Barnaula

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Barnaula
Барнаул
Barnaula
Karogs: Barnaula
Karogs
Ģerbonis: Barnaula
Ģerbonis
Barnaula (Krievija)
Barnaula
Barnaula
Koordinātas: 53°20′N 83°45′E / 53.333°N 83.750°E / 53.333; 83.750Koordinātas: 53°20′N 83°45′E / 53.333°N 83.750°E / 53.333; 83.750
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Federālais apgabals Sibīrijas federālais apgabals
Federācijas subjekts Altaja novads
Dibināta 1730. gadā
Pilsētas tiesības 1771. gadā
Dibinātājs Akinfijs Demidovs
Platība
 • Kopējā 321 km2
Augstums 180 m
Iedzīvotāji (2016)
 • kopā 635 585
 • blīvums 1 980/km²
Laika josla UTC (UTC+7)
Pasta indekss 656xxx
Tālruņu kods +7 3852
Mājaslapa www.barnaul.org
Barnaula Vikikrātuvē

Barnaula (krievu: Барнаул) ir pilsēta Krievijā un no 1937. gada Altaja novada centrs. Tā atrodas Rietumsibīrijas dienvidos pie Barnaulkas upes ieteces Obā. Pilsētas platība ir 321 km². Barnaula ir 21. lielākā Krievijas pilsēta pēc iedzīvotāju skaita (635,6 tūkstoši, 2016. gadā). Barnaula ir nozīmīgs Sibīrijas centrs gan rūpniecībā, gan kultūrā, gan arī izglītībā: 9 valsts augstskolas, 5 teātri, muzeji, kā arī 18.—19. gadsimta arhitektūras pieminekļi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pirmās apmetnes Barnaulas teritorijā ir bijušas jau Akmens laikmetā. Pilsētas teritorijā ir saglabāti 63 arheoloģiskie pieminekļi. Tie ir pilskalni, kupicas un apmetnes, kas bija no seniem laikiem līdz pat viduslaikiem, un no tiem lielākā daļa atrodas Obas kreisajā krastā - Barnaulas kalnainajā daļā: Mohnatuškas, Kazjonajas Zaimkas, Goņbas un Zinātnieku pilsētiņas daļās (Мохнатушка, Казённая Заимка, Гоньба, Научный Городок).[1] Zelta Ordas laikā šajā vietā atradās Abakšas (Абакша) senpilsēta-cietoksnis, no kurienes teleuti veica uzbrukumus kaimiņiem. Savukārt stāvais upes krasts un sili tam apkārt veidoja dabisku aizsardzību no ienaidniekiem.

Barnaulas pilsētiņu ap 1730. gadu dibināja krievu raktuvju īpašnieks Akinfijs Demidovs, uzceļot šeit sudraba un vara kausēšanas rūpnīcu un piesaistot ap 200 strādniekus no Altaja. Dokumentāli tas tomēr ir apstiprināts tikai ar 1739. gadu.[2] Tas bija impulss pilsētiņas turpmākai attīstīšanai ap šo rūpnīcu. Turpmāk šajā pilsētiņā ieradās gan ieceļotāji, gan arī dienesta darbā norīkotie cilvēki no Centrālās Krievijas un Urāla kalniem.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir vairākas versijas par to, kā ir cēlies pilsētas nosaukums. Rakstnieks un novadpētnieks Marks Judaļevičs (Марк Юдалевич) vienā no savām publikācijām ir apkopojis dažādus pieņēmumus un citu pētnieku pārdomas par pilsētas nosaukumu.[3] Šo dažādo versiju kopējā iezīme ir tā, ka nosaukumam Barnaula ir tjurku vai mongoļu saknes. Precīzākas versijas par pilsētas nosaukuma izcelšanos ir šādas:

  • Ilgu laiku izplatītākā versija bija tāda, ka "Barnaula" no kazahu valodas nozīmē "laba apmetne"[4] vai "Barna auls", ja uzskata, ka "Barns" ir viens no Sibīrijas hanistes nomada nosaukumiem. Bet pēc vēsturnieku domām, tas nav nekas cits, kā tautas etimoloģija, jo kazahiem nav tāda vārda kā "Barn" un viņi nekad šeit nav klejojuši, kā arī viņiem ir speciāls vārds labu ganību apzīmēšanai - "džaiļau".[5]
  • Citas versijas par pilsētas nosaukuma izcelšanos tiek saistītas ar Barnaulkas upes nosaukumu, kura 18. gadsimta apkārtnes karšu zīmējumos ir atrodama arī ar nosaukumu "Boronoula" vai "Boronoura". Tomēr dažos dokumentos ir atrodama informācija, ka ir noticis otrādāk - upei nosaukums ir piešķirts no pilsētas nosaukuma, piemēram, Šelegina 1745. gadā veidotajā kartē[6] tai nosaukums arī bija "Barnaulas upe".[7] Tomskas profesors A. P. Duļzons (А. П. Дульзон) uzskata, ka pilsētas nosaukums sastāv no diviem seniem tjurku vārdiem. Viņš uzskata, ka nosaukums "Boronoula" ir veidojies no tjurku un mongoļu valodu vārda "boro", kas nozīmē "vilks", un "ul", kas no tjurku valodas nozīmē "upe". Tādējādi "Barnaula" tulkojumā sanāk kā "Vilku upe" vai pat "Vilku ezers".[5] Šis variants ir ticams arī tāpēc, ka apkārtnes mežos, caur kuriem tek Barnaulka, ir sastopami vilki, bet upes izteces rajonā ir liels skaits ezeru. Vēl bez tam vilks Altaja iedzīvotājiem skaitījās svēts dzīvnieks. Tikai laika gaitā vietas nosaukums ir pielāgots krievu valodai un pārsaukta par "Barnaulu".[8]
  • Barnaulas vēsturnieks un arheologs A. Umanskis (А. Уманский) ir izvirzījis versiju, ka vārdam "Boronoula" ir teleutu tautas valodas saknes. Viņaprāt, nosaukums "Boronaula/Boronoula" ir izveidojies valodu metamorfožu rezultātā no teleutu vārda "porongiul", kur "po-rongi" nozīmē "duļķains ūdens", bet "ul" - "upe". Tādā gadījumā "Barnaulka" ir tulkojams kā "duļķainā upe". Patiesībā Baurnaulka tik tiešām satur daudz organiskās vielas un minerālus, kā arī smiltis.[9]

Heraldika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barnaulas ģerbonis tika apstiprināts 1846. gadā. Tam ir raksturīgas franču heraldikas formas (tikai bez kroņa un lentes) ar noapaļotiem apakšējiem stūriem un ar smaili, kas atrodas apakšējās malas vidū. Vairogs ar horizontālu līniju ir sadalīts divās daļās. Augšējā daļa aizņem vienu trešdaļu no visa vairoga virsmas. Tajā atrodas Tomskas guberņas galvenais elements - balts zirgs, kurš lec uz zaļa fona. Zirgs bija vilcējspēka un transporta simbols, kas ir vajadzīgs guberņas kalnrūpniecībā un lauksaimniecībā. Ģerboņa apakšējā daļā uz zila fona sudrabotu iežu vidū ir redzama dūmojoša domna, kas ir sudraba kausēšanas simbols.

Ģerboņa krāsainie un melnbaltie attēlu oriģināli un to apraksti glabājas Barnaulas pilsētas domē un ir pieejami ikvienam interesentam.

Barnaulas karoga gaišzilais fons simbolizē Obas upi, kuras krastos atrodas pilsēta. Karogā centrā novietots pilsētas ģerbonis.[10]

Pirmsrevolūcijas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats uz Barnaulas pilsētu 1850. gadu otrajā pusē no Barnaulkas upes labā krasta.

1749. gadā kalnu apgabala kanceleja tika pārcelta no Kolivaņas uz Barnaulas rūpnīcu. 1766. gadā krievu izgudrotājs Ivans Polzunovs (Иван Ползунов) Barnaulkas upes krastā uzbūvēja pasaulē pirmo tvaika mašīnu, bet 1771. gadā Barnaula ieguva "kalnu pilsētas statusu".[11] Pateicoties šim statusam un par spīti lielajam attālumam no galvaspilsētas, Barnaula strauji auga, un ap 1835. gadu pilsētā dzīvoja jau vairāk kā 9000 iedzīvotāji. Pilsēta tika apbūvēta pēc Sanktpēterburgas arhitektūras parauga.

1764. gadā tika atvērta bibliotēka, 1786. gadā — Barnaulas "teātra māja", bet 1827. gadā — pirmā tipogrāfija. Pjotrs Frolovs (Пётр Фролов) izveido novadpētniecības muzeju, kas Sibīrijā ir viens no pirmajiem.[12]

Dzimtbūšanas atcelšana un dabas resursu izsīkums noveda pie tā, ka 1883. gadā tika slēgta Barnaulas sudraba un vara kausēšanas rūpnīca. Pilsēta kļuva par tirdzniecības centru. Tajā sāka ražot citas preces, kā piemēram, kažokādas, sveces, ķieģeļus, kā arī uzsāka darbu alus darītavas, sodas rūpnīca, kokzāģētavas un citi.[13]

Padomju periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 2. maijā Barnaulā izcēlās liels ugunsgrēks, nodega ap 40 pilsētas kvartāliem, cieta pilsētas arhitektūra, ugunsgrēkā aizgāja bojā daudzas ēkas, īpaši koka celtnes. Oktobra revolūcija traucēja normālu pilsētas vēsturiskā centra atjaunošanu. No 1917. gada 7. decembra līdz 1919. gada 11. decembrim pilsētā vairākas reizes nomainījās vara no bolševikiem uz baltgvardiem un otrādi.[14]

No 1920. līdz 1940. gadiem pilsētas attīstību noteica industrializācija un kolektivizācijas procesi. Pilsētā no laukiem un maziem ciematiem ieceļoja cilvēki, bet pati Barnaula ieguva agroindustriālā reģiona centra statusu. 1932. gadā tika atvērta nozīmīgs tekstilrūpniecības uzņēmums, kas bija pirmais Rietumsibīrijā.

1937. gadā tika izveidots Altaja novads, un Barnaula kļuva par tā administratīvo centru.

Otrā pasaules kara laikā uz Barnaulu tika evakuēti gandrīz simts rūpniecības uzņēmumi no Maskavas, Ļeņingradas, Odesas, Harkovas un citām pilsētām, kurām tuvojās vāciešu karaspēks. Līdz ar rūpniecība kļuva atkal par Barnaulas galveno nozari. Pēc dažiem avotiem[15][16] Barnaulā tika saražota gandrīz puse no visām patronām, ko Sarkanā armija izmantoja kara laikā.

Pēckara gados pilsēta bija novērojams rūpniecības "bums" un intensīva pilsētas apbūve. Pilsētas teritorija palielinājās vairāk nekā divas reizes, jauno kvartālu būvniecība notika galvenokārt ziemeļu, ziemeļrietumu virzienā no centra. 1980. gadā PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts pilsētu godalgoja ar Oktobra revolūcijas ordeni.

Mūsdienu periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc PSRS sabrukuma un politiski ekonomiskās situācijas izmaiņām, kas norisinājās valstī, lielākie pilsētas rūpniecības uzņēmumi nonāca uz bankrota robežas. Barnaula no rūpniecības centra pārkvalificējās uz citām ekonomikas sfērām, piemēram, uz tirdzniecību, pakalpojumu sfēru, kā arī celtniecību un pārtikas ražošanu. Straujā pilsētas apbūve tika aizstāta ar plānveida apbūvi, bet problēmas, kas bija radušās straujā automašīnas skaita pieauguma dēļ palika. Pilsētas ceļu tīkls bija novecojis.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģeogrāfiskais stāvoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Omsk Time Zone iekrāsota sarkanā krāsā.

Barnaula atrodas Rietumsibīrijas līdzenumā, mežastepju zonā, Pieobas plato ziemeļaustrumos. Pilsēta atrodas arī pie Barnaulkas upes ieteces Obas augšteces kreisajā krastā. Būtībā Oba tek apkārt Barnaulai sākot no dienvidiem uz austrumiem, bet pēc tam pagriežoties uz ziemeļiem. Dienvidrietumos atrodas priežu sili. Attālums līdz Maskavai ir 3419 kilometri, bet līdz tuvākajai lielpilsētai 193 kilometri (Novosibirska).

Barnaulas ģeogrāfiskās koordinātas ir 53°20′ Z 83°46′ A. Pilsēta atrodas uz tāda paša ģeogrāfiskā platumaHamburga, Dublina, Liverpūle, Minska, Samara un Edmontona.

Barnaula atrodas laika joslā, kuru starptautiski dēvē par Omsk Time Zone (OMST). Nobīde no UTC ir +7:00. Salīdzinot ar Krievijas galvaspilsētas Maskavas laiku, Barnaulā ir nobīde par trim stundām, bet ar Latviju tai ir četru stundu nobīde.

Reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barnaulas teritorijas reljefu nosaka Pieobas plato, uz kuras atrodas pilsēta, un Obas, Barnaulkas upju ielejas. Barnaulkas upes ieteces tuvumā ir no 132 līdz 135 metriem virs jūras līmeņa, bet pilsētas ziemeļu daļā augstums virs jūras līmeņa sasniedz 230-250 metrus. Vispārēji pilsētā augstuma kritums ir no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem.[17] Pilsētas dienvidu daļā atrodas tā saucāmā "Nagornaja" (Нагорная, "kalnainā") pilsētas daļa, kas ir ūdensšķirte starp Barnaulkas un Obas upēm. Apkārtnes reljefs sastāv no daudzām vidēji lielām un mazām erozijas izveidotām struktūrām, piemēram, Pivovarkas upes ieleja (12 km gara), nelieliem pazeminājumiem, gravām un citām struktūrām. Nogāžu slīpums Obas ielejā nereti ir no 20-60 grādiem, bet to augstumi ir no 50 līdz 100 metriem.[1]

Barnaulkas upes terase ir tipiska akumulatīva reljefa forma, kas sniedzas līdz pat pilsētas centram. Upes paliene ir relatīvi šaura (50–200 m).

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barnaulas kontinentālo klimatu nosaka tā ģeogrāfiskais stāvoklis Rietumsibīrijas dienvidos. Barnaulas klimatu ietekmē gaisa masas kas nāk no Altaja kalniem, Ziemeļu Ledus okeāna un no Centrālāzijas pustuksnešiem. Līdz ar to pilsētā ir novērojami dažādi laikapstākļi. Barnaulai ir raksturīga salta, mēreni barga ziema ar nelielu daudzumu sniega un silta vasara.

Aukstākais mēnesis gadā ir janvāris, kad temperatūra vidēji nokrītas līdz pat −17,5 °C, bet siltākais - jūlijs, kad temperatūra vidēji sasniedz +19,8 °C. Karstākā temperatūra reģistrēta 1953. gada jūlijā, kad tā sasniedza +38,2 °C, bet aukstākā temperatūra - 1951. gada janvārī, kad termometra stabiņš noslīdēja līdz −51,1 °C. Pēdējās salnas parasti ir ap 19. maiju, bet pirmās - 17. septembri.[18]

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēla centrā redzams baseins "Oba", bet pa labi - Izrāžu un sporta pils.

Barnaulā atrodas Izrāžu un sporta pils, sporta komplekss "Oba", stadioni, sporta zāles, peldbaseini, hipodroms, slēpošanas bāzes, šautuves. Pilsētā ir arī vairāki sporta klubi: hokeja klubs "Altai" ("Алтай", pirmā līga, agrāk augstākajā līgā spēlē klubs ar nosaukumu "Motor"), futbola klubs "Dinamo" ("Динамо", pirmā divīzija), volejbola klubs "Universitet" ("Университет", A līga), sieviešu lauka hokeja klubs "Komunaļšķik" ("Коммунальщик") un citi.

Barnaulā ir dzimis un futbola pamatus apguvis Aleksejs Smertins, kurš no 2004. līdz 2005. gadam bija Krievijas futbola izlases kapteinis. Tagad viņš šeit ir izveidojis Sporta bērnu-jauniešu skolas olimpiskās rezerves (СДЮШОР) futbolā. 2007. gada 7. septembrī Smertins ieguva Barnaulas pilsētas "Goda pilsoņa" nosaukumu.[19]

Barnaulā atrodas arī vienīgā burāšanas klubs Altaja novadā. Burāšanas klubs "Odisei" ("Одиссей") vairākas reizes ir ieguvusi godalgotas vietas gan Krievijas čempionātos, gan reģionālās sacensībās.

Sadraudzības pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 (krieviski) Барнаул. Научно-справочный атлас. Под ред. Ревякина В. С. Барнаул : ПО Инжгеодезия. 2006.
  2. (krieviski) А. В. Адрианов. Путешествие на Алтай и за Саяны, совершенное летом 1883 г. по поручению Русского Географического общества и его Зап.-Сиб. отдела (предв. отчёт). Зап. Зап.-Сиб. отд. Р. Геогр. общ., 1886. lpp. 1–144. lpp.
  3. (krieviski) Юдалевич М. (2002). Барнаул изначальный. Барнаул: Алтайская правда. 116—117 (24017-24018).
  4. (krieviski) Н. Тужилин. Мир вокруг тебя. Глава 8. О чем говорят названия. По берегам морей и рек. Симферополь : Крым, 1966. Skatīts: 2007. gada 21. septembrī.
  5. 5,0 5,1 (krieviski) Уманский А. П. (1997). Что в имени твоём?. Барнаул: Барнаул. 1—2.
  6. (krieviski) П. С. Паллас. Путешествие по разным местам Российского государства, 1773—1778. В 3 ч. в 5 томах. Кн. 2. СПб, 1786.
  7. (krieviski) «Хронология истории Алтая — год 1734». Алтайский государственный университет. Skatīts: 2007. gada 21. septembrī.
  8. (krieviski) «История города». Сайт «Барнаул-инфо». Skatīts: 2007. gada 21. septembrī.
  9. (krieviski) Юрий Гончаров, Александр Старцев. «Столица края могла бы называться Бобровкой, а жители — бобровцами». ПолитСибРу, 2006. gada 28. jūlijā. Skatīts: 2007. gada 21. septembrī.
  10. (krieviski) «Решение Барнаульской городской Думы № 374 от 05.06.2003 г. «О гербе муниципального образования города Барнаула»». Официальный сайт г. Барнаула. Skatīts: 2007. gada 21. septembrī.
  11. (krieviski) Исторический опыт хозяйственного и культурного освоения Западной Сибири: Сборник научных трудов / Под ред. Ю. Ф. Кирюшина и А. А. Тишкина. Барнаул : Изд-во Алт. ун-та. 2003. Кн. I. — 464. lpp.
  12. (krieviski) Т. В. Тишкина. Деятельность краеведческих организаций Алтая в 1918—1931 гг. Монография / Науч. ред. Кирюшин Ю. Ф. Барнаул : Изд-во Алт. ун-та, 2004. 312. lpp.
  13. (krieviski) Гончаров Ю. М., Чутчев В. С. Мещанское сословие Западной Сибири второй половины XIX — начала XX в.
  14. (krieviski) Скубневский В. А., Гончаров Ю. М. Города Западной Сибири во второй половине 19 — начале XX века. Барнаул, 2004.
  15. (krieviski) «Патроны Барнаульского станкостроительного завода». Корпорация ADA. Skatīts: 2007. gada 21. septembrī.
  16. (krieviski) ««Участники Победы». Выставка архивных документов». Архивы России. 2005. gada 15. augustā. Skatīts: 2007. gada 21. septembrī.
  17. (krieviski) Энциклопедия Барнаула / Под редакцией Скубневского В. А. Барнаул : Издательство АлтГУ. 2000.
  18. Барнаул. Научно-справочный атлас. Под ред. Ревякина В. С. Барнаул : ПО Инжгеодезия. 2007.
  19. (krieviski) Алексею Смертину торжественно вручат знак «Почётный гражданин Барнаула»

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]