Pāriet uz saturu

Butovas poligons

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Butovas masu kapi)
Butovas poligons
Бутовский полигон
Zemes uzbērums virs masu kapa Butovas poligonā
Vispārēja informācija
Atvēršana 1937. gada 8. augusts
Atrašanās vieta Maskavas apgabals
Valsts Krievija
Koordinātas 55°31′51.96″N 37°35′40.92″E / 55.5311000°N 37.5947000°E / 55.5311000; 37.5947000
Īpašnieks Krievu Pareizticīgā baznīca
Find a Grave Butovo Shooting Range Memorial

Butovas poligons (krievu: Бу́товский полиго́н) bija netālu no Drožinas (Дрожжино) ciema Maskavas apgabalā esoša masu slepkavību vieta, ko Lielā terora laikā ierīkoja un politisko ieslodzīto nošaušanai un aprakšanai izmantoja PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts (IeTK). Līdz 1995. gadam beigām ar dzeloņstiepļu žogu apjoztais nāves lauks kā Valsts drošības komitejas "specobjekts" tika apsargāts, bet pēc tam nodots Krievu Pareizticīgās baznīcas rīcībā.

Atšķirībā no Komunarkas poligona, kur noslepkavoti PSRS nomenklatūras darbinieki un ārzemnieki, Butovas poligonā nogalināja vienkāršos iedzīvotājus, tostarp 935 garīdzniekus. Pēc 1997.—2003. gadā apkopotajām Maskavas valdības pastāvīgās starpresoru komisijas politisko represiju upuru tiesību atjaunošanai ziņām līdz 1938. gada 19. oktobrim šeit nošauti 20 765 cilvēki.[1]

Priekšvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kamēr slepkavību vilnis nebija sasniedzis masveidīgu mērogu, upurus apraka dažādās Maskavas kapsētās. Maskavā IeTK galvenās ēkas, Lubjankas laukumā, pagrabā nošautos kremēja un sabēra kopējā kapā Dmitrija Donskoja klostera kapsētas teritorijā. Daudzkārt palielinoties politiskā terora upuru skaitam, kopš 1936. gada NKVD sāka izmantot divus jaunus objektus — Piemaskavas IeTK poligonu Butovā un bijušā IeTK priekšnieka Jagodas vasarnīcas teritoriju IeTK palīgsaimniecībā "Komunarka".[1]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krievu Pareizticīgās baznīcas metropolīts Serafims Čičagovs Butovas poligonā pirms nošaušanas 1937. gada 11. decembrī

Pirmās masu slepkavības IeTK Butovas poligonā veica 1937. gada 8. augustā, kad nošauts 91 cilvēks. 1937. gada augustā Butovas poligonā pavisam nošauti 1296 cilvēki, septembrī — 3165 cilvēki, oktobrī — 2045 cilvēki, novembrī — 1743 cilvēki un decembrī — 2375 cilvēki. 1938. gadā IeTK cilvēku nošaušanu turpināja, un janvārī Butovas poligonā nošauti 565 cilvēki, februārī — 2326 cilvēki, martā — 2335 cilvēki, aprīlī — 882 cilvēki, maijā — 1346 cilvēki, jūnijā — 1169 cilvēki, jūlijā — 509 cilvēki, augustā — 780 cilvēki, septembrī — 119 cilvēki un oktobrī — 126 cilvēki. Nošauto līķus apraka 3 m dziļās un puskilometru garās mehanizēti raktās tranšejās.[1] Nošaušanas saraksti bija veidoti pēc nošaujamo profesijām (organizācijām vai darbavietām) — literāti, teātra darbinieki, mākslinieki utt.[2]

Upuru ģimenēm padomju varasiestādes ilgstoši apgalvoja, ka viņu radinieki uz 10 gadiem nosūtīti uz darba nometnēm bez atļaujas saņemt vēstules, bet vēlāk, ka viņi šajās nometnēs esot saslimuši un nomiruši, izsniedzot viltotas miršanas apliecības ar izdomātu miršanas datumu. Tikai 1989. gadā Valsts drošības komiteja Butovas poligonā nošauto un aprakto cilvēku radiniekiem sāka izsniegt izziņas par viņu patiesajiem nāves apstākļiem.[3]

Nošautie latvieši

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apcietinātie Maskavas latviešu teātra "Skatuve" direktors, režisori un aktieri pirms nošaušanas Butovas poligonā 1938. gada 3. februārī

1937. gada 28. augustā Butovas poligonā nošauts pirmais latvietis — dzirnavnieks Pēteris Baumanis no Maskavas apgabala Broņņicas rajona, bet pavisam Butovas poligonā nošauti un aprakti 1328 latvieši — 1060 vīrieši un 86 sievietes.[4] Latvieši bija aptuveni 7% no visiem Butovas poligonā nošautajiem, bet nošauto sieviešu vidū latviešu īpatsvars sasniedza 20%.[5] Visvairāk latvieši nošauti 1938. gada 3. februārī, kad 229 no 258 upuriem bija latvieši, un 1938. gada 28. februārī, kad vairāk nekā 100 no 562 upuriem bija latvieši.[1]

3. februārī Butovas poligonā nošauts un aprakts Maskavas latviešu teātra "Skatuve" direktors Roberts Bancāns, režisori Kārlis Krūmiņš un Ādolfs Vanadziņš, aktrises Lidija Bērziņa, Zelma Boksberga, Irma Grase, Marta Kalniņa, Zelma Zudraga, aktieri Jānis Baltausis, Kārlis Baltausis, Voldemārs Baltgalvis, Rūdolfs Bancāns, Roberts Cīrulis, Vilis Forstmanis, Augusts Krūmiņš, Andrejs Oše, Fricis Ulmanis, Oskars Zēbergs,[6] dzejnieks Vilis Āboltiņš, režisors Teodors Amtmanis, gleznotājs un grafiķis Voldemārs Andersons, redaktors Arvīds Celms, literatūrkritiķis Vilis Dermanis, rakstnieks Kārlis Ozoliņš, Mākslas lietu pārvaldes sektora vadītājs Jānis Gailis, gleznotājs Pauls Irbītis, literatūrkritiķe Jūlija Janele, dzejnieks Izidors Kūkojs, aktrise Marija Leiko, dzejniece Albīna Mežule, dzejnieks un žurnālists Pēteris Sviris, redaktors Mārtiņš Vītoliņš un literatūrkritiķe Anna Žaprovska, 5. februārī — dzejnieks Kārlis Priednieks[2] un aktieris Alberts Zvagulis, 26. februārī — aktieris Ēriks Feldmanis, scenogrāfs Kārlis Veidemanis,[6] gleznotājs Aleksandrs Drēviņš, gleznotājs, grafiķis un plakātists Gustavs Klucis un gleznotājs un grafiķis Kārlis Veidemanis, bet 28. februārī — rakstnieks Sīmanis Berģis, grafiķis, gleznotājs un kinorežisors Ernests Grīnvalds, gleznotāja Cecīlija Gustava, gleznotājs Vilhelms Jakubs,[2] baletmeistars un aktieris Nikolajs Zubovs.[6] Pavisam 1938. gada februārī Butovas poligonā nošauti 260 latvieši.[5] 7. aprīlī Butovas poligonā nošauts scenogrāfs Artūrs Rudzītis, 17. maijā — skatuves strādnieks Roberts Bredermanis, 16. jūnijā — scenogrāfs Alfrēds Tikums.[6]

Piemiņas vieta

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bijušajā Butovas poligonā 2017. gadā atklātais piemiņas dārzs
Piemiņas plāksnes ar Butovas poligonā nošauto cilvēku vārdiem 2016. gadā

Lielā terora upuru apbedījumu vietu meklējumus Perestroikas laikā veica politisko represēto nevalstiskās organizācijas, tai skaitā biedrība "Memoriāls", Maskavas žurnālists A. Miļčakovs, A. Mindlina grupa un citi entuziasti.[1]

1993. gadā "Memoriāls" Butovas poligonā uzstādīja piemiņas akmeni.[1] 2001. gadā Maskavas pilsētas valdība Butovas poligonu pasludināja par vietēja mēroga vēstures pieminekli un piešķīra līdzekļus memoriāla kompleksa izveidei un poligonā saglabājušos ēku restaurēšanai.[7] 2007. gada maijā Butovā uzcelta un iesvētīta Krievijas Jaunmocekļu un apliecinātāju baznīca.[8] Tā paša gada 30. oktobrī Politisko represiju upuru piemiņas dienā Butovas poligonu pirmo reizi apmeklēja Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins.[9]

2017. gadā bijušajā Butovas poligonā atklāts tajā nošautajiem cilvēkiem veltīts piemiņas dārzs, kas ir lielākais masu represiju upuru memoriāls Krievijā.[10]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Arvīds Auns-Urālietis. «Maskavas kapu lauki». In Dzintra Vīksna. Latviešu saraksti (1929.-1938.). Austrumu latviešu biedrība, 1998. 41.—52. lpp. ISBN 9984-9316-0-9.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Velta Knospe (1994. gada 21. februāris). "Nāves pļaujasvieta". Neatkarīgā Cīņa (Nr. 43): 2. lpp. Atjaunināts: 2012. gada 3. augustā.
  3. ↑ Jānis Zariņš. «Butovas poligonā nošauti vairāk nekā 25 000 cilvēku, arī vairāk nekā 1000 latviešu». TV3 Latvija, 2019. gada 10. augusts. Skatīts: 2024. gada 25. februāris.
  4. ↑ Vidvuds Štrauss (2008. gada 9. februāris). "Baigā februāŗa nakts". Laiks (Nr. 6): 12. lpp. Atjaunināts: 2012. gada 3. augustā.
  5. ↑ 5,0 5,1 «Publiskoti jauni Butovā nošauto latviešu uzvārdi». Delfi. 2001. gada 5. februāris. Skatīts: 2012. gada 3. augustā.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 Vidvuds Štrauss (1994. gada 15. decembris). "Skatuves pēdējā distance: No Maskavas un VDK arhīviem". Diena (Nr. 292): 4. lpp. Atjaunināts: 2012. gada 3. augustā.
  7. ↑ «Piemiņas vieta nošautiem latviešiem». Diena. Baltic News Service. 2001. gada 9. augusts. Skatīts: 2012. gada 3. augustā.
  8. ↑ «Lielā Kristus Augšāmcelšanās un Krievu jaunmocekļu un apliecinātāju baznīcas iesvētīšana Butovā». Latvijas Pareizticīgā Baznīca. 2007. gada 19. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 29. Februāris. Skatīts: 2012. gada 3. augustā.
  9. ↑ Pāvels Širovs (2007. gada 31. oktobris). "Putins piedalās Staļina represiju piemiņas pasākumā". Diena. Atjaunināts: 2012. gada 3. augustā.
  10. ↑ Viktorija Terentjeva. «Bijušajā Butovas poligonā atklāts piemiņas dārzs Staļina Lielā terora upuriem». Lsm.lv. Latvijas Sabiedriskais medijs, 2017. gada 28. septembris. Skatīts: 2018. gada 8. augustā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Butovas poligons

Koordinātas: 55°32′00″N 37°35′39″E / 55.53333°N 37.59417°E / 55.53333; 37.59417

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Butovas_poligons&oldid=4113551"