Vilhelms Roberts fon Bulmerinks

Vilhelms Roberts fon Bulmerinks; Wilhelm Robert von Bulmerincq
Vilhelms Roberts fon Bulmerinks kā Rīgas pilsētas galva (pirms 1915)
Personīgā informācija
Dzimis	1862. gada 30. novembrī ; Reņģes muiža (Rengelhof), Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija; (Rubas pagasts, Saldus novads, Latvija)
Miris	1953. gada 21. augustā (90 gadi); Ermreita, Forheimas apriņķis, Bavārija, Vācija
Nodarbošanās	namnieks, sabiedrisks darbinieks
Vecāki	tēvs - Roberts fon Bulmerings, māte - Luīze, dzimusi Tilinga
Dzīvesbiedre	Helēna, dzimusi Ovandera

Vilhelms Roberts fon Bulmerinks (vācu: Wilhelm Robert von Bulmerincq; 1862-1953) bija Rīgas vācbaltiešu namnieks, Rīgas pilsētas galva laikā no 1913. līdz 1915., formāli līdz 1917. gadam. Baltijas hercogistes Reģentu padomes loceklis (1918).

Dzīvesgājums

Dzimis 1862. gada 30. novembrī Reņģes muižā bagātu Rīgas patriciešu ģimenē. Viņa radinieks bija Rīgas birģermeistars Johans Valentīns Bulmerinks (Bulmerincq, 1760–1827). Mācījās Cinkša privātskolā (Zincksche Schule) un Vidzemes guberņas ģimnāzijā Rīgā (1878-1882). Studēja tieslietas Tērbatas Universitātē (1882-1888), bija studentu korporācijas Curonia biedrs. Pēc studiju beigām dienēja Krievijas Impērijas armijas Ulānu gvardes pulkā Varšavā (1888-1889). Pēc atgriešanās Rīgā strādāja par juristu (1889-1891), pēc tam bija Rīgas pilsētas muižu pārvaldes sekretārs (1892-1907) un prezidents (1907-1911). Pēc Rīgas Politehniskā institūta docenta arhitekta Eduarda Kupfera projekta 1907. gadā viņam Mežaparkā uzcēla privātmāju villa v. Bulmerincq.

Rīgas pilsētas galvas vietnieks (1912-1913) un pilsētas galva (1913-1915). Bulmerinks turpināja Georga Armitsteda aizsākto Rīgas attīstības plāna realizāciju. Viņa laikā iekrita Rīgai postošie Pirmā pasaules kara gadi. Karam sākoties Bulmerinks laikus parūpējās par pārtikas rezervju un kurināmā sagādi rīdziniekiem. It kā par atteikšanos pildīt Krievijas armijas vadības pavēli demontēt Pētera I pieminekli viņš 1915. gadā tika izsūtīts uz Irkutsku,^[1] bet formāli turpināja būt pilsētas galva, jo jauns netika ievēlēts līdz 1917. gada pašvaldību vēlēšanām. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā viņam atļāva apmesties Somijas lielhercogistes pilsētā Kuopio, 1918. gada sākumā atgriezās Rīgā, bija Rīgas pilsētas pārstāvis Berlīnē. 1918. gada novembrī tika ievēlēts par Baltijas hercogistes Reģentu padomes locekli.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā emigrēja uz Vāciju, kur strādāja par redaktoru Štetīnes laikrakstos Baltische Verkehrszeitung, vēlāk OstseeHandel (1919-1944). Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā devās bēgļu gaitās uz Holšteinu un Bavāriju. Miris veco ļaužu mītnē Ermreitā (Ermreuth) Bavārijā 1953. gada 21. augustā.^[2]

Memuāri

Lebenserinnerungen des letzten deutschen Stadthauptes (Oberbürgermeister) von Riga. Wolfenbüttel: E. Fischer; Gr.-Biewende (Börssum): Auslieferung, H.v. Hirschheydt, 1952.

Atsauces

↑ «Pilsētas galvas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 27. februārī.
↑ Baltiešu biogrāfiskais leksikons digitāli.

Ārējās saites

Baltiešu biogrāfiskais leksikons digitāli.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Georgs Armitsteds	Rīgas pilsētas galva 1913.-1915./1917.	Pēctecis: Gustavs Zemgals

[1] «Pilsētas galvas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 27. februārī.

[2] Baltiešu biogrāfiskais leksikons digitāli.

[1]

[2]