Iļja Mečņikovs
Jump to navigation
Jump to search
| ||||||||||||||
|
Iļja Mečņikovs (krievu: Илья Ильич Мечников; dzimis 1845. gada 15. maijā [v.s. 3. maijā], miris 1916. gada 15. jūlijā) bija krievu zoologs, pazīstams ar savu darbību imunoloģijā.
1864. gadā absolvējis Harkovas Universitāti. 1870. gadā kļuvis par Jaunkrievijas Universitātes profesoru. Radījis pirmo krievu mikrobiologu, imunologu un patologu skolu. 1887. gadā pārcēlies uz dzīvi Parīzē pēc Luija Pastēra uzaicinājuma. Bijis arī Pastēra dibinātā institūta direktora vietnieks.[1]
1882. gadā atklājis fagocitozi. Ir darbi par novecošanas problēmām.[1] 1908. gadā kopā ar Paulu Ērlihu saņēmis Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 6. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 536.—537. lpp.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Iļja Mečņikovs.
- Biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
- Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)
![]() | Šī zinātnieka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|