Andra Neiburga
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
Andra Neiburga (dzimusi 1957. gada 16. janvārī Rīgā, mirusi 2019. gada 2. martā Rīgā) bija latviešu rakstniece, māksliniece un tulkotāja, kura visplašāk pazīstama kā īsprozas autore.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Andra Neiburga dzimusi 1957. gada 16. janvārī Rīgā. Mācījās Rīgas 5. vidusskolā (1964—1973), beidza Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu (1977) un Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu (1986). No 1986. gada veidoja žurnāla "Avots" dizainu, 1990. gadu sākumā bija žurnāla "Karogs" māksliniece.
Pirmā literārā publikācija bija stāsts "Spīdēja saule" 1985. gadā. Vēlāk tas kopā ar citiem agrīnajiem Neiburgas stāstiem iekļauts krājumā "Izbāzti putni un putni būros" (1988), kas iznāca 20 000 eksemplāru tirāžā un padarīja Neiburgu par vienu no galvenajām jaunās paaudzes rakstniecēm, grāmata tika plaši apspriesta recenzijās un rakstos. No 1987. līdz 1989. gadam Neiburga bija Rīgas Jauno literātu apvienības vadītāja. Rakstnieku savienības biedre kopš 1989. gada.[1]
A. Neiburgas nozīmīgākais tulkojums ir Mihaila Bulgakova garstāsts "Suņa sirds", kas tika turpinājumos publicēts žurnālā "Avots" 1988. gadā. 2008. gadā šis tulkojums tika dramatizēts un iestudēts Dailes teātrī (režisore Laura Groza).[2]
1991. gadā iznāca bērnu grāmata "Stāsts par Tilli un Suņu vīru", smeldzīgs garstāsts par Rīgas nomales vienkāršo ļaužu dzīvi. 1993. gadā darbs saņēma Pastariņa prēmiju. 1996. gadā Dailes teātrī tika iestudēts Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomdarbs — izrāde bērniem "Tille un suņu vīrs" (režisori Arnolds Liniņš un Aina Matīsa). 2002. gadā tika ierakstīts Latvijas Radio iestudējums, 2002. gadā tika uzņemta stāsta ekranizācija videofilmā, sekoja grāmatas atkārtots izdevums apgādā "Zvaigzne ABC". 2003. gadā darbs saņēma aģentūras AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balvu par daudzpusīgo darba izmantojumu.[3]
1993. gadā A. Neiburga pievērsās dzimtas namīpašumu apsaimniekošanai. 1990. gados un 21. gs. sākumā publicējusi slejas laikrakstā "Diena". Piedalījusies teātra izrāžu veidošanā: adaptējusi A. Šniclera tekstu izrādei "Rondo" Jaunajā Rīgas teātrī (2000, rež. Baņuta Rubess), tulkojusi Oskara Vailda lugu "Ideāls vīrs" (2002, Liepājas teātrī, rež. B. Rubess), dramatizējusi S. Oksanenas romānu "Attīrīšanās" Jaunā Rīgas teātra izrādei "Muša" (2012, rež. Inese Mičule).
2004. gadā iznāca otrais stāstu krājums "Stum, stum", kas saņēma laikraksta "Diena" kultūras gada balvu, kā arī tika nominēts Literatūras gada balvai. 2012. gadā pieci no krājuma stāstiem (titulstāsts, "El ninjo", "Tā vieta", "Mana izdomātā dzīve" un "Tādi vakari") tika izmantoti Jaunajā Rīgas teātrī režisora Ģirta Ēča izrādē "Stum, stum".[4] 2014. gada sākumā krājums "Stum, stum" atzīts par vienu no 100 latviešu lasītāju visu laiku mīļākajām grāmatām TV šovā „Lielā lasīšana”, septembrī tika atklāts, ka romāns lasītāju balsojumā ierindojies 94. vietā.[5]
2017. gadā ar krājuma "Stum, stum" atkārtotu publicēšanu tika atzīmēta rakstnieces 60 gadu jubileja, 27. janvārī Rīgā notika viņas daiļradei veltīta konference "Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls".[6]
Viņas meita ir māksliniece Katrīna Neiburga (tēvs Andris Breže) un dēls Aleksandrs Breže.
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grāmatas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Izbāzti putni un putni būros (stāsti). Rīga: Liesma, 1988.
- Stāsts par Tilli un Suņu vīru (garstāsts bērniem). Rīga: Balta, 1991.
- Stum, stum (stāsti). Rīga: Valters un Rapa, 2004.
Stāsti presē un kopkrājumos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Spīdēja saule. Literatūra un Māksla, 1985, Nr. 12; īsinātā veidā – Putnu ceļš. Latviešu rakstnieku stāsti un pasakas bērniem. Rīga: Liesma, 1988, 7.-24. lpp.
- Kurš pazina Jurīti? Karogs, 1990, Nr. 10.
- Dzeltenais prieks. Karogs, 1993, Nr. 1.
- Sāra. Atmiņas. Santa, 1993, Nr. 6.
- Ieraksts dienasgrāmatā. Svētdiena. Karogs, 2005, Nr. 2.
- Kolonija. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē. Rīga: Dienas grāmata, 2006.
- Kur es esmu? Mēs. XX gadsimts. Rīga: Dienas grāmata, 2011.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Jānis Ozoliņš (sast.). Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Rīga: LU LFMI, 2018.
- Bārbala Simsone. Andras Neiburgas piemiņai. Spīdēja saule. Diena, 2019.g. 8. martā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Andra Neiburga | www.makslinieki.lv | (LRSP) Radošo savienību profesionālo mākslinieku reģistrs». www.makslinieki.lv. Skatīts: 2019-03-06.
- ↑ Suņa sirds. http://www.dailesteatris.lv/izrade/73/suna-sirds
- ↑ Andra Neiburga. http://old.akka-laa.lv/lat/autoriem2/akka_laa_kulturas_un_izglitibas_fonds/autortiesibu_bezgalibas_balva/?letter=n&artist=142[novecojusi saite]
- ↑ Kitija Balcare. «Izrādes «Stum, stum» recenzija: Jēgas uzjundīšana jeb stum, vien stum.». Latvijas Sabiedriskie mediji, 2014. gada 19. maijā. Skatīts: 2015. gada 26. martā.
- ↑ «Lielā lasīšana». Latvijas Televīzija. Lsm.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 2. Februāris. Skatīts: 2016. gada 16. septembrī.
- ↑ Notiks starpdisciplināra zinātniska konference "Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls". http://www.lu.lv/zinas/t/44196/[novecojusi saite]
|