Baškīri

Baškīri
Visi iedzīvotāji
	ap 1,7 miljoniem
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
	Krievija 1 571 879 (2020); Kazahstāna 19 996 (2023); Latvija 205 (2023); Igaunija 112 (2011)
Valodas
	baškīru valoda, krievu valoda
Reliģijas
	sunnītu islāms
Radnieciskas etniskas grupas
	tatāri, čuvaši un citas tjurku tautas

Baškīri (baškīru: Башҡорттар, Başqorttar, krievu: Башкиры) ir tjurku tauta, kas galvenokārt dzīvo Baškortostānā, starp Volgas upi un Urālu kalniem.

Baškīru skaits tiek lēsts ap 1,7 miljoniem, no viņiem Baškortostānā dzīvo 1,26 miljoni, bet Krievijas Federācijā kopumā dzīvo 1,57 miljoni baškīru. Lai gan to skaits ir būtisks, tie veido tikai 31,5 % no visiem republikas iedzīvotājiem.

Lielākā daļa baškīru runā baškīru un krievu valodā, daļa arī tatāru valodā.

Tradicionāli baškīri ir sunnītu musulmaņi. Pirmie baškīru kontakti ar islāmu notika agrajos viduslaikos, veidojot tirdzniecības un kultūras sakarus ar Vidusāzijas un Volgas Bulgārijas musulmaņu tautām. Volgas Bulgārija pieņēma islāmu 10. gadsimtā un kļuva par nozīmīgu islāma izplatīšanās centru starp kaimiņu tautām.

Vēsture

Priekšvēsture

Vēsturnieki un arheologi norāda, ka mūsdienu Baškortostānas teritorija ir apdzīvota kopš seniem laikiem. Senākās liecības par cilvēku darbību šajā reģionā ir no paleolīta laikmeta. Turpmākajos periodos notika dažādu kultūru un cilšu mijiedarbība.

Saskaņā ar arheoloģiskajiem datiem 3.-5. gadsimtā pēc mūsu ēras Dienvidurāla un Baškortostānas teritorijā dzīvoja sarmati un citas irānvalodīgās ciltis. Savukārt 6.-9. gadsimtā šeit sāka ienākt tjurku valodās runājošas ciltis, kas kalpoja par pamatu topošā baškīru etnosa veidošanai.

Mongoļu impērija

10.-13. gadsimtā baškīri saskārās ar Volgas Bulgāriju un Hazaru kaganātu, bet vēlāk — ar Mongoļu impēriju. Šie kontakti būtiski ietekmēja viņu kultūru, ekonomiku un sociālo struktūru. 13. gadsimta sākumā sākās Čingishana vadīto mongoļu karaspēka ekspansija. Mongoļu impērija strauji paplašināja savas teritorijas, iekarojot plašus Eirāzijas reģionus. No 1236. līdz 1242. gadam notika Rietummongoļu karagājiens, pazīstams arī kā Batija karagājiens, kura laikā tika iekarotas daudzas zemes, baškīru zemes, kas atradās Dienvidurālos un blakus esošajos reģionos, nonāca Zelta Ordas ietekmes zonā. Baškīru ciltis atzina mongoļu varu, kas ļāva tām saglabāt zināmu autonomiju apmaiņā pret nodevas maksāšanu un piedalīšanos mongoļu militārajās kampaņās.

13. gadsimta beigās sākās baškīru islamizācijas process.

Pēc Zelta Ordas sabrukuma Baškortostānas teritorija bija daļa no Kazaņas un Sibīrijas hanistes un Nogaju Ordas.

Baškīru nonākšana krievu pakļautībā

1552. gadā teritoriju pakļāva Krievijas cariste un baškīri nonāca krievu pakļautībā. Tomēr Maskavas kundzības nodibināšana pār baškīriem nebija vienreizējs akts. Rietumu un ziemeļrietumu baškīri, kas iepriekš bija pakļauti Kazaņas hānam, pirmie pieņēma Maskavas pakļautību (1554. gada ziemā). Pēc viņiem 1554. un 1557. gadā sakarus ar Ivanu Bargo nodibināja Baškīrijas centrālās, dienvidu un dienvidaustrumu daļas baškīri. Pēc Sibīrijas hanistes sabrukuma 1580.—1590. gadā Aizurāla baškīri bija spiesti vienoties ar Maskavu.

1574. gadā tika dibināta Ufa, Baškortostānas lielākā pilsēta. Šajā gadā pēc Ivana Barga pavēles vojevoda Ivans Nagojs šeit uzcēla cietoksni, lai aizsargātu Krievijas caristes jaunās austrumu robežas. Cietokšņa atrašanās vieta tika izvēlēta stratēģiski izdevīgi — Belajas upes augstajā krastā, kas nodrošināja labu skatu un iespēju kontrolēt blakus esošo teritoriju. Sākotnēji Ufa bija koka cietoksnis ar nocietinājumiem un torņiem. Cietoksnis kalpoja kā aizsardzības postenis, kas bija paredzēts aizsardzībai pret nomadu uzbrukumiem un vietējo baškīru cilšu kontrolei. Laika gaitā ap cietoksni sāka veidoties apmetnes, kas veicināja pilsētas izaugsmi un attīstību.

No 1557. līdz 1798. gadam, vairāk nekā divsimt gadus, baškīru jātnieku pulki cīnījās Krievijas armijas rindās. Minina un Požarska karaspēka sastāvā baškīru vienības piedalījās Maskavas atbrīvošanā no poļu iebrucējiem 1612. gadā. Arī karā ar Poliju (1768—1772) un Zviedriju (1788—1790) piedalījās īpaši izveidota patstāvīgi baškīru pulki.

Baškīru sacelšanās

Baškīru sacelšanās ilga no 16. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta sākumam. Attiecības starp baškīriem un centrālo valdību joprojām bija saspīlētas dažādu faktoru dēļ, piemēram, nodokļu, zemes strīdu un reliģiskās apspiešanas dēļ. Sacelšanos sekas bija dažādas. No vienas puses, tās izraisīja ievērojamus baškīru iedzīvotāju zaudējumus, postījumus un represijas. No otras puses, sacelšanās veicināja baškīru etniskās identitātes, kultūras un reliģisko tradīciju saglabāšanu. Baškīri aktīvi piedalījās 1773.—1775. gada zemnieku karā. Viens no šīs sacelšanās vadoņiem Salavats Julajevs palicis tautas atmiņā un tiek uzskatīts par baškīru nacionālo varoni. Pēdējā baškīru sacelšanās notika 1834.—1835. gadā. Lai gan 1834.—1835. gada sacelšanās bija lokāla un vāji organizēta, tai bija liela nozīme. Ar pašaizliedzīgu cīņu baškīri un citas reģiona tautas saglabāja savu personīgo brīvību. Cara varas iestādēm nācās atteikties no plāniem Urālu, tostarp vēsturiskās Baškortostānas, iedzīvotājus nodot apanāžas departamentiem un īstenot piesardzīgāku politiku attiecībā pret nekrievu tautības iedzīvotājiem.

Revolūcija un padomju laiki

Pēc 1917. gada revolūcijām notika Visbaškīrijas kurultI (kongresI), kuros tika nolemts, ka federatīvās Krievijas sastāvā ir jāizveido nacionāla republika. Rezultātā 1917. gada 15. novembrī Baškīrijas centrāls šuro (padome) pasludināja Baškīrijas teritoriālās un nacionālās autonomijas izveidi — Baškurdistānu — Orenburgas, Permas, Samaras un Ufas guberņas teritorijās, kurās pārsvarā dzīvoja baškīri.

1919. gadā Padomju Savienības sastāvā tika izveidotā Baškīrijas Autonomā Republika.

Vēsturiski baškīri, līdzīgi kā citas tjurku tautas, bija klejotāji. Viņi audzēja zirgus un aitas, mazākos apmēros, arī govis un kazas. Padomju Savienības laikā baškīri vairāk pievērsās lauksaimniecībai.

Mūsdienās

1990. gada 11. oktobrī Republikas Augstākā padome pasludināja Valsts suverenitātes deklarāciju. Baškortostāna 1992. gada 31. martā parakstīja federālo līgumu par pilnvaru un jurisdikcijas subjektu norobežošanu starp Krievijas Federācijas valsts varas iestādēm un tās sastāvā esošo suverēno republiku varas iestādēm un Baškortostānas Republikas pielikumu, kas noteica Baškortostānas Republikas un Krievijas Federācijas attiecību līgumisko raksturu.