Vilis Dermanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vilis Dermanis
Dermanis Vilis.PNG
Latvijas Satversmes sapulces deputāts

Dzimšanas dati 1875. gada 28. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bukaišu pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1938. gada 3. februārī (62 gadu vecumā)
Butova, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija

Vilis Dermanis (1875. gada 28. maijs — 1938. gada 3. februāris) bija latviešu skolotājs, žurnālists, literatūrkritiķis un politiķis. Bijis Latvijas Satversmes sapulces deputāts, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvis.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Bukaišu muižā 1875. gada 28. maijā (pēc vecā stila — 16. maijā), muižas mežsarga Viļa Dermaņa un Karlīnes ģimenē[1], jaunākais no pieciem bērniem. Kad Vilim ir trīs gadi, nomira viņa tēvs, drīz pēc tam arī māte.

Mācījies Bukaišu pagastskolā, pēc tam Aleksandra pilsētas skolā Jelgavā (1892—1893). Izglītojies par skolotāju Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā no 1893. līdz 1897. gadam. Piedalījās sociāldemokrātiska pulciņa dibināšanā, bija viens no pulciņa vadītājiem.

No 1897. gada strādājis par skolotāju Rembates pagastā, no 1903. gada Rīgas Jonatāna biedrības skolā. Maskavas Universitātes Juridiskās fakultātes brīvklausītājs (1903—1904).

1904. gada 20. jūnijā Rīgā kā Liepājas delegāts piedalījās Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) dibināšanas kongresā. Gada beigās LSDSP centrālās komitejas uzdevumā devās uz ASV, lai nodibinātu ciešākus kontaktus ar Amerikas latviešu strādniekiem emigrantiem. 1905. gada vasarā atgriezās Eiropā, Šveicē un Beļģijā bija LSDSP izdotā laikraksta "Sociāldemokrāts" līdzstrādnieks, novembrī revolūcijas dēļ atgriezās Rīgā, piedalījās sociāldemokrātu sasauktajā Latvijas skolotāju kongresā, kur kopā ar Raini un Jāni Asaru izstrādāja tautas izglītības sociāldemokrātisko programmu. Šajā laikā turpināja arī žurnālista darbu LSDSP laikrakstā "Pēterburgas Latvietis". 1906. gadā devās un Pēterburgu, lai piedalītos Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 4. kongresā Stokholmā, kā arī LSDSP 1. kongresā. V. Dermanis kļuva par vienu no krasākajiem latviešu menševiku jeb mazinieku vadoņiem. 1907. gadā piedalījās Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 5. kongresā Londonā un LSDSP 2. kongresā.

1907. gada 10. oktobrī Vili Dermani arestēja cara policija kā latviešu meņševiku ideoloģisko vadoni un piesprieda 4 gadu cietumsodu Rīgas Centrālcietumā, Saratovas un Butirku cietumā. 1912. gadā pēc cietumsoda izciešana Vili Dermani nometināja Irkutskas guberņas Balaganskas apriņķa Mališovskas sādžā. 1914. gadā izbēga no Sibīrijas trimdas, kādu laiku dzīvoja pie Pētera Stučkas Pēterburgā, no turienes aizbrauca uz Somiju un tālāk uz Berlīni, kur viņu arestēja un izsūtīja uz Zviedriju, no kurienes Dermanis devās vispirms uz Dāniju, tad uz ASV.

No 1914. līdz 1920. gadam V. Dermanis dzīvoka ASV, kur darbojās kā propagandists vietējā Amerikas sociālistu partijas latviešu koporganizācijā. 1917. gada aprīlī ASV tiesa piesprieda viņam desmit mēnešus cietuma soda par pretvalstisku runu kādā krievu politisko emigrantu mītiņā Česterā. No 1917. līdz 1920. gadam dzīvoja Vašingtonā, studēja turienes universitātē un intensīvi izmantoja Kongresa bibliotēkas bagāto grāmatu krājumu, vienlaikus arvien vairāk pievērsdamies boļševistiskajam novirzienam un darbodamies komunistiskajos laikrakstos "New Yorker Volkzeitung" un "Soviet Russia". 1919. gadā Vašingtonā iestājās Amerikas Komunistiskajā partijā.

1920. gada 4. septembrī atgriezās Rīgā, viņu ievēlēja Satversmes sapulcē no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas. Prasīja legalizēt komunistisko partiju. Dermani ievēlēja arī par Rīgas arodbiedrību, kuru vadīja nelegālā komunistiskā partija, Centrālbiroja prezidija priekšsēdētāja vietnieku. 1921. gadā pēc Dermaņa vairākkārtējas uzstāšanās nedemokrātiskā lielinieciskā garā kreiso arodbiedrību rīkotajās sapulcē tika ierosināts viņu izslēgt no partijas, bet 1921. gada augustā viņš pats sarāva saites ar Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, bet turpināja darboties Satversmes sapulcē kā neatkarīgais strādnieku deputāts. Dermani ievēlēja par Rīgas arodbiedrību Centrālbiroja prezidija priekšsēdētāju, viņš kļuva par vienu no kreisās strādniecības vadītājiem. 1922. gadā viņu ievēlēja Rīgas domē kopā ar Linardu Laicenu un Leonu Paegli. Dermaņa vadītās Palīdzības komitejas Krievijas bada cietējiem naudas skapī tika atrastas Padomju Krievijā viltotas Latvijas valsts kases zīmes, kas vēlāk izrādās provokācija. Dermani kā līdzzinātāju izdeva tiesai, bet pirms tiesas sēdes Padomju Krievijas valdība ierosināja Latvijas valdībai apmainīt viņu pret pāris apcietinātiem Latvijas pavalstniekiem.

1922. gadā politieslodzīto apmaiņas kārtībā izsūtīts uz Krieviju. Maskavā Dermani uzņēma Krievijas Komunistiskajā (boļševiku) partijā. Bijis docētājs vairākās Maskavas augstskolās.

Sieva — Henriete dzimusi Ābele (1882, Rīga —1954, Vorkuta) — revolucionāre.[2]

Lielā terora laikā NKVD "Latviešu operācijas" ietvaros 1937. gada 26. decembrī apcietināts un 1938. gada 3. februārī nošauts Butovas poligonā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mežmuižas ev. lut. draudzes kristīto reģistrs. — 1875.g. — Nr.98.
  2. Vilis Dermanis — literatūra.lv
  3. Жертвы политического террора в СССР