Vilis Dermanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vilis Dermanis
Dermanis Vilis.PNG
Latvijas Satversmes sapulces deputāts

Dzimšanas dati 1875. gada 28. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bukaišu pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1938. gada 3. februārī (62 gadu vecumā)
Butova, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija

Vilis Dermanis (1875. gada 28. maijs — 1938. gada 3. februāris) bija latviešu skolotājs, žurnālists, literatūrkritiķis un politiķis. Bijis Latvijas Satversmes sapulces deputāts, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvis.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Bukaišu muižā 1875. gada 28. maijā (pēc vecā stila — 16. maijā), muižas mežsarga Viļa Dermaņa un Karlīnes ģimenē[1], jaunākais no pieciem bērniem. Kad Vilim ir trīs gadi, nomirst viņa tēvs, drīz pēc tam arī māte.

Mācījies Bukaišu pagastskolā, pēc tam Aleksandra pilsētas skolā Jelgavā (1892 - 1893). Izglītojies par skolotāju Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā no 1893. līdz 1897. gadam. Piedalās sociāldemokrātiska pulciņa dibināšanā, ir viens no pulciņa vadītājiem.

No 1897. gada strādājis par skolotāju Rembates pagastā, no 1903. gada Rīgas Jonatāna biedrības skolā. Maskavas Universitātes Juridiskās fakultātes brīvklausītājs (1903 - 1904).

1904. gada 20. jūnijā Rīgā kā Liepājas delegāts piedalās Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) dibināšanas kongresā, gada beigās LSDSP centrālās komitejas uzdevumā dodas uz ASV, lai nodibinātu ciešākus kontaktus ar Amerikas latviešu strādniekiem emigrantiem. 1905. gada vasarā atgriežas Eiropā, Šveicē un Beļģijā ir LSDSP izdotā laikraksta "Sociāldemokrāts" līdzstrādnieks, novembrī revolūcijas dēļ atgriežas Rīgā, piedalās sociāldemokrātu sasauktajā Latvijas skolotāju kongresā, kur kopā ar Raini un Jāni Asaru izstrādā tautas izglītības sociāldemokrātisko programmu. Šajā laikā turpina arī žurnālista darbu LSDSP laikrakstā "Pēterburgas Latvietis". 1906. gadā dodas un Pēterburgu, lai piedalītos Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 4. kongresā Stokholmā, kā arī LSDSP 1. kongresā. Kļūst par vienu no krasākajiem latviešu menševiku jeb mazinieku vadoņiem. 1907. gadā piedalās Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 5. kongresā Londonā un LSDSP 2. kongresā.

1907. gada 10. oktobrī Vili Dermani arestē cara policija kā latviešu meņševiku ideoloģisko vadoni un piespriež 4 gadu cietumsodu Rīgas Centrālcietumā, Saratovas un Butirku cietumā. 1912. gadā pēc cietumsoda izciešana Vili Dermani nometina Irkutskas guberņas Balaganskas apriņķa Mališovskas sādžā. 1914. gadā izbēg no Sibīrijas trimdas, kādu laiku dzīvo pie Pētera Stučkas Pēterburgā, no turienes aizbrauc uz Somiju un tālāk uz Berlīni, kur viņu arestē un izsūta uz Zviedriju, no kurienes Dermanis dodas vispirms uz Dāniju, tad uz ASV.

1914. – 1920. gadam dzīvo ASV, kur darbojas kā propagandists vietējā Amerikas sociālistu partijas latviešu koporganizācijā. 1917. gada aprīlī ASV tiesa piespriež viņam desmit mēnešus cietuma soda par pretvalstisku runu kādā krievu politisko emigrantu mītiņā Česterā. 1917. – 1920. gadam dzīvo Vašingtonā, studē turienes universitātē un intensīvi izmanto Kongresa bibliotēkas bagāto grāmatu krājumu, vienlaikus arvien vairāk pievērsdamies boļševistiskajam novirzienam un darbodamies komunistiskajos laikrakstos "New Yorker Volkzeitung" un "Soviet Russia". 1919. gadā Vašingtonā iestājas Amerikas Komunistiskajā partijā.

1920. gada 4. septembrī atgriežas Rīgā, viņu ievēl Satversmes sapulcē no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas. Prasa legalizēt komunistisko partiju. Dermani ievēl par Rīgas arodbiedrību, kuru vadīja nelegālā komunistiskā partija, Centrālbiroja prezidija priekšsēdētāja vietnieku. 1921. gadā pēc Dermaņa vairākkārtējas uzstāšanās nedemokrātiskā lielinieciskā garā kreiso arodbiedrību rīkotajās sapulcē tiek ierosināts viņu izslēgt no partijas, bet 1921. gada augustā viņš pats sarauj saites ar Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, bet turpina darboties Satversmes sapulcē kā neatkarīgais strādnieku deputāts. Dermani ievēl par Rīgas arodbiedrību Centrālbiroja prezidija priekšsēdētāju, viņš kļūst par vienu no kreisās strādniecības vadītājiem. 1922. gadā viņu ievēl Rīgas domē kopā ar Linardu Laicenu un Leonu Paegli. Dermaņa vadītās Palīdzības komitejas Krievijas bada cietējiem naudas skapī tiek atrastas Padomju Krievijā viltotas Latvijas valsts kases zīmes, kas vēlāk izrādās provokācija. Dermani kā līdzzinātāju izdod tiesai, bet pirms tiesas sēdes Padomju Krievijas valdība ierosina Latvijas valdībai apmainīt viņu pret pāris apcietinātiem Latvijas pavalstniekiem.

1922. gadā politieslodzīto apmaiņas kārtībā izsūtīts uz Krieviju. Maskavā Dermani uzņem Krievijas Komunistiskajā (boļševiku) partijā. Bijis docētājs vairākās Maskavas augstskolās.

Sieva - Henriete dzimusi Ābele (1882 Rīga –1954 Vorkuta) - revolucionāre.[2]

Lielā terora laikā NKVD "Latviešu operācijas" ietvaros 1937. gada 26. decembrī apcietināts un 1938. gada 3. februārī nošauts Butovas poligonā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mežmuižas ev. lut. draudzes kristīto reģistrs. - 1875.g. - Nr.98.
  2. Vilis Dermanis - literatūra.lv
  3. Жертвы политического террора в СССР