Ivans Pavlovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par fiziologu. Par citām jēdziena Pavlovs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ivans Pavlovs
Иван Петрович Павлов
Nobela prēmijas portrets, 1904
Nobela prēmijas portrets, 1904
Personīgā informācija
Dzimis 1849. gada 26. septembrī [v.s. 14. septembrī]
Rjazaņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1936. gada 27. februārī (86 gadi)
Ļeņingrada, PSRS
Dzīves vieta Krievijas impērija, PSRS
Pilsonība Krievija, Padomju Savienība
Tautība krievs
Zinātniskā darbība
Zinātne fizioloģija, psiholoģija, fizika
Darba vietas Pēterburgas Kara medicīnas akadēmija
Alma mater Sanktpēterburgas universitāte
Sasniegumi, atklājumi nosacījuma reflekss
uzvedības modifikācija
Transmarginal inhibition
Apbalvojumi Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā

Ivans Pavlovs (krievu: Иван Петрович Павлов, dzimis 1849. gada 26. septembrī [v.s. 14. septembrī], miris 1936. gada 27. februārī) bija krievu fiziologs un psihologs. Viņam 1904. gadā piešķīra Nobela prēmiju medicīnā par gremošanas sistēmas pētījumiem. Pavlovs ir plašāk zināms kā pirmais, kas aprakstījis nosacījuma refleksa fenomenu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1849. gadā Rjazaņā[1]. Mācījās Rjazaņas garīdznieku seminārā, bet to pameta un iestājās Pēterburgas universitātē, lai studētu dabaszinātnes. 1879. gadā viņš saņēma doktora grādu.

1890. gados Pavlovs pētīja suņu barības trakta funkcijas, ķirurģiski pārveidojot siekalu dziedzerus, lai varētu savākt, mērīt un analizēt siekalas un pētīt, kādu ietekmi uz tām atstāja pārtika dažādos apstākļos. Viņš novēroja, ka suņi siekalojās jau pirms pārtika ar čili pulveri tika nogādāta līdz viņu mutēm un savus pētījumus veltīja, lai aprakstītu šo parādību, ko pats sauca par "psihisko sekrēciju".

Viņš izlēma, ka tas ir daudz interesantāk par siekalu ķīmiskā sastāva pētīšanu, un mainīja savu pētījumu mērķi, veicot daudz līdzīgu eksperimentu, kuros viņš mainīja stimulēšanas veidu pirms ēdiena pasniegšanas. Viņš nodefinēja pamatlikumus, kas noteica to, kā radās un pazuda "nosacījuma refleksi" — atbilde uz kairinājumu, tādi kā siekalošanās, kas notika, tikai balstoties uz dzīvnieka iepriekšējo pieredzi. Šie eksperimenti notika laika 1890. un 1900. gados un rietumu zinātniekiem kļuva pieejami ar tulkojumu un individuālo kontaktu palīdzību. Angļu valodā tie pirmoreiz tika publicēti grāmatā, kas iznāca 1927. gadā.

Pavlovu atzina un atbalstīja padomju valdība, un viņš varēja turpināt savus pētījumus arī PSRS laikā. Viņš guva Ļeņina atzinību un tika godināts kā Nobela prēmijas laureāts.[2][3] Turpmākajā darbā viņš interesējās par iespējām izmantot nosacījumus, lai izveidotu neirozes izraisīšanas eksperimentālo modeli.

Pēc Sergeja Kirova slepkavības 1934. gadā Pavlovs uzrakstīja vairākas vēstules Molotovam, kritizējot masveida nāves sodu izpildes Lielā terora laikā, lūdzot mainīt lēmumus saistībā ar dažiem cilvēkiem, ko viņš personīgi pazina.

Miris 1936. gadā Ļeņingradā. Būdams pie pilnas apziņas līdz savas dzīves pēdējam mirklim, Pavlovs vienam no saviem studentiem lika sēdēt pie viņa gultas un pierakstīt viņa nāves apstākļus. Viņš vēlējās izveidot unikālus pierakstus par savas dzīves noslēguma personīgajām izjūtām.[4] Viņa laboratorija Sanktpēterburgā ir saglabāta kā muzejs.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ivan Pavlov The Nobel Prize in Physiology or Medicine 1904 (angliski)
  2. «Ivan Pavlov». Skatīts: 2007-01-01.
  3. «Ivan Petrovich Pavlov :: Opposition to Communism - Britannica Online Encyclopedia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 28. jūnijā. Skatīts: 2012. gada 15. aprīlī.
  4. Chance, Paul. Learning and Behaviour. Wadsworth Pub. Co., 1988. ISBN 0-534-08508-3. Page 48.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
Nīls Finzens
Nobela prēmija medicīnā vai fizioloģijā
1904
Pēctecis:
Roberts Kohs