Iļja Mečņikovs

Vikipēdijas lapa
Iļja Mečņikovs
Илья Мечников
Iļja Mečņikovs ap 1908. gadu
Iļja Mečņikovs ap 1908. gadu
Personīgā informācija
Dzimis 1856. gada 15. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Harkivas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1916. gada 15. jūlijā (60 gadi)
Valsts karogs: Francija Parīze, Francija
Tautība ukrainis
Brāļi Ļevs Mečņikovs
Zinātniskā darbība
Zinātne zooloģija, imunoloģija
Apbalvojumi Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā (1908)

Iļja Mečņikovs (krievu: Илья Ильич Мечников; dzimis 1845. gada 15. maijā [v.s. 3. maijā], miris 1916. gada 15. jūlijā) bija ukraiņu izcelsmes Krievijas Impērijas zoologs, pazīstams ar savu darbību imunoloģijā. 1882. gadā atklāja fagocitozi, radīja pirmo Krievijas mikrobiologu, imunologu un patologu skolu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1845. gadā Panasivkas muižā pie Ivanivkas (tagad Kupjanskas rajonā Ukrainā) muižnieka Iļjas Mečņikova un viņa sievas Emīlijas, dzimušas Ņevahovičas, ģimenē. Viņa mātes tēvs Jehuda Leibs Ben Noahs (1776-1831) bija ebreju apgaismotājs no Podolijas. 1864. gadā absolvēja zooloģijas studijas Harkivas Universitātē un papildinājās Gīsenes, Getingenes un Minhenes Universitātēs. 1870. gadā viņu ievēlēja par Jaunkrievijas Universitātes docentu Odesā.

1887. gadā pēc Luija Pastēra uzaicinājuma pārcēlās uz dzīvi Parīzē, bija Pastēra dibinātā institūta direktora vietnieks.[1]

1908. gadā kopā ar Paulu Ērlihu saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā. Pētīja arī novecošanas problēmas.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 6. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 536.—537. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]