Barbara Maklintoka (angļu: Barbara McClintock, dzimusi 1902.gada 16.jūnijā, mirusi 1992.gada 2.septembrī) bija amerikāņu ģenētiķe un citogenētiķe, kuras pētījumi par hromosomu uzbūvi, genoma organizāciju un iedzimtības mehānismiem būtiski mainīja 20. gadsimta ģenētikas attīstību. Savu zinātnisko darbību viņa galvenokārt veltīja citoģenētikai, strādājot ar kukurūzu (Zea mays) kā modeļorganismu, un kļuva par vienu no ievērojamākajām modernās bioloģijas pētniecēm. Maklintokas nozīmīgākais zinātniskais ieguldījums ir gēnu mobilitātes jeb transponējamo elementu (tā saukto “lēkājošo gēnu”) atklāšana. 1940.–1950.-tajos gados viņa pierādīja, ka noteikti DNS segmenti spēj mainīt savu atrašanās vietu genomā un regulēt citu gēnu aktivitāti, ietekmējot fenotipiskās pazīmes. Šie atklājumi radikāli atšķīrās no tā laika priekšstata par genomu kā statisku un nemainīgu struktūru un sākotnēji tika uztverti ar skepsi, jo būtiski apsteidza sava laika teorētisko ietvaru.
Par šo fundamentālo ieguldījumu genoma organizācijas un regulācijas izpratnē Maklintoka 1983. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā, kļūstot par vienu no retajiem zinātniekiem, kam šī balva piešķirta individuāli. Nobela komiteja uzsvēra viņas spēju, balstoties ilgstošos un rūpīgos eksperimentālos novērojumos, atklāt universālus bioloģiskus principus. Maklintokas darba nozīme mūsdienu ģenētikā un molekulārajā bioloģijā ir plaša un ilgstoša. Transponējamie elementi mūsdienās tiek uzskatīti par būtisku genoma evolūcijas, gēnu regulācijas, mutāciju un adaptācijas faktoru visos dzīvajos organismos — no baktērijām līdz cilvēkam. Viņas idejas ir kļuvušas par pamatu daudziem mūsdienu pētījumu virzieniem, tostarp genoma plastiskuma izpētei, epiģenētikai un slimību molekulāro mehānismu analīzei, nostiprinot Barbaras Maklintokas vietu kā vienu no centrālajām figūrām modernās bioloģijas vēsturē.
.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Barbara Maklintoka.
