".

1832. gada aprīlī Bunge atgriezās pie ārsta pienākumiem Barnaulā, vēlreiz apceļoja Altaju ar Zinātņu akadēmijas ekspedīciju, 1833. gadā ieradās St. Pēterburgā, iesniedza Zinātņu akadēmijā traktātu un tika nominēts par St. Pēterburgas Zinātņu akadēmijas locekli. 1833. gadā viņu uzaicināja kļūt par ārkārtes profesoru Kazaņas Universitātes botānikas katedrā[3]. Kazaņā viņš apstrādāja ievākto materiālu un sagatavoja publikācijas. 1835. gadā viņš apbraukāja Pievolgas stepes un Astrahaņas guberņu.

Tērbatas periods

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1836. gadā Lēdeburs pensionējās un atgriezās Minhenē, un Bungi uzaicināja ieņemt viņa vietu Tērbatas Universitātē. Tā viņš kļuva par botānikas profesoru un Botāniskā dārza direktoru. Universitātē Bunge nostrādāja līdz aiziešanai pensijā 1867. gadā. Strādājot kā skolotājs un pētnieks, Bunge pievērsās Baltijas provinču floras pētīšanai. 1846. - 1853. gadā viņa vadībā sagatavots un izdots Baltijas floras eksikāts "Flora exiccata fon Est- , Liv- und Kurland". Tas bija herbārija vākumu izdevums, sakārtots 10 sējumos pa 100 herbārija lapām katrā. Bunge pats nebija vācis augus ārpus Igaunijas. Tos viņam piegādāja viņa studenti T. Bīnerts, F. Būze, Lēnerts, K. Bergs, E. Lēmanis[4]. LU muzeja herbārijā RIG ir saglabājušies atsevišķas Bunges eksikāta lapas. No 1857. gadā viņš kopā ar saviem studentiem Bīnertu un Gēbelu (Bienert, Göbel) pievienojās Nikolaja Janukova ekspedīcijai uz Persiju. Tā izbrauca no Tbilisi, caur Baku, pār Kaspijas jūru, caur Astrabadu, Nišapuru un Mešhedu uz Herātu. 1858. gadā viņi veica pētījumus dažādos Persijas apgabalos un 1859. gadā caur Teherānu un Tbilisi atgriezās Tērbatā. Strādājot Tērbatā, Bunge apmeklēja muzejus Londonā un Parīzē, lai precizētu sava herbārija sugu noteikšanu. Pēc Persijas ceļojuma Bunge sarakstīja botānisko traktātu Zinātņu akadēmijai un kļuva par tās goda biedru 1875. gadā.

1868. gadā Bunge pensionējās, palika Tērbatā, lai apstrādātu savus vākumus no pēdējās ekspedīcijas. 1874. gadā viņš piedalījās botānikas kongresā Florencē. 1875. gadā Tērbatas universitāte svinēja Bunges profesūras 50 gadu jubileju un viņam piešķīra "botānikas goda doktora" nosaukums. 1881. gadā Bunge aizbrauca pie meitas uz Sevastopoli, drīz atgriezās un apmetās uz dzīvi Kiltsi muižā ("Gilsenhof") Igaunijas guberņā. Miris 1890. gada 18. jūlijā un apglabāts Tērbatā Raadi kapsētā.

Zinātniskā un pedagoģiskā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bunge bija izcils florists un augu sistemātiķis. Viņš pats aprakstījis 1981 jaunu augu taksonu[5]. Viņa pilna bibliogrāfija publicēta Trautfetter R. Florae Rossicae fontes // Тр. Имп. С.-Петерб. бот. сада. — 1880. — Т. VII.

Bunge bija arī izcils pedagogs, kas rūpējās par saviem studentiem ("saviem zēniem"), kuri kļuva par Baltijas dabas pētniekiem ar plašu redzesloku un darbības virzieniem. Te jāmin Eduards Lēmanis, Rēzeknes ārsts, Frīdrihs Šmits, akadēmiķis St. Pēterburgā, Dr. Russovs (Russow), kas kļuva par Bunges pēcteci Tērbatā, bot. mag. T.J.H. Bīnerts (Bienert), docents Rīgas Politehnikumā[1][6].

Bunge bija Maskavas Dabaspētnieku biedrības biedrs, Rīgas Dabaspētnieku biedrības un Tērbatas Dabaspētnieku apvienības līdzdibinātājs[1].

Atzinība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • akadēmiķis St.Pēterburgas Zinātņu akadēmijā (1833)
  • goda akadēmiķis St.Pēterburgas Zinātņu akadēmijā (1875)
  • goda profesors botānikā Tērbatas Universitātē (1875)

Aleksandra Bunges vārdā nosaukts Marsa krāteris.

Viņa piemiņu botānikā saglabājuši zinātnieki, kuri Bunges vārdā nosaukuši gan ģinti Bungea (Bungea C.A.Mey.) no Orobancheacea dzimtas, gan 127 sugas, kurās izmantots Bunges vārds (piem. Agrostemma bungiana D.Don, Alchemilla bungei Juz., Allium bungei Boiss. u.c.)

Darbi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Ledebour, Karl Friedrich von; Bunge, Alexander von; Meyer, Carl Anton (1829). Flora Altaica. Vol. I. Berolini: G. Reimeri. doi:10.5962/bhl.title.6618.
  2. Ledebour, Carl Friedrich von (1830). Flora Altaica. Scripsit Dr. Carolus Fridericus A Ledebour ... Adiutoribus Dr. Car. Ant. Meyer et Dr. Al. A Bunge (latīniski). Vol. II. Reimer.
  3. Ledebour, Karl Friedrich von; Bunge, Alexander von; Meyer, Carl Anton. Flora Altaica. Vol. 3. Berolini: G. Reimeri.
  4. Ledebour, Carl Friedrich von; Bunge, Alexander von; Meyer, Carl Anton (1833). Flora altaica: scripsit Dr. Carolus Fridericus a Ledebour ... (latīniski). Vol. IV. typis et impensis G. Reimeri.
  5. Bunge, Alexander von (1835). Enumeratio plantarum quas in China boreali collegit Dr. Al. Bunge. Petropoli: s.n. doi:10.5962/bhl.title.41483.
  6. Bunge, Alexander von; Ledebour, Karl Friedrich von (1836). Verzeichniss der im Jahre 1832 im östlichen Theile des Altai-Gebirges gesammelten Pflanzen. Ein Supplement zur Flora Altaica. St. Petersburg: Kaiserliche Acad. der Wissenschaften. doi:10.5962/bhl.title.41393.
  7. Candolle, Alphonse de; Bunge, Alexander von (1838). Anleitung zum Studium der Botanik, oder Grundriss Dieser Wissenschaft Enthaltend die Organographie, Physiologie, Methodologie, die Pflanzen, Geographie, eine Ubersich der fossilen der pharmaceustischen Botanik und der Geschichte der Botanik. Leipzig: K. F. Köhler. doi:10.5962/bhl.title.41368.
  8. Bunge, Alexander von (1847). Alexandri Lehmann reliquiae botanicae; sive, Enumeratio plantarum in itinere per deserta Asiae Mediae ab A. Lehmann annis 1839-1842 collectarum. Dorpati. doi:10.5962/bhl.title.40758.
  9. Bunge, Alexander von (1851). Beitrag zur kenntniss der Flora Russlands und der steppen Centralasiens /von Al. Bunge. Missouri Botanical Garden. St. Petersburg : Kaiserliche Akademie der Wissenschaften.
  10. Bunge, Alexander von (1852). Tentamen generis Tamaricum species accuratius definiendi. Dorpati: J. C. Schuenmanni et C. Mattieseni. doi:10.5962/bhl.title.41378.
  11. Fleisher, Johan Gotlieb; Bunge, Alexander von (1853) Flora von Est-, Liv_ und Kurland. 2. Auflage. Mitau, Leipzig.
  12. Bunge, Alexander von; Abich, H. (1858). Plantas Abichianas in itineribus per Caucasum regionesque Transcaucasicas collectas. St. Petersburg: Buchdr. der Kaiserlichen Akademie der Wissenschaften. doi:10.5962/bhl.title.9828.
  13. Bunge, Alexander von (1872). Die Gattung Acantholimon Boiss. St.-Pétersbourg: Eggers. doi:10.5962/bhl.title.41374.
  14. Bunge, Alexander von (1873). Labiatae Persicae. St.-Pétersbourg. doi:10.5962/bhl.title.41371.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Stieda L. Bunge Alexander von. Allgemeine Deutsche Biographie. Rigasche Stadtblätter, Nr. 23. 1903
  2. ↑ Bretschneider, Emil (2011). History of European Botanical Discoveries in China. SEVERUS Verlag. p. 324. ISBN 978-3-86347-165-1.
  3. ↑ Meikar, Toivo; Sander, Heldur (2011). "Botanical Garden of the University of Tartu (Dorpat) and the Botanical Network in the First Half of the 19th Century" (PDF). Baltic Journal of European Studies. 1 (19): 230–256.
  4. ↑ Vimba E. Herbārijam - 150. "Dabas un vēstures kalendārs 99'", Rīga, 1998
  5. ↑ https://www.ipni.org/a/12367-1
  6. ↑ Enciklopēdija Latvijas Daba. 6. sēj. Rīga, 1998
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Aleksandrs_Bunge&oldid=4157042"