Kurzemes Zemes padome

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Avīzes Mitausche Zeitung vēstījums par Kurzemes Zemes padomes sēdi 1918. gada 8. martā.
Atjaunotās Kurzemes hercogistes ģerbonis (1918. gada pastkarte).

Kurzemes Zemes padome (vācu: Kurländischer Landesrat) bija Vācijas impērijas okupētajā Kurzemes guberņas daļā 1917. gada rudenī izveidota pašpārvaldes institūcija, kas atbalstīja Kurzemes un Zemgales pievienošanu Vācijas valstu savienībai.

Pēc Vācu militārās pārvaldes (Oberosts) ierosmes 1918. gada 8. martā tā proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu.

Ievēlēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Februāra revolūcijas 27. aprīlī (10. maijā) aptuveni 170 000 Kurzemes guberņas bēgļu un latviešu strēlnieku ievēlētie 313 pārstāvji Kurzemes Zemes sapulcē Tērbatā ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi ar 60 deputātiem.

Pēc Vācijas karaspēka sekmīgās Rīgas operācijas Kurzemes landtāgs 1917. gada 18. septembrī pieņēma lēmumu sasaukt Kurzemes Zemes sapulci. Sapulce sanāca 21.-22. septembrī Jelgavā ar 80 priekšstāvjiem, no kuriem 27 bija muižniecības, 27 zemnieku, 17 pilsētu, 5 Kurzemes bruņniecības, 4 luterāņu baznīcas un 1 katoļu baznīcas priekšstāvji. No tiem tikai 28 bija latvieši, galvenokārt pagastu vecākie. 22. septembrī sapulce ievēlēja Kurzemes Zemes padomi ar 20 deputātiem, pret kuru asi vērsās Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome.[1]

Kurzemes Zemes padomes deputāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gadā Kurzemes Zemes padomē bija sekojoši locekļi (iekavās dota dokumentos minēto uzvārdu vāciskā rakstība):[2]

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada decembrī sākās Brestļitovskas miera sarunas, kurās vācu puse ieteica Krievijai "ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".[3]

Pirmā sēde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu militārā pārvalde 1918. gada 14. februārī steidzīgi sasauca pirmo Kurzemes Zemes padomes sēdi, kurā pieņēma lēmumu par ostrubļa kursu un prasīja, lai pārvalde vienkāršo un mīkstina saimniecību un satiksmi apgrūtinošos noteikumus. Kuno fon Hānu padomē aizvietoja Kalnamuižas barons Līvens. Padome izveidoja pastāvīgi darbojošos komisiju ar A. Bernevicu, A. Rādenu, G. Šmitu un A. Vēžnieku kā tās locekļiem, pieņēma padomes kārtības rulli.[2]

Otrā sēde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas ar Krieviju Kurzemes militārā pārvalde 8. martā sasauca otro sēdi, kas proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Sēdē nebija ieradies Andrejs Bērziņš, bet kā viesi piedalījās Vidzemes muižnieku priekšstāvis fon Tranzē un Igaunijas muižnieku priekšstāvis fon Breverns.

Padomes priekšsēdis barons Rādens iesniedza 10 padomes locekļu parakstītu priekšlikumu: "1) lūgt Vācijas impērijas ķeizaram Vilhelmam pieņemt Kurzemes hercoga troni; 2) izteikt vēlējumos, lai starp Kurzemi un Vāciju noslēgtu militāru, muitas, satiksmes, mēru, naudas un svaru konvenciju; 3) prasīt Vidzemei, Igaunijai un Kurzemei kopēju pārvaldi un satversmi."[2]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas zemes padomēm izveidotā Baltijas Apvienotā Zemes padome (Vereinigter Landesrat) 1918. gada 12. aprīlī nolēma izveidot Baltijas hercogvalsti un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Pēc 1918. gada 27. augusta Berlīnes papildvienošanās, kurā Krievija atteicās no suverēna tiesībām pār Igauniju un Livoniju, kā arī no jebkādas iejaukšanās to iekšējās lietās, 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistes suverenitāti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes Ārlietu nodaļas sēdes protokols». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 27. janvārī. Skatīts: 2017. gada 4. jūlijā.
  2. 2,0 2,1 2,2 Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 195. sleja.
  3. Krieviskais tulkojums: «принять к сведению заявления, в которых выражена воля народов, населяющих Польшу, Литву, Курляндию и части Эстляндии и Лифляндии, о их стремлении к полной государственной самостоятельности и к выделению из Российской федерации» no «Мирные переговоры в Брест-Литовске», т. I, изд. НКИД, М. 1920, стр. 29.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]