Jaunpiebalgas draudzes novads

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vecpiebalgas (Pebalg) un Jaunpiebalgas (Pebalg Neuhof) draudzes novadi (1798).
Jaunpiebalgas draudzes novada muižas 1903. gadā (no Wegekarte des Wendenschen Kreises mit den Kirchspiels- und Gutsgrenzen, 1904).
Jaunpiebalgas luterāņu baznīca (2001).

Jaunpiebalgas draudzes novads (vācu: Kirchspiel Pebalg-Neuhof, Neu-Pebalg) bija viens no 16 Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa draudzes novadiem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1361. gadā Rīgas arhibīskaps Fromholds Piebalgas un Dzērbenes draudžu novadus ieķīlāja savam vasalim Bartolomejam no Tīzenhauzenes par 2800 Rīgas mārkām.[1] 1530. gadā Piebalga minēta kā viena no arhibīskapa koadjutora Brandenburgas Vilhelma septiņām galda muižām (latīņu: mensa archiepiscopalis, vācu: thaffelghude), kas atradās paša arhibīskapa apsaimniekošanā. No 1599. gadā Piebalgas pils muižu pārvaldīja Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivads Macejs Dembinskis (Dembinski). 1688. gada Zviedru Vidzemes arklu revīzijā minēts, ka Piebalgas pils vairs nav apdzīvota, tās zemes sadalīja divās muižās, ko sāka dēvēt par Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu jeb Piebalgas Jauno muižu (Neuhof). Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I 1711. gadā abas Piebalgas muižas piešķīra savam karavadonim Borisam Šeremetjevam, kura pēcnācējiem tās piederēja līdz 1920. gada agrārajai reformai.[2]

Jaunpiebalgas luterāņu baznīca uzcelta Zviedru Vidzemes laikā 1646. gadā, 1673. gadā atjaunota, nodedzināta Lielā Ziemeļu kara laikā 1702. gadā, atjaunota 1722. gadā. Tagadējā mūra baznīca uzcelta no 1801. līdz 1804. gadam, pārbūvēta no 1871. līdz 1873. gadam.

Muižas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunpiebalgas draudzes novadā 1826. gadā bija šādas muižas:[3],[4]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290-1500”. Daugava, 1997. - 47 lpp.
  2. «pilis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
  3. Anton Friedrich Büsching. Magazin für die neue Historie und Geographie: IX. Land-rolle des Herzogthums Liefland vom Jahr 1765. Halle : Johann Jacob Curt, 1773. 379. lpp.
  4. August Wilhelm Hupel. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland. Dritter und lelzter Band. Riga : zu finden bey Johann Friedrich Hartknoch, 1782. 201–204. lpp.