Pāriet uz saturu

Džihāds

Vikipēdijas lapa

Daļa no kategorijas:

Islāms

Ticības uzskati (akīda)

Dievs · Islāma monoteisms
Eņģeļi  · Dieva Grāmatas
Nākamā dzīve · Kadars
Muhameds · Pārējie pravieši

Prakse

Ticības apliecinājums · Lūgšana
Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums

Svētie raksti un likumi

Korāns · Sunna · Hadīts
Fikhs · Šariats

Vēsture un vadītāji

Vēstures hronoloģija · Sahaba
Sunnīti · Šiīti
Kalamisti · Sūfiji
Rašidūni · Šiītu imāmi

Kultūra un sabiedrība

Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla
Kalendārs · Bērni
Demogrāfija · Svētki
Mošejas · Filozofija
Zinātne · Sievietes
Politika · Sludināšana

Islāms un citas reliģijas

Kristietība · Jūdaisms
Hinduisms · Sikhisms · Džainisms

Skatīt arī

Kritika · Islāmafobija
Islāma terminu rādītājs

Džihāds (arābu جهاد, kas cēlies no saknes jhd 'censties, pūlēties, cīnīties')[1] ir plašs un dažādi interpretējams jēdziens islāmā, kas parādās Korānā[2] un hadītos.[3]

Ir svarīgi atšķirt dažādus džihāda veidus, jo tiem var būt gan garīga, gan militāra nozīme.

Rietumu literatūrā džihādu parasti tulko kā „svēto karu”, kas ir vērtējams pretrunīgi, jo neatspoguļo jēdziena oriģinālo pielietojumu.[4] Korānā vārds ir atrodams izteicienā jihād fil sabīlilāh, kas ir saprotama kā "tiekšanās uz Dieva ceļu".[5] Tomēr džihāda jēdziens islāmā ir neviennozīmīgs, un, saskaņā ar dažādu interpretāciju jeb idžtihāda pieļaušanu, tas islāma vēsturē tika dažādi traktēts. Reliģiskajā kontekstā džihāds nozīmē cīņu pret ļaunām nosliecēm, vai pūles, kas ir vērstas sabiedrības morālajai izaugsmei, vai islāma ticības izplatīšanai.[6] Šariatā termins tiek saistīts ar cīņu pret neticīgajiem.[7] Agrīnā islāmisma ideologi uzsvēra defensīvu džihādu, tomēr pēdējo desmitgažu laikā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta radikālā islāma piekritēju un teroristisko organizāciju interpretācijai, kas saistāma ar ofensīvu džihādu.[8]

Džihādu var iedalīt lielajā džihādā (jihad al-akbar), kas ir cilvēka iekšējā cīņa pret paša trūkumiem un ļaunumu, un mazajā džihādā (jihad al-asgar), kas ir islāma izplatīšana un aizsargāšana karojot.[9] Šie koncepti ir īpaši nozīmīgi sūfismā.[10]

Ibn Hazms izšķīra vēl četrus džihāda veidus: sirds/dvēseles džihādu (jihad bin nafs/qalb), valodas džihādu (jihad bil lisan), rokas džihādu (jihad bil yad) un zobena džihādu (jihad bis saif).

  • Sirds/dvēseles džihāds ir cilvēka iekšējā cīņa pret ļaunumu,
  • Valodas džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar rakstiem un runām (sprediķiem, propagandu u.c.),
  • Rokas džihāds ir cīņa pret ļaunumu ar rīcību, piemēram, svētceļojumu, rūpēšanos par veciem cilvēkiem utt.
  • Zobena džihāds ir bruņota cīņa Dieva vārdā (qital fi sabilillah) jeb svētais karš.[11]

Saistība ar islāmismu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Islāmisms

Pretēji tradicionālajam islāmam, islāmisma ideoloģijā džihāds bieži tiek uzskatīts par individuālo pienākumu (fard ‘ayn) un to pieņem kā islāma „sesto pīlāru”.[12] Tradicionāli džihāds ir musulmaņu kopienas kolektīvais pienākums (fard kifaya).[13] Islāmisti izceļ džihāda radikālo nozīmi, un koncepcijas nozīme tiek sašaurināta un sagrozīta. Islāmismā tiek kultivēta naidīga attieksme pret ebrejiem un kristiešiem. Tiek ignorēts „grāmatas tautu” (ahl al-kitāb) priviliģētais stāvoklis islāmā. Pretēji tradicionālajam islāmam, kurā kristieši un ebreji ir zimmiji, islāmisti tos pieskaita pie politeistiem. Tiek atbalstīta pašnāvība, un tiek ignorēts aizliegums nogalināt civiliedzīvotājus.[14]

Džihāds vēsturē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu impērija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Centrālo lielvalstu propagandas kartīte par godu Osmaņu sultāna Mehmeda V pasludināto džihādu pret Angliju, Krieviju un Franciju. Attēlā no kreisās: Vācijas imperators Vilhelms II, Austroungārijas imperators Francis Jozefs I un sultāns Mehmeds V.

Nokļūstot tronī, Osmaņu impērijas sultāns Suleimans I sāka vairākus karus Eiropā[15] un 1526. gada 29. augustā Mohakas kaujā sakāva Ungārijas Luija II armiju. Līdz ar to ungāru spēki bija pilnībā sakauti un Osmaņu impērija kļuva par noteicošo lielvaru austrumu un centrālajā Eiropā.[16] 1683. gadā sultāns Mehmeds IV pasludināja džihādu un lielvezīrs Kara Mustafa Pašā sāka Vīnes aplenkumu ar 138 000 vīru lielu armiju.[17][18][19]

Pēdējo džihādu 1914. gada 14. novembrī (Pirmā pasaules kara laikā) pasludināja Osmaņu impērijas islāma šeihs (Šeihs Ul-Islāms), aicinot visas pasaules musulmaņus, tai skaitā tos, kas dzīvo sabiedroto valstīs, vienoties cīņā pret Lielbritāniju, Franciju, Krieviju, Serbiju un Melnkalni.[20] Toties Mekas emīrs šeihs Huseins ibn Alī noraidīja osmaņu lūgumu apstiprināt džihādu, pamatojot atteikumu ar to, ka "Svētais karš nevar būt agresīvs un ir pilnībā neiespējams ar sabiedroto - kristiešu Vāciju."[21]

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. «Jihad - Oxford Islamic Studies Online». www.oxfordislamicstudies.com. Skatīts: 2022-01-16.
  2. Korāns 4.95: Nav līdzināmi tie no ticīgajiem, kas paliek mājās - izņemot vien tos, kam kāda vaina -, un šie, kas nopūlas Dieva ceļā ar visu savu mantu un dvēseli, Dievs ir paaugstinājis godībā šos. (tulk. Uldis Bērziņš)
  3. Sahih Bukhari Vol. 4, Book 52 (angliski)
  4. «Jihad | Encyclopedia.com». www.encyclopedia.com. Skatīts: 2022-01-16.
  5. Diane Morgan. Essential Islam : a comprehensive guide to belief and practice. Santa Barbara, Calif. : Praeger/ABC-CLIO, 2010. ISBN 978-0-313-36026-8. OCLC 495532664.
  6. «Jihād - Oxford Islamic Studies Online». www.oxfordislamicstudies.com. Skatīts: 2022-01-16.
  7. The encyclopaedia of Islam. (New edition izd.). Leiden : Brill. 1960-2009. ISBN 90-04-16121-X. OCLC 399624.
  8. Ayesha Jalal. Partisans of Allah : jihad in South Asia. Cambridge, Massachusetts, 2008. ISBN 978-0-674-03907-0. OCLC 434586585.
  9. Michael Bonner. Jihad in Islamic history : doctrines and practice (English ed izd.). Princeton, N.J. : Princeton University Press, 2006. ISBN 978-1-4008-2738-1. OCLC 334948257.
  10. Sadakat Kadri. Heaven on Earth : a journey through Shari'a law. London, 2013. ISBN 978-0-09-952327-7. OCLC 809935849.
  11. Majid Khadduri. War and Peace in the Law of Islam. 56. lpp.
  12. Mahmoud Ayoub. Islam : faith and history. Oxford : Oneworld, 2004. ISBN 978-1-78074-452-0. OCLC 680441026.
  13. «Jihad». obo (angļu). doi:10.1093/obo/9780195390155-0045. Skatīts: 2022-01-16.
  14. «Abu Abdullah al-Muhajir: The Most Important Jihadi Thinker Few Have Heard Of - The Atlantic». web.archive.org. 2018-06-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-06-12. Skatīts: 2022-01-16.
  15. Life Span of Suleiman The Magnificent, 1494-1566
  16. Kinross, 187.
  17. Ottoman Dhimmitude
  18. «Supply of Slaves». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. maijā. Skatīts: 2008. gada 15. jūnijā.
  19. The living legacy of jihad slavery
  20. The Middle East during World War One
  21. T.E.Lawrence, The Seven Pillars of Wwisdom,Jonathan Cape, London (1926) 1954 p.49

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]