Dzeltenais tārtiņš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dzeltenais tārtiņš
Pluvialis apricaria (Linnaeus, 1758)
Dzeltenais tārtiņš
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)
Dzimta Tārtiņu dzimta (Charadriidae)
Apakšdzimta Tārtiņu apakšdzimta (Charadriinae)
Ģints Dzeltenie tārtiņi (Pluvialis)
Suga Dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria)
Dzeltenais tārtiņš Vikikrātuvē

Dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria) ir vidēja auguma tārtiņu dzimtas (Charadriidae) bridējputns, kuram ir 2 pasugas.[1] Šai sugai ir plašs izplatības areāls. Ligzdo galvenokārt tundras zonā, bet ligzdotāji sastopami arī mērenās joslas mežu zonā. Ligzdošanas areāls sākas ar Grenlandes dienvidaustrumiem un Islandi areāla rietumos, turpinās Eiropas ziemeļos un Āzijas ziemeļos, areāla austrumos sasniedzot Taimiru. Ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā un gar Kaspijas jūras dienvidu malu.[1][2] Reizēm dzeltenie tārtiņi turpina lidot gar Atlantijas okeāna krastu dienvidu virzienā, apmetoties Marokā vai pat sasniedzot tropu ekozonu Gambijā.[3]

Dzeltenā tārtiņa zinātniskais nosaukums Pluvialis apricaria atvasināts no latīņu valodas un latviski nozīmē “apsauļojies lietusnesējs” (pluvialis — “lietu nesošs, lietains” un apricari — “apsauļot”). Nosaukumā ir atsauce uz dzeltenraibumoto tārtiņa muguru — “apsauļotais”, bet “lietus daļa” attiecas uz tautas vērojumiem, ka “tārtiņš sasauc lietu”.[4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenā tārtiņa latīniskais nosaukums tulkojumā nozīmē apsauļotais lietusnesējs
Vairošanās sezonas laikā mugura ir pelēkbrūna ar dzeltenu raibumojumu

Dzeltenais tārtiņš Latvijā ir aizsargājama suga, kas ligzdo tikai augsto purvu atklātajās daļās un slapjos virsājos augstieņu reģionos.[1][5] Kopumā ligzdo apmēram 350—450 pāru.[1] Salīdzinājumam Igaunijā ligzdo 3000—4000 pāru, Somijā 120 000—150 000, turpretim Lietuvā tikai 35—45 pāri.[4] Ievērojami lielāks skaits Latviju caurceļo un vēlākie rudens migranti var uzturēties Latvijā arī decembrī. Pirmais ziemošanas gadījums datēts 2006. gada janvārī Ezeres apkārtnē. Ziemošanas gadījumi reģistrēti arī siltajā 2011/2012. gadu ziemā, precīzāk līdz janvāra pirmajai dekādei. Vēlāk, iestājoties salam, šie putni vairs netika novēroti.[1]

Latvijā ligzdo nominālpasuga — Pluvialis apricaria apricaria, bet caurceļo arī otra pasuga Pluvialis apricaria albifrons, kas ligzdo Krievijas ziemeļos, Somijā un Skandināvijā. Pasugu atšķiršana ir sarežģīta, jo daudzi īpatņi ir starpformas un izmēri pasugām neatšķiras.[1] 2015. gadā dzeltenais tārtiņš ir izvēlēts par Latvijas dabas simbolu — Gada putnu 2015.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenais tārtiņš ir vidēji liels bridējputns, kuram ir kompakts, vārpstveida ķermenis ar garām kājām. Tā ķermeņa garums ir 26—29 cm, spārnu izplētums 67–76 cm, svars 157—312 g.[1][6] Dzeltenais tārtiņš ir lielākais visā tārtiņu apakšdzimtā.[3][6]

Apspalvojums vairošanās sezonas laikā uz muguras, kakla virspuses, galvas un spārnu virspuses ir brūnpelēks ar dzeltenu raibumojumu. Seja, kakla apakšdaļa, krūtis un vēders koši melns. Melno apakšdaļu no brūnās augšdaļas nodala šaura, balta josla. Spārnu apakšpuse balta. Salocīti spārni vienādā garumā ar asti vai garāki par to. Abi dzimumi izskatās gandrīz vienādi, vienīgi mātītei melnā pavēdere ir mazāk koša, melnajā apspalvojumā var saskatīt brūnu toni.[3] Knābis īss un melns. Ārpus vairošanās sezonas dzeltenais tārtiņš zaudē košo, melno apspalvojumu uz sejas un pavēderes. Ķermeņa virspusē zūd arī košais, dzeltenais raibumojums. Tas kļūst pelēcīgs. Jaunie putni līdzīgi pieaugušajiem ārpus vairošanās sezonas.[3] Ziemeļu pasugai (P.a.altifrons) tēviņu ķermeņa apakšpuse melnāka, nekā nominālpasugai, bet mātītēm atšķirībā no nominālpasugas ir iedzelteni vaigi ar melniem raibumiem.[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu populācijas ir migrējošas, bet siltākos reģionos dzeltenie tārtiņi ir daļēji nometnieki. Ziemas laikā populācijas un pasugas savstarpēji sajaucas.[3] Siltās ziemās putni ceļo īsas distances un paliek Eiropas rietumos un centrālajā daļā.[3] Atkarībā no ligzdošanas areāla ģeogrāfiskās atrašanās vietas putni ligzdot atgriežas aprīlī, maijā vai jūnija sākumā.[3] Jo tālāk ziemeļos ligzdošanas areāls, jo vēlāk putni tur ierodas.[3] Vairošanās sezonas laikā dzeltenie tārtiņi barojas nelielos baros, bet migrācijas laikā un ziemošanas vietās tie pulcējas lielos baros, kuros var būt pat vairāki tūkstoši indivīdu.[2] Dzeltenie tārtiņi parasti ziemo saldūdens ūdenstilpņu krastos, mitrās pļavās, purvos un mitros lauksaimniecības tīrumos.[2]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenā tārtiņa olas
Ligzda ir neliela iedobe zemē
Ārpus vairošanās sezonas dzeltenais tārtiņš zaudē melno apspalvojumu ķermeņa apakšpusē

Dzeltenais tārtiņš galvenokārt barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, īpaši iecienītas ir vaboles un sliekas, bet tas uzlasa jebkura veida kukaiņus, to kāpurus, zirnekļus, tūkstoškājus, gliemežus un nelielus vēžveidīgos. Reizēm tas barojas arī ar augiem, ogas, sēklas un zālaugus ieskaitot.[7] Barība tiek uzlasīta no zemes virsmas vai izrakņāta no augsnes 1–2 cm dziļumā.[7] Dzeltenais tārtiņš parasti barojas diennakts gaišajā laikā, bet reizēm arī naktī.[3]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenie tārtiņi veido monogāmus pārus uz mūžu.[3] Sezonā viens perējums. Ligzdojošie pāri kopumā ir vienpatņi, bet reizēm ligzdas viena no otras atrodas tikai simts metru attālumā. Pāris nostiprina savu ligzdošanas teritoriju, kuru agresīvi aizsargā. Barojas ārpus savas teritorijas.[3] Ligzda ir sekla iedobe zemē, kas izklāta ar sūnām vai citiem augiem. Tā tiek iekārtota vietā ar zemu augāju (nepārsniedz 15 cm[2]). Dējumā 2—5 gaiši brūnas olas ar melniem plankumiem, visbiežāk 4 olas,[7] kuras perē abi vecāki, arī par putnēniem rūpējas abi vecāki. Inkubācijas periods ilgst 28—31 dienu.[3] Ja pirmais perējums aiziet bojā, var sekot arī otrais dējums.[7] Putnēni ir ligzdbēgļi un drīz pēc izšķilšanās seko saviem vecākiem, barojoties pašiem. Jaunajiem putniem apspalvojums izaug 25—33 dienu vecumā. Drīz pēc tam tie kļūst patstāvīgi.[7] Dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā.[3]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenajam tārtiņam ir 2 pasugas:[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]