Paulis Lejiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par agronomu. Par politiķi skatīt rakstu Pauls Lejiņš.
Paulis Lejiņš
Paulis Lejiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1883. gada 26. februārī
Vecates pagasts, Vidzemes guberņa, (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1959. gada 27. martā (76 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS, (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība Latvietis
Brāļi Kārlis Morics
Zinātniskā darbība
Zinātne Lopkopība
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis

Paulis Lejiņš, arī Pauls Lejiņš,[1] (dzimis 1883. gada 26. februārī Vecates pagastā, miris 1959. gada 27. martā Rīgā)[2] bija latviešu agronoms, lopkopības speciālists un politiķis. Baltijas hercogistes Zemes komitejas loceklis (1918), Latvijas Republikas izglītības ministrs (1940), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidents (1946—1951). Pētījis lopkopības vēsturi, pilnveidojis govju selekcijas metodes.[2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Vecates pagasta “Rimeikās” kā 15. bērns 16 bērnu ģimenē, agri zaudējis māti, pēc tam tēvu. Mācījās Mazsalacas draudzes skolā, Rīgas reālskolā, 1902. gadā sāka studēt Rīgas Politehniskā institūta lauksaimniecības nodaļā, iestājās studentu korporācijā “Selonija”. 1905.–1906. gadā turpināja studijas Halles universitātē, bet 1907. gadā beidza Rīgas Politehnisko institūtu.[3] Bija Jāņa Bisenieka izdotās avīzes “Zemkopis” līdzstrādnieks, J. Bisenieka uzdevumā 1909. gadā organizēja un vadīja Jelgavas lauksaimniecības skolas mācību saimniecību Lustes pilī, vadīja to līdz 1915. gadam, organizēja lauksaimniecības izstādes Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, arī Vidzemē (Vestienā), lauksaimniecības kursus, bija ļoti aktīvs lauksaimniecības zināšanu popularizētājs.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā devās bēgļu gaitās uz Krieviju. 1918. gada jūlijā Paulis Lejiņš atgriezās Jelgavā un smagi pārslimoja spāņu gripu. 1918. gada 8. novembrī kopā ar vecāko brāli Kārli Moricu Lejiņu, Jāni Bisenieku, Andreju Krastkalnu, Eiženu Laubi, Konstantīnu Pēkšēnu, Alfrēdu Ģīmi iesaistījās Baltijas hercogistes Zemes komitejas sastāvā.[4] 1919. gadā piedalījās Latvijas Universitātes dibināšanā, bija LU Lauksaimniecības fakultātes dekāns un LU prorektors. No 1939. gada jaundibinātās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesors. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā īslaicīgi bija izglītības ministrs Kirhenšteina vadītajā valdībā.

Pēc Otrā pasaules kara beigām no 1946. līdz 1951. gadam P. Lejiņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidents[2] un LZA Zootehnikas un zoohigiēnas institūta direktors. Vienlaicīgi bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) docētājs, LLA mācību un pētījumu saimniecības „Rāmava” veidotājs (1946—1951). Miris 1959. gada 27. martā Rīgā, apbedīts Meža kapos.[2]

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Universitātes goda doktors (1932). 1934. gadā tika apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945). 1994. gadā tika dibināta Pauļa Lejiņa balva, to katru gadu piešķir lauksaimniecības zinātniekiem par fundamentāliem pētījumiem.[2] Viņa vārdā nosaukta Paula Lejiņa iela Jelgavā un Rīgā.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pauls Lejiņš, Latviešu konversācijas vārdnīca. XII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 22995. sleja.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 86.—87. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  3. «Paulis LEJIŅŠ». Lza.lv. Skatīts: 2012. gada 12. jūlijā.
  4. Paulis Lejiņš – pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, kāds viņš bija? Jānis Stradiņš, Zinātnes Vēstnesis 2013. gada 8. jūlijā
  5. «Pauls Lejiņš». Ielas.lv. Skatīts: 2012. gada 12. jūlijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]