Berlīnes kongress
Berlīnes kongress noritēja Vācijas Impērijas galvaspilsētā Berlīnē no 1878. gada 13. jūnija līdz 13. jūlijam. Kongresa mērķis bija apmierināt Eiropas lielvaru — Lielbritānijas un Austroungārijas — intereses Balkānos, kuros pēc 1877.-1878. gada krievu-turku kara bija pārāk palielinājusies Krievijas Impērijas ietekme.[1]
Pirmskara situācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1875. gada vasarā Osmaņu impērijas Balkānu provincēs Bosnijā un Hercegovinā sākās zemnieku, primāri pareizticīgo serbu, sacelšanās. Tai drīz sekoja sacelšanās pareizticīgo bulgāru vidū, kuru 1876. gada maijā osmaņi apspieda ar nežēlību, kas izraisīja sašutumu Eiropas galvaspilsētās, bet jo īpaši Krievijā, kas sevi uzskatīja par slāvu galveno aizstāvi. Austroungārija un Lielbritānija panāca Balkānu krīzes risināšanai veltītu konferenci Stambulā, kurā osmaņi noraidīja visus ierosinātos risinājumus. Abas lielvaras ģeopolitisku iemeslu dēļ vēlējās saglabāt novājināto Osmaņu impēriju, taču tās nevarēja novērst Krievijas uzsākto karu, kas draudēja pilnībā to sagraut.
1877. gada pavasarī Krievija noslēdza slepenu vienošanos ar Austroungāriju, kas apmaiņā pret Austroungārijas piekrišanu Krievijas uzbrukumam osmaņiem, deva tai atļauju okupēt Bosniju un Hercegovinu. Krievija arī panāca piekrišanu Besarābijā zaudēto teritoriju atgūšanai un savu 1856. gada robežu atjaunošanai, tā likvidējot zaudētā Krimas kara sekas. Ja kara laikā notiktu negaidīts Osmaņu impērijas sabrukums, šī vienošanās paredzēja, ka Krievija nepaplašinās savu teritoriju Balkānos, tā neveicinās vienas lielas slāvu valsts veidošanos, taču akceptēs mazāku nacionālo valstu veidošanos, kā arī pasludinās Stambulu par brīvpilsētu. Lielbritānija pasludināja neitralitāti gaidāmajā karā, taču informēja, ka sniegs palīdzību osmaņiem. Lielbritānija arī atgādināja Krievijai cara doto solījumu, ka tā necentīsies okupēt Stambulu, vai ilgstoši paturēt karaspēku bulgāru zemēs.
Sanstefano priekšlīgums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krievu-turku karš sākās 1877. gada aprīlī un beidzās 1878. gada janvārī, kad krievu karaspēks atradās Konstantinopoles pievārtē. Austroungārijai, kas iepriekšējās desmitgadēs bija atteikusies no Itālijas ziemeļu daļas, zaudējusi Austrijas—Prūsijas karā par ietekmi vācu zemēs, un pēc ungāru sacelšanās pārveidota par dubultmonarhiju, Balkāni bija vienīgā iespēja atjaunot savu ietekmi, īpaši ņemot vērā ungāru intereses reģionā. 1878. gada janvārī Austroungārijas ārlietu ministrs Andraši informēja Krieviju un Vāciju, ka Krievijas iecerētie miera noteikumi liks Austroungārijai uzsākt karu pret Krieviju. Paralēli Krievijas un Osmaņu impērijas miera līguma sarunām sākās Krievijas un Austrijas sarunas par situāciju Balkānos.[2]
1879. gada 3. martā Krievijas un Osmaņu impērijas parakstīja Sanstefano priekšlīgumu, kurā Krievija panāca Rumānijas, Serbijas un Melnkalnes neatkarības atzīšanu. Serbijas un Melnkalnes teritorijas bija ievērojami palielinātas. Krievija pieprasīja ievērojamu kara kontribūciju, kuru aizstāja ar jaunu teritoriju iegūšanu Besarābijā, kas nodrošināja tuvumu Bulgārijai, un Kaukāzā, kur krievi palielināja kontroli pār armēņu kristiešu apdzīvotajiem apgabaliem. Līgums paredzēja autonomas Bulgārijas kņazistes izveidošanu, kurā turpinātu uzturēties krievu karaspēks. Bulgārija iegūtu pieeju Egejas jūrai un iestieptos Balkānos līdz pat albāņu apdzīvotajām zemēm.
Līguma noteikumi izsauca Lielbritānijas un Austroungārijas neapmierinātību. Austroungārija nevēlējās slāvu valstu palielināšanos un Maķedonijas nonākšanu Bulgārijas sastāvā. Tikmēr Lielbritānija veica daļēju armijas rezervistu mobilizāciju un nosūtīja kara floti uz Bosforu. Lielvaru starpā aktivizējās sarunas par problēmas risinājumu. Lielbritānija vienojās ar osmaņiem par impērijas turpmāku aizsardzību pret Krieviju, pretī saņemot Kipru, kā bāzi reģiona militārai kontrolei. Lielbritānija arī 30. maijā vienojās ar Krieviju par daļēju tās teritoriālo ambīciju atzīšanu, apmaiņā pret kuru krievi piekrita Bulgārijas teritorijas samazināšanai. Tas novājināja Austroungārijas pozīciju, kas tagad izvirzīja jaunus noteikumus Balkānu robežām. Tā uzstāja uz kontroli pār Bosniju un Hercegovinu, kā arī nevēlējās pieļaut Serbijas un Melnkalnes kopīgu robežu, jo tā bloķētu Austroungārijas potenciālo izplešanos dziļāk Balkānos. Andraši arī jau pirms kongresa sākšanās panāca Lielbritānijas piekrišanu tam, ka Donavas ieteka Melnajā jūrā būs Rumānijas, nevis Krievijas kontrolē. Tikmēr Krievija piekrita, ka vienas Bulgārijas valsts vietā varētu pastāvēt divas autonomas bulgāru valstis.[2]
Austroungārijas valdības plāniem uzreiz anektēt Bosniju un Hercegovinu pretestību izrādīja Ungārijas Karalistes valdība un vācu partijas, kas nevēlējās impēriju papildināt ar miljoniem slāvu pilsoņu, tādēļ šo teritoriju oficiāli tikai okupēja, un impērijā iekļāva 1908. gadā pēc solījuma ungāriem, ka to neapvienos ar Horvātiju. Nabadzīgā province nodrošināja sauszemes satiksmi ar impērijas Dalmācijas provinci un Adrijas jūru, taču vēl svarīgāk bija tas, ka tā nenonāca nestabilās Serbijas pakļautībā. Austroungārija panāca Serbijas nonākšanu tās politiskā un ekonomiskā atkarībā. Serbijā valdīja aizvainojums, ka tās iekārotās Maķedonijas zemes Krievija ir izvēlējusies piešķirt Bulgārijai. Taču Austroungārija uzstāja, lai Serbija piekrīt neizveidot kopēju robežu ar Melnkalni.
Kongresa lēmumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Maija beigās Andrāši piekrita Vācijas kanclera Bismarka ierosinājumam noorganizēt visu konfliktā ieinteresēto valstu kongresu Berlīnē.
Tā kā jau pirms kongresa sākuma tiešās sarunās visas valstis bija panākušas daļēju savstarpējo vienošanos, Berlīnē tās ieradās jau ar daudzmaz skaidriem risinājumiem. Neskaidrie jautājumi bija — abu bulgāru provinču robežas, Krievijas karaspēka evakuācija no Balkāniem, Bosfora un Dardaneļu kuģošanas regulējums, Donavas kontrole, kā arī Batumi, Karsas un Kipras piederība, kā arī osmaņu piekrišana Austroungārijas ambīcijām Bosnijā un Hercegovinā.
Rumānijas Karaliste, kas karā piedalījās Krievijas pusē, ieguva pilnīgu neatkarību. Taču, lai apmierinātu Krieviju, Rumānijai nācās zaudēt daļu teritorijas Besarābijā (Budžaku), kā kompensāciju saņemot Donavas deltas Dobružas reģionu, ar ostas pilsētu Konstancu.
Grieķijas Karaliste, redzot osmaņu militāro vājumu, 1878. gada janvārī iesaistījās karā, lai iegūtu grieķu apdzīvoto Tesāliju, taču Rietumvalstu spiediena rezultātā bija spiesta to pamest jau februārī, un kongresā nesaņēma nekādas jaunas teritorijas. Kongresā piedalījās arī Francijas Trešā republika un Itālijas Karaliste, taču to dalība bija vairāk formāla. Francijai tā bija pirmā sadarbība ar Vāciju pēc sakāves franču-prūšu karā. Itālijas līdzdalības mērķis bija novērot Austroungārijas mērķus Bosnijā.
Kongress starp Donavu un Balkānu kalniem izveidoja autonomu Bulgārijas kņazisti, bet uz dienvidiem no tās autonomu Austrumrumēlijas provinci ar galvaspilsētu Plovdivā. Maķedonija, kuru bija ieņēmuši serbi, un krievi paredzējuši iekļaut Bulgārijā, palika osmaņu valdījumā. Melnkalne un Serbija saņēma papildus teritorijas, taču mazākas, nekā paredzēts Sanstefano miera līgumā. Krievija ieguva Aizkaukāza teritorijas ar Batumi un Karsu, kamēr Lielbritānija ieguva Kipru, kas nodrošināja tai Suecas priekšposteni. Lai arī jau pēc dažiem gadiem Austrumrumēlijā notika bulgāru sacelšanās un izveidojās vienota Bulgārijas Karaliste, līdz pat Otrā pasaules kara beigām Bulgārija centās iegūt Berlīnes kongresā zaudēto Maķedoniju un pieeju Egejas jūrai. Ar Lielbritānijas atbalstu Grieķijai 1881. gadā izdevās iegūt Tesāliju. Bet Berlīnes kongresa novilktās robežas galīgi tika likvidētas tikai Balkānu karu laikā.[3] Bosnijas un Hercegovinas neskaidrais statuss turpinājās līdz 1908. gadam, kad to oficiāli iekļāva Austroungārijas sastāvā. Šī rīcība izraisīja Serbijas Karalistes radikāļu reakciju, kas noveda pie Austroungārijas troņmantinieka Franča Ferdinanda nogalināšanas Sarajevā.