Aleksejs I Romanovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksejs I Romanovs
Алексей Михайлович
Alexis I of Russia (1670-1680s, GIM).jpg
Krievijas cars
Amatā
1645. gada 12. jūlijs — 1676. gada 29. janvāris (kronēšana - 1645. gada 28. septembrī)
Priekštecis Mihails Fjodorovičs
Pēctecis Fjodors III

Dzimšanas dati 1629. gada 29. martā
Maskava, Krievijas cariste
(Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 1676. gada 29. janvārī (46 gadu vecumā)
Maskava, Krievijas cariste
(Karogs: Krievija Krievija)
Apglabāts Erceņģeļa katedrāle, Maskava, Karogs: Krievija Krievija
Dinastija Romanovu dinastija
Tēvs Mihails Fjodorovičs
Māte Jevdokija Strešņeva
Dzīvesbiedrs(-e) 1. Marija Miroslavska
2. Natālija Nariškina
Bērni 16 bērni, to skaitā Sofija Aleksejevna, Fjodors III, Ivans V (no Marijas Miloslavskas) un Pēteris I (no Natālijas Nariškinas)
Reliģija pareizticība

Aleksejs I Romanovs jeb Aleksejs Mihailovičs, saukts "Klusākais" (krievu: Алексей Михайлович Романов, Тишайший, dzimis 1629. gada 29. martā [v.s. 19. martā], miris 1676. gada 8. februārī [v.s. 29. janvārī]) bija Krievijas caristes cars no 1645. līdz 1676. gadam.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laulībā ar pirmo sievu Mariju Miloslavsku (laulājušies 1648. gada 16. janvārī) dzimuši:

  • dēls Dmitrijs (1649.-1651.)
  • meita Jevdokija (1650.-1712.)
  • meita Marfa (1652.-1707.)
  • dēls Aleksejs (1654.-1670.)
  • meita Anna (1655.-1659.)
  • meita Sofija (1657.-1704.)
  • meita Jekaterīna (1658.-1718.)
  • meita Marija (1660.-1723.)
  • dēls Fjodors (1661.-1682.)
  • meita Teodosija (1662.-1713.)
  • dēls Simeons (1665.-1669.)
  • dēls Ivans (1666.-1696.)
  • meita Jevdokija (1669.-1669.)

Laulībā ar otro sievu Natāliju Nariškinu (laulājušies 1671. gada 22. janvārī) dzimuši:

  • dēls Pēteris (1672.-1725.)
  • meita Natālija (1673.-1716.)
  • meita Teodora (1674.-1678.)

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kāpa tronī 16 gadu vecumā, un atradās sava audzinātāja, bajāra Borisa Morozova ietekmē.

Pēc Otrā Ziemeļu kara, kura laikā cars personīgi apmeklēja daudzas Livonijas un Lietuvas dižkunigaitijas pilsētas, Aleksejs atvēra Krieviju Eiropas modernizācijai. Uz Krieviju strādāt uzaicināja daudzus tehniskos speciālistus un armijas virsniekus, daļa no kuriem pārgāja pareizticībā un palika uz dzīvi. Vācietis Gregorijs izveidoja Krievijā pirmo teātri. Maskavā šajā laikā darbojās virkne ārzemnieku aptieku, kur varēja apgūt farmāciju un latīņu valodu. Cars Aleksejs, tāpat kā citi viņa vecāku bērni, bērnībā valkāja eiropiešu stila "vācu drānas". Kāpjot tronī, viņš atgriezās pie tradīcijām un ģērbās "vectēvu garā", taču šis ģērbšanās stils bija spēkā tikai galmā, savukārt ārpus Kremļa sienām ierobežojumu nebija. Pēc cara pavēles Sūtņu palātā krieviski tulkoja jaunākās grāmatas par retoriku un fortifikāciju.

1646. gada 7. februārī ieviesa jaunu sāls nodokli, kas bija 125% no sāls tirgus vērtības (tam vajadzēja aizstāt iepriekšējo sāls nodokli kā arī pasta staciju un armijas uzturēšanas nodokļus). Rezultātā izcēlās 1648. gada Maskavas "Sāls dumpis".

1646. gadā notiek tautas skaitīšana. 1648. gadā zemniekiem un to pēcnācējiem aizliedza pamest savas dzīvesvietas, tā ieviešot dzimtbūšanu. 1649. gadā notiek tieslietu sistēmas reforma, nu vienota likumu krājuma ieviešana. 1651. gadā sāka darboties Reitaru palāta (Рейтарский приказ), funkcijas kā mūsdienu Kara ministrijai. 1657. gadā sāka darboties Skaitļu palāta (Счётных дел приказ), funkcijas kā mūsdienu Finanšu ministrijai. 1658. gadā sāka darboties Slepenā kanceleja (приказ Тайных дел), valdnieka kanceleja, kas kontrolēja valstiski svarīgākos jautājumus citu palātu darbā. 1663. gadā sāka darboties Maizes palāta (Хлебный приказ), funkcijas kā mūsdienu Lauksaimniecības ministrijai.

1646. gadā par Alekseja favorītu kļuva patriarhs Nikons, kurš tajā laikā vēl bija Novgorodas metropolīts. 1654. gadā cars atbalstīja Nikona uzsākto baznīcas reformu, kas izraisīja baznīcas šķelšanos, atšķeļoties vecticībniekiem.

1656. gadā finanšu līdzekļu trūkuma dēļ sāka kalt vara rubļus, kas radīja hiperinflāciju un cenu haosu. 1 vara rublis bija pat 20 reizes mazvērtīgāks par sudraba rubli, kā rezultātā 1658. gadā notika "Vara dumpis".

1666. gadā “rūdas ziņi”, kņazi Miloradovi pēc Alekseja pavēles meklēja sudraba rūdu Mezenā, bet majors Mamkejevs vadīja rūdas meklēšanas ekspedīciju Holmogoras apriņķī. Vara lējējs Tumašovs Ņevanskā izveidoja pirmās metālapstrādes manufaktūras. 1667. gadā Okas grīvā sāka būvēt okeāna floti pēc jaunāko Rietumeiropas kuģu parauga.

1670.-1671. gados plaši izvērsās Stepana Razina dumpis.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1653. gada 1. oktobrī tika pieņemts lēmums atbalstīt Bogdana Hmeļņicka vadītos Dņepras kazaku separātistus, sākās Otrais Ziemeļu karš ar Polijas—Lietuvas ūniju, kas turpinājās līdz 1667. gadam.

1654. gada maijā cars personīgi uzņēmās karaspēka virspavēlnieka funkcijas, komandējot karagājienu uz Smoļensku, kuru ieņēma 23. septembrī. 1655. gada vasarā Krievijas armija ieņēma Viļņu, Kauņu un Grodņu. Te Krievija sadūrās ar Zviedrijas interesēm - karalis Kārlis X jau bija ieņēmis Poznaņu, Varšavu un Krakovu. 1656. gada jūlijā Aleksejs I iebruka Livonijā, ieņēma Tartu, Daugavpili, ielenca Rīgu taču, padzirdējis, ka tuvojas Zviedrijas armija, atkāpās uz Polocku. 24. oktobrī tika noslēgts pamiers, un 1661. gadā noslēgts Kardisas miera līgums ar Zviedriju, saskaņā ar kura noteikumiem Krievija atteicās no visām iekarotajām teritorijām Livonijā.

Karā pret Polijas-Lietuvas ūniju veiksme nebija Krievijas pusē. 1660. gada jūnijā kņaza Hovanska komandēto karaspēku sagrāva pie Polonkas, savukārt septembrī pie Čudnovas sagrāva Šeremetjeva komandēto armiju. Aktīvā karadarbība pārcēlās uz Ukrainu. 1667. gada 13. janvārī Andrusovas ciemā tika noslēgts miera līgums - saskaņā ar to Krievija ieguva Smoļensku un Dņepras kreiso krastu.

Pilnais tituls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tagadējās austrumu Ukrainas un daļējas Lietuvas dižkunigaitijas iekarošanas, Krievijas cars Aleksejs I Romanovs sava tēva titulu "visas Krievzemes cars" nomainīja ar titulu "visas Lielās un Mazās un Baltās Krievijas cars, ... Lietuvas lielkņazs". Tomēr pēc sakāves pie Rīgas un miera līguma ar Zviedriju viņš atteicās no Livonijas lielkņaza titula.[nepieciešama atsauce] Viņa pilnais tituls tad bija šāds:

"No Dieva žēlastības mēs, dižais valdnieks visas Lielās un Mazās un Baltās Krievijas cars un lielkņazs Aleksejs Mihailovičs, Maskavas, Kijevas, Vladimiras, Novgorodas patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Pleskavas kungs un Lietuvas, Smoļenskas, Tveras, Volīnijas, Podolijas, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. valstu lielkņazs, Novagorodas lejaszemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Polockas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udoras, Obdoras, Kondijas, Vitebskas, Mstislavas lielkņazs, un visas Ziemeļu zemes pavēlnieks un Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu kungs un citu daudzu austrumu un rietumu un ziemeļu valstu un zemju tēvs un vectēvs, un mantinieks, un kungs un īpašnieks."

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Берх В., Царствование царя Алексея Михайловича. - СПб., 1831
  • Забелин И., Царь Алексей Михайлович (в «Опытах изучения русских древ. и истор.», т. I, стр. 203—281; то же в «Отеч. зап.», т. 110, стр. 325—378)
  • Хмыров М., Царь Алексей Михайлович и его время. // «Древ. и нов. России», т. III, 1875 г.
  • Платонов С., Царь Алексей Михайлович. //«Истор. вест.» 1886 г., май, стр. 265—275
  • Седов П.В. Закат Московского царства, царский двор конца XVII века. - СПб.: Петербургский институт истории, изд-во «Дмитрий Буланин», 2006. - 604 с.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperial Coat of arms of Russia (17th century).svg Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Mihails
Krievijas cars
1645.-1676.
Pēctecis:
Fjodors III