Dzērbenes—Drustu draudzes novads
Dzērbenes—Drustu draudzes novads (vācu: Kirchspiel Serben-Drostenhof) bija viens no 16 Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa draudzes novadiem.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1361. gadā Rīgas arhibīskaps Fromholds Piebalgas un Dzērbenes draudžu novadus ieķīlāja savam vasalim Bartolomejam no Tīzenhauzenes par 2800 Rīgas mārkām.[1] Savukārt 1439. gadā arhibīskaps Henings Šarpenbergs Dzērbenes pilsnovadā savam vasalim Ansim Rennem izlēņoja Taurenes sētu. Livonijas kara laikā krievu un tatāru karaspēks Dzērbenes pili (Зербен) nodedzināja. Nopostīto pili vairs neatjaunoja. Senākā Dzērbenes luterāņu baznīca nopostīta Livonijas kara laikā, Zviedru Vidzemes laikā 1652. gadā uzcelta jauna koka baznīca, bet 1776. gadā mūra baznīca. Tagadējā Dzērbenes baznīca celta no 1840. līdz 1842. gadam būvmeistara Mārča Sāruma vadībā. Drustu luterāņu baznīca uzcelta 1616. gadā, nodedzināta Lielā Ziemeļu kara laikā. 1750. gadā tika uzcelta jauna koka baznīca. 1782. gadā baznīca minēta kā Dzērbenes baznīcas filiāle. No 1835. līdz 1837. gadam būvmeistara Mārča Sāruma vadībā uzcēla tagadējo baznīcu.
Muižas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzērbenes—Drustu draudzes novadā 1826. gadā bija šādas muižas:[2][3]
- Dzērbenes mācītājmuiža (Serben Pastorat)
- Dzērbenes muiža (Serben, Serben Schloß)
- Auļu muiža (Aule)
- Vecdrustu muiža (Alt-Drostenhof)
- Nēķena muiža (Nötkenshof)
- Gatartas muiža (Gotthardsberg)
- Jaundrustu muiža (Neu Drostenhof)
- Auļukalna muiža ar Buļu pusmuižu (Aulenberg mit Friedrichsruhe)
- Briņķu muiža (Brinkenhof)
- Gusta muiža (Gränhof)
- Pērļu muiža (Perlhof)
-
Agrākā Dzērbenes baznīca un pilskalns (Broce, 1786)
-
Dzērbenes muižas kungu māja (2000)
-
Vecdrustu muiža (pirms 1940)
-
Vecdrustu muiža (2001)
-
Taurenes muiža (2000)
-
Gatartas muižas kungu māja (pēc 1920)
-
Gatartas muižas kungu māja (2001)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Anton Friedrich Büsching. Magazin für die neue Historie und Geographie: IX. Land-rolle des Herzogthums Liefland vom Jahr 1765. Halle : Johann Jacob Curt, 1773. 375. lpp.
- August Wilhelm Hupel. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland. Dritter und lelzter Band. Riga : zu finden bey Johann Friedrich Hartknoch, 1782. 163–165. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
- H. von Bienenstamm. Geographischer Abriß der drei deutschen Ostsee-Provinzen Rußlands, oder der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga : Deubner, 1826. 259–260. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
- Heinrich von Hagemeister. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands, Volumes 1. Riga : Eduard Frantzen, 1836. 196–200. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 22. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290-1500”. Daugava, 1997. — 47 lpp.
- ↑ H. von Bienenstamm. Geographischer Abriß der drei deutschen Ostsee-Provinzen Rußlands, oder der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga : Deubner, 1826. 259–260. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
- ↑ August Wilhelm Hupel. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland. Dritter und lelzter Band. Riga : zu finden bey Johann Friedrich Hartknoch, 1782. 163–165. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
|