Dzeltenā lupīna
| Dzeltenā lupīna Lupinus luteus L. | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Angiospermae) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Pākšaugu rinda (Fabales) |
| Dzimta | Tauriņziežu dzimta (Fabaceae) |
| Ģints | Lupīnas (Lupinus) |
| Suga | Dzeltenā lupīna (L. luteus) |
 Dzeltenā lupīna Vikikrātuvē | |
Dzeltenā lupīna jeb Eiropas dzeltenā lupīna (Lupinus luteus) ir viengadīgs tauriņziežu dzimtas lakstaugs. Tās dzimtene ir Vidusjūras reģions, kur lupīna aug savvaļā.
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzeltenā lupīna ir 20—60 cm garš augs ar stāvu, vienkāršu vai apakšējā daļā zarotu stublāju. Staraini saliktās lapas veidotas no 5—11 lancetiskām vai otrādi olveida formas lapiņām (to garums 2—7 cm, platums 0,4—2 cm). Plātnes abas puses klātas ar matiņiem. Lapas kāts garāks nekā lapiņas. Pielapes īsas, sirpjveidīgas.
Ziedi spilgti dzelteni, smaržīgi, sakārtoti vairākos piramidālos ķekaros stublāja vai zaru galotnēs. Svešapputes augs, zied no jūnija līdz septembrim.
Auglis ir pūkaina, 4—6 cm gara pāksts ar 3—6 nierveida sēklām.[1]
Izplatība un biotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kā savvaļas augs dzeltenā lupīna aug vieglās smilšainās un vulkāniskas izcelsmes augsnēs. Tā ir plaši izplatīta piekrastes zonā Ibērijas pussalas rietumu daļā, Marokā, Tunisijā, Alžīrijā, Korsikas, Sardīnijas un Sicīlijas salās, kā arī Dienviditālijā. Augs tiek kultivēts Ziemeļeiropā, Baltkrievijā un Ukrainā, mazākos apjomos arī Rietumaustrālijā un Dienvidāfrikā. Agrāk lupīna tikusi plaši audzēta Dienvidfrancijā un Madeirā, kur tā ir pārgājusi savvaļā.[2]
Latvijā dzelteno lupīnu audzē maz, kā dārzbēglis savvaļā tā ir sastopama ļoti reti.[1] Labāk aug smilts augsnēs, tai nepatīk smagas, mālainas un sārmainas augsnes. Lupīnas spēj regulēt augsnes reakciju ar skābajiem sakņu izdalījumiem.[3]
Audzēšana un izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Auga dzeltenās sēklas, kas tiek sauktas par lupīnu pupām, kādreiz bija Vidusjūras reģiona un Latīņamerikas iedzīvotāju ierasta pārtika. Mūsdienās tās lieto galvenokārt sālītu uzkodu veidā.
Dzeltenās lupīnas audzē lopbarībai un augsnes ielabošanai kā zaļmēslojuma augu. Lupīnu audzēšanas priekšrocība izpaužas, ka tās dod labu ražu mazauglīgās, vāji skābās (pH 5–6) augsnēs, kas daudziem citiem laukaugiem nav piemērotas. Tāpat kā citas sugas tauriņziežu dzimtā, tās spēj bagātināt augsni ar slāpekli. Pateicoties Bradyrhizobium ģints baktērijām, kas dzīvo uz lupīnu saknēm, gada laikā tās var saistīt ap 160 kg/ha slāpekļa. Turklāt auga garās saknes spēj uzņemt barības vielas no dziļākiem slāņiem un pacelt tās augsnes virskārtā. Šādā veidā lupīnas uzlabo neauglīgas un sliktas kvalitātes augsnes.[3]
Dzeltenās lupīnas sēklās ir 30—40% olbaltumvielu, kas satur daudz neaizstājamo aminoskābju, tādēļ lupīnas mēdz saukt par ziemeļu soju. Atšķirībā no sojas, lupīnas var audzēt mērenā līdz vēsā klimatā, tāpēc tās var kļūt par alternatīvu sojai.
Lupīnu barības vērtību samazina alkaloīdi, kas ir kaitīgi dzīvniekiem, tāpēc tiek veidotas mazalkaloīdās jeb saldās lupīnas šķirnes. Dzeltenās lupīnas sēklās pārsvarā ir alkaloīdi lupinidīns un lupinīns. Rūgtās garšas dēļ mājlopi alkaloīdo lupīnu ēd nelabprāt, mazāk izvēlīgas mēdz būt aitas. Alkaloīdās jeb rūgtās šķirnes izmanto nabadzīgu augšņu ielabošanai. Sēklu ķīmisko sastāvu ietekmē augsnes mitrums, jo ūdens deficīts palielina alkloīdu daudzumu. Tomēr, pateicoties dziļajai sakņu sistēmai, dzeltenā lupīna labi pacieš ilgstošu sausumu vasarā.[3]
Eiropas Savienības lauksaimniecības sugu katalogā ir 25 baltās lupīnas, 15 dzeltenās lupīnas un 40 šaurlapu lupīnas šķirnes. Latvijas augu šķirņu katalogā nav iekļauta neviena lupīnu šķirne, arī sēklu audzēšana nenotiek.[4][5]
Latvijā visvairāk pētījumu par lupīnām veikts Lejaskurzemes izmēģinājumu stacijā. Tur selekcionēta arī dzeltenās lupīnas šķirne ‘Kurzeme’, kas ir piemērota augsnes ielabošanai un zaļbarībai. Šķirnes trūkums — sēklas inficējas ar sēklu un pākšu fuzariozi, kas raksturīga visām viengadīgajām lupīnām.[4]
Lupīnu ziedi neizdala nektāru, taču medus bitēm tās dod ziedputekšņus.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Sugu enciklopēdija '“Latvijas daba'” Skatīts: 10.08.2023
- ↑ Lupinus luteus L. Skatīts: 10.08.2023
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Lupīna – vērtīgai lopbarībai un augsnes ielabošanai. la.lv 27.03.2020. Skatīts: 10.08.2023
- ↑ 4,0 4,1 Kur nopirkt lupīnas sēklas? la.lv Skatīts: 10.08.2023
- ↑ Latvijas augu šķirņu katalogs Skatīts: 10.08.2023
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurlovich B.S. 2002. Lupins. Geography, classification, genetic resources and breeding, St. Petersburg, “Intan”, 468p. https://web.archive.org/web/20161015134938/http://personal.inet.fi/tiede/lupin/