Aleksejs I Romanovs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksejs I Romanovs
Алексей Михайлович Романов
Alexis I of Russia.jpg
Pie varas 1645. gada 12. jūlijā - 1676. gada 29. janvārī
Kronēšana 1645. gada 28. septembrī
Priekšgājējs Mihails Fjodorovičs Romanovs
Pēctecis Fjodors III Romanovs
Dinastija Romanovi
Tēvs Mihails Fjodorovičs Romanovs
Dzimis 1629. gada 9. maijā
Maskava
Miris 1676. gada 29. janvārī
Maskava

Aleksejs I Romanovs jeb Aleksejs Mihailovičs, saukts "Klusais" (krievu: Алексей Михайлович Романов, Тишайший, 1629.-1676.), Krievijas caristes cars laikā no 1645. līdz 1676. gadam.

Pilns tituls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tagadējās austrumu Ukrainas un daļējas Lietuvas dižkunigaitijas iekarošanas Krievijas cars Aleksejs I Romanovs sava tēva titulu "visas Krievzemes cars" nomainīja ar titulu "visas Lielās un Mazās un Baltās Krievijas cars, ... Lietuvas lielkņazs". Tomēr pēc sakāves pie Rīgas un miera līguma ar Zviedriju viņš atteicās no Livonijas lielkņaza titula. Viņa pilnais tituls tad bija šāds:

"No Dieva žēlastības mēs, dižais valdnieks visas Lielās un Mazās un Baltās Krievijas cars un lielkņazs Aleksejs Mihailovičs, Maskavas, Kijevas, Vladimiras, Novgorodas patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Pleskavas kungs un Lietuvas, Smoļenskas, Tveras, Volīnijas, Podolijas, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. valstu lielkņazs, Novagorodas lejaszemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Polockas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udoras, Obdoras, Kondijas, Vitebskas, Mstislavas lielkņazs, un visas Ziemeļu zemes pavēlnieks un Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu kungs un citu daudzu austrumu un rietumu un ziemeļu valstu un zemju tēvs un vectēvs, un mantinieks, un kungs un īpašnieks."

(Божиею милостию, Мы, Великий Государь Царь и Великий Князь Алексей Михайлович, всея Великия и Малыя и Белыя России Самодержец Московский, Киевский, Владимирский, Новгородский, Царь Казанский, Царь Астраханский, Царь Сибирский, Государь Псковский и Великий Князь Литовский, Смоленский, Тверский, Волынский, Подольский, Югорский, Пермский, Вятский, Болгарский и иных, Государь и Великий Князь Новагорода Низовския земли, Черниговский, Рязанский, Полоцкий, Ростовский, Ярославский, Белоозерский, Удорский, Обдорский, Кондийский, Витебский, Мстиславский и всея Северныя страны Повелитель, и государь Иверския земли, Карталинских и Грузинских Царей, и Кабардинския земли, Черкасских и Горских Князей и иных многих государств и земель, восточных и западных и северных, отчич и дедич, и наследник, и Государь, и Обладатель.)

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģimene:

  • tēvs - cars Mihails Romanovs.
  • pirmā sieva (laulājušies 1648. gada 16. janvārī) - Marija Miloslavska (kr. Мария Ильинична Милославская).
    • dēls Dmitrijs (Дмитрий Алексеевич, 1649.-1651.)
    • meita Jevdokija (Евдокия Алексеевна, 1650.-1712.)
    • meita Marfa (Марфа Алексеевна. 1652.-1707.)
    • dēls Aleksejs (Алексей Алексеевич, 1654.-1670.)
    • meita Anna (Анна Алексеевна, 1655.-1659.)
    • meita Sofija (Софья Алексеевна, 1657.-1704.)
    • meita Katrīna (Екатерина Алексеевна, 1658.-1718.)
    • meita Marija (Мария Алексеевна, 1660.-1723.)
    • dēls Fjodors (Фёдор Алексеевич, 1661.-1682.)
    • meita Teodosija (Феодосия Алексеевна, 1662.-1713.)
    • dēls Simeons (Симеон Алексеевич, 1665.-1669.)
    • dēls Ivans (Иван Алексеевич, 1666.-1696.)
    • meita Jevdokija (Евдокия Алексеевна, 1669.-1669.)
  • otrā sieva (laulājušies 1671. gada 22. janvārī) - Natālija Nariškina (Наталья Кириловна Нарышкина)
    • dēls Pēteris (Пётр Алексеевич, 1672.-1725.)
    • meita Natālija (Наталья Алексеевна, 1673.-1716.)
    • meita Teodora (Феодора Алексеевна, 1674.-1678.)

Kāpis tronī 16 gadu vecumā, 1645. gadā kļuvis par bāreni. Bijis lielā sava audzinātāja bajāra Borisa Morozova ietekmē.

Iekšpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Otrā Ziemeļu kara, kad cars personīgi tika apmeklējis daudzas Livonijas un Lietuvas pilsētas, Aleksejs atvēra Krieviju vesternizācijas ietekmei. Tika uzaicināti daudzi tehniskie speciālisti un armijas virsnieki, daļa pārgāja pareizticībā. Maskavā šajā laikā darbojās virkne ārzemnieku aptieku, kur varēja apgūt farmāciju un latīņu valodu. Pats cars Aleksejs, tāpat kā citi Mihaila bērni, bērnībā valkāja “vācu drānas”. Tiesa, kāpjot tronī, viņš atgriezās pie tradīcijām un ģērbās “vectēvu garā”, taču šie ģērbšanās ierobežojumi bija spēkā tikai galmā, savukārt ārpus Kremļa sienām ierobežojumu nebija. Pēc cara pavēles Sūtņu palātā tulkoja uz krievu valodu jaunākās grāmatas par retoriku un fortifikāciju. Vācietis Gregorijs izveidoja Krievijā pirmo teātri.

1666. gadā “rūdas ziņi” kņazi Miloradovi pēc Alekseja pavēles meklēja sudraba rūdu Mezenā, bet majors Mamkejevs vadīja rūdas meklēšanas ekspedīciju Holmogoras apriņķī. Vara lējējs Tumašovs izveidoja Ņevanskā pirmās metālapstrādes manufaktūras. 1667. gadā Okas grīvā sāka būvēt okeāna floti pēc Rietumeiropas jaunāko kuģu parauga

  • 1646. gada 7. februārī ieviesa jaunu "sāls nodokli", kas bija 125% no sāls tirgus vērtības (kam vajadzēja aizstāt iepriekšējo sāls nodokli kā arī pasta staciju un armijas uzturēšanas nodokļus). Rezultātā 1648. gada Maskavas "Sāls dumpis".
  • 1646. gadā par Alekseja favorītu kļuva patriarhs Nikons (tai laikā vēl Novgorodas metropolīts).
  • 1646. gadā tautas skaitīšana.
  • 1648. gadā aizliedza zemniekiem un to pēcnācējiem pamest savas dzīvesvietas (padarīja tos par dzimtcilvēkiem).
  • 1649. gadā tieslietu sistēmas reforma, vienotu likumu krājuma ieviešana.
  • 1654. gadā atbalstīja patriarha Nikona uzsākto Baznīcas reformu. kas sašķēla pavalstniekus pareizticīgajos un vecticībniekos.
  • 1656. gadā finanšu līdzekļu trūkuma dēļ sāka kalt vara rubļus, kas radīja hiperinflāciju un cenu haosu (1 vara rublis pat 20 reizes mazvērtīgāks par sudraba rubli), kā rezultātā 1658. gadā t.s "Vara dumpis".
  • 1651. gadā sāka darboties Reitaru palāta (Рейтарский приказ) - līdzīgas funkcijas kā mūsdienu Kara ministrijai.
  • 1657. gadā sāka darboties Skaitļu palāta (Счётных дел приказ) - līdzīgas funkcijas kā mūsdienu Finanšu ministrijai.
  • 1658. gadā sāka darboties Slepenā kanceleja (приказ Тайных дел), valdnieka kanceleja, kas kontrolēja valstiski svarīgākos jautājumus citu palātu (ministriju) darbā.
  • 1663. gadā sāka darboties Maizes palāta (Хлебный приказ) - līdzīgas funkcijas kā mūsdienu Lauksaimniecības ministrijai..
  • 1670.-1671. gados Stepana Razina dumpis.

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1654.-1667. gadu kari ar Zviedriju un Žečpospoļitu - 1653. gada 1. oktobrī tika pieņemts lēmums atbalstīt Bogdana Hmeļņicka vadītos Dņepras kazaku separātistus un tika pieteikts karš Žečpospoļitai.

1654. gada maijā pats cars uzņēmās karaspēka virspavēlnieka funkcijas, komandējot karagājienu uz Smoļensku, kuru ieņēma 23. septembrī. 1655. gada vasarā Krievijas armija ieņēma Viļņu, Kauņu, Grodņu. Te Krievija sadūrās ar Zviedrijas interesēm - karalis Kārlis X jau bija ieņēmis Poznaņu, Varšavu un Krakovu. 1656. gada jūlijā Aleksejs I iebruka Livonijā, ieņēma Tērbatu, Daugavpili, ielenca Rīgu taču, padzirdējis, ka tuvojas Zviedrijas armija, atkāpās uz Polocku. 24. oktobrī tika noslēgts pamiers, bet 1661. gadā tika noslēgts miera līgums ar Zviedriju, saskaņā ar kura noteikumiem nācās atteikties no visām iekarotajām teritorijām Livonijā.

Viņš pārstāja lietot "Livonijas lielkņaza" titulu, kas bija ekvivalents Livonijas karaļa titulam, ko savā laikā cars Jānis Briesmīgais bija piešķīris savam vasalim Dānijas princim Magnusam un vēlāk to atņēmis.

Karā ar Žečpospoļitu veiksme nebija Krievijas pusē: 1660. gada jūnijā kņaza Hovanska (Хованский) komandētais karaspēks tika sagrauts pie Polonkas, savukārt septembrī pie Čudnovas tika sagrauta Šeremetjeva komandētā armija. Aktīvā karadarbība pārcēlās uz Mazkrieviju. Pēc asiņaina kara 1667. gada 13. janvārī Andrusovas ciemā tika noslēgts miera līgums - saskaņā ar to Krievija ieguva Smoļensku un Dņepras kreiso krastu.


Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Берх В., Царствование царя Алексея Михайловича. - СПб., 1831
  • Забелин И., Царь Алексей Михайлович (в «Опытах изучения русских древ. и истор.», т. I, стр. 203—281; то же в «Отеч. зап.», т. 110, стр. 325—378)
  • Хмыров М., Царь Алексей Михайлович и его время. // «Древ. и нов. России», т. III, 1875 г.
  • Платонов С., Царь Алексей Михайлович. //«Истор. вест.» 1886 г., май, стр. 265—275
  • Седов П.В. Закат Московского царства, царский двор конца XVII века. - СПб.: Петербургский институт истории, изд-во «Дмитрий Буланин», 2006. - 604 с.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperial Coat of arms of Russia (17th century).svg Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Mihails
Krievijas cars
1645.-1676.
Pēctecis:
Fjodors III