Baltijas Reģentu padome

Reģentu padomes 1918. gada 18. novembra sēdes protokols: ņemot vērā Igaunijas un Latvijas Republiku proklamēšanu, padome uzskata, ka to atzīšanai jānotiek miera konferencē ar nosacījumu, ja tiek ņemtas vērā visu iedzīvotāju grupu un tautību intereses.

Baltijas Reģentu padome (vācu: Baltischer Regentsschaftsrat) jeb Baltijas zemju pavaldonība bija Baltijas hercogistes augstākais pārstāvniecības orgāns, ko 1918. gada 7. novembrī izveidoja Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome. Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Baltijas Zemes komiteju (Baltisches Landesausschuß).

Sastāvs

Reģentu padomē ietilpa

• 10 pastāvīgie locekļi: Ā. Pilars fon Pilhavs, V. fon Bulmerinks, A. fon Hāns, E. Hepners, A. Krastkalns, J. Blaus, J. Bisenieks, G. Jīrmanis, L. Sār-Kērs un P. Taraska;
• Trīs vietnieki kā minoritāšu pārstāvji: J. Purgalis (latvietis), G. Nurms (igaunis), F. Samsons fon Himmelšerna (lietuvietis).

Zemes komitejā ietilpa 60 locekļi Eduarda fon Delingshauzena vadībā, arī 10 Reģentu padomes locekļi. Latviešu pārstāvji bija K. M. Lejiņš, P. Lejiņš, K. Pēkšēns, E. Laube, A. Ģīmis, ģenerālmajors J. Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija un citi.

Dibināšanas lēmums

Apvienotās zemes padomes sēdē 7. novembrī Rīgā nolēma:

1) Kopīgi ar Kurzemes zemes padomi izvēlēt: a) Baltijas zemju pavaldonību; b) no visu nāciju un visu iedzīvotāju grupu priekšstāvjiem Baltijas zemes komisiju. 2) Baltijas pavaldonībai tiek uzdots būt par Baltijas valsts aizstāvi uz ārieni un par zemes pārvaldītāju ar tiesību izdot pagaidu noteikumus, kam piešķirams likumīgs spēks. 3) Baltijas zemes komisijas uzdevums ir: a) priekš dibināmās Baltijas valsts, kas pastāvētu no Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas un tuvējām salām un Rīgas, izstrādāt satversmes projektu un tanī pašā laikā uzmest noteikumus, kādā kārtā šis projekts no tautas priekšstāvjiem, kas ievēlēti uz plašiem pamatiem, būtu pieņemams; b) būt par padoma devēju pavaldonībai pie noteikumu izdošanas. 4) Prezidija tiesības zemes komisijā nododamas zemes pavaldonībai. 5) No apvienotām Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmu salas zemes padomēm vēlami Baltijas pavaldonībā 8 pastāvīgi locekļi un 3 vietnieki, bet Baltijas zemes komisijā 26 locekļi. Kurzemes zemes padome uzaicina ievēlēt Baltijas pavaldonībā un zemes komisijā samērā ar iedzīvotāju skaitu noteicamu locekļu skaitu. 6) Zemes komisijas sastāvu, ieskaitot pavaldonības locekļus, var pavairot līdz 60 locekļiem ar to noteikumu, ka vācu, igauņu un latviešu tautībām būtu komisijā līdzīgs aizstāvju skaits. Jaunu locekļu uzaicināšana notiek no zemes pavaldonības puses. 7) Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmu salas zemju padomes prezidija ir pilnvarota izpildīt šai zemes padomes sapulcē pieņemtos lēmumus, kas attiecas uz Baltijas valsts organizēšanu kopēji ar Kurzemes zemes padomes priekšstāvjiem.

8) Zīmējoties uz Latgales un Pečoru apgabalu priekšstāvju iesniegumu, nolemj: a) zemes padome griezīsies pienācīgā vietā ar lūgumu, lai vācu valsts šiem apgabaliem arī turpmāk atvēlētu militāru apsardzību, kamēr turienes iedzīvotāju dzīvība un īpašumi būtu nodrošināti; b) zemes padome no savas puses piekrīt šo apgabalu priekšstāvju izteiktam lūgumam pievienoties Baltijas valstij un uzdod zemes pavaldonībai šo izskaidrojumu pienācīgā vietā celt priekšā; c) gadījumā, ja Latgales un Pečoru apgabalu pievienošanās pie Baltijas valsts dabūtu pienācīgo valsts tiesisko sankciju, tad Baltijas zemes priekšstāvniecībai kopēji ar Latgales un Pečoru apgabalu priekšstāvjiem jāizstrādā noteikumi, kādā kārtā šī pievienošana izvedama dzīvē.

Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham, bet līdz viņa atbraukšanai tika nodibināta Baltijas Reģentu padome desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmaršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser). Reģentu padome 8. novembrī vienojās par Satversmi un kā valsts pamatprincipus deklarēja:

• indivīda politiskā un ticības brīvība (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģiju),
• pārvietošanās brīvība,
• personas un organizāciju īpašumu neaizskaramība,
• nacionālo īpatnību neaizskaramība un
• visu tautību vienlīdzība.

Attieksme pret Igaunijas un Latvijas valstīm

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas Baltijas hercogistes Reģentu padome 18. novembrī pasludināja, ka Igaunijas un Latvijas valstu atzīšanai jānotiek miera konferencē ar nosacījumu, ja tiek ņemtas vērā visu iedzīvotāju grupu un tautību intereses.