Dzeltenā lupīna

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dzeltenā lupīna
Lupinus luteus
Dzeltenā lupīna
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaPākšaugu rinda (Fabales)
DzimtaTauriņziežu dzimta (Fabaceae)
ĢintsLupīnu ģints (Lupinus)
Dzeltenā lupīna Vikikrātuvē
Dzeltenās lupīnas pāksts ar sēklām (Lupinus luteus)

Dzeltenā lupīna jeb Eiropas dzeltenā lupīna (Lupinus luteus) ir tauriņziežu dzimtas kultūraugs. Tās dzimtene ir Dienvideiropa, Vidusjūras reģions, kur lupīna aug savvaļā. Tās aug vieglās un vulkānu augsnēs. Augs tiek kultivēts Ziemeļeiropā, arī Baltkrievijā un Ukrainā, tāpat arī mazākos apjomos - Rietumaustrālijā un Dienvidāfrikā. Iepriekš lupīna tikusi plaši audzēta, Dienvidfrancijā un Madeirā tā ir pārgājusi savvaļā. Izdala 18 šķirnes, 4 varietātes un 6 veidus. Auga dzeltenās sēklas, kas ir lupīnu pupas, kādreiz bija Vidusūras reģiona un Latīņamerikas iedzīvotāju ierasta pārtika. Šodien lupīnu pupas lieto galvenokārt sālītu uzkodu veidā.

Latvijā ir selekcionēta viena dzeltenās lupīnas šķirne - "Kurzeme".

Audzēšana un izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lupīnas audzē kā lopbarību un pākšaugus. Lupīnas, tāpat kā citas sugas tauriņziežu dzimtā, ir spējīgas fiksēt slāpekli. Tas ir iespējams, pateicoties Bradyrhizobium ģints baktērijām, kas atrodas simbiozē ar lupīnu saknēm. Šādā veidā lupīnas spēj uzlabot neauglīgas un sliktas kvalitātes augsnes.

Dzeltenās lupīnas sēklās ir daudz neaizstājamo aminoskābju un, pretēji sojai, lupīnas var tikt audzētas mērenā līdz vēsā klimatā, līdz ar to lupīnas var tikt uzskatītas par alternatīvu sojai.

Lupīnu ziedi neizdala nektāru, taču medus bitēm tās dod ziedputekšņus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]