Fabiāns Gotlībs fon der Ostenzakens

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Fabiāns Gotlībs fon der Ostenzakens
Fabian Gottlieb von der Osten-Sacken
portrets (1822-1828)
portrets (1822-1828)
Personīgā informācija
Dzimis 1752. gada 31. oktobrī
Tallina, Igaunijas guberņa
(tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Miris 1837. gada 7. aprīlī (84 gadi)
Kijeva
(tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Nodarbošanās virsnieks
Vecāki Vilhelms Ferdinands fon der Ostenzakens, Hedviga Eleonora fon Udama
Militārais dienests
Dienesta pakāpe feldmaršals
Dienesta laiks 1766–1835
Valsts Krievijas impērija
Struktūra sauszemes armija
Kaujas darbība Krievu-turku karš (1768–1774), Krievu-turku karš (1787—1792), Polijas dalīšanas, Napoleona kari, Novembra sacelšanās

Fabiāns Gotlībs fon der Ostenzakens (vācu: Fabian Gottlieb von der Osten-Sacken, krievu: Фабиан Вильгельмович Остен-Сакен; 1752—1837) bija vācbaltiešu izcelsmes Krievijas impērijas armijas karavadonis Napoleona karu laikā, feldmaršals (1826). Grāfs (1821), kņazs (1832).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1752. gada 31. oktobrī Tallinā kapteiņa Vilhelma Ferdinanda fon der Ostenzakena (†1754) un viņa sievas Hedvigas Eleonoras, dzimušas fon Udamas (†1778), ģimenē.[1] Agri palicis bez tēva, 1766. gadā sāka dienestu Koporjes musketieru pulkā, piedalījās Krievu-turku karā (1768–1774), 1769. gadā paaugstināts par prapoščiku. Našeburgas musketieru pulka sastāvā cīnījās pret Polijas-Lietuvas konfederātu armiju (1770–1773).

1785. gadā paaugstināts par kapteini un pārcelts uz kadetu korpusu, 1786. gadā paaugstināts par majoru un pārcelts uz Maskavas grenadieru pulku. Krievu-turku kara (1787—1792) laikā Rostovas musketieru pulka sastāvā piedalījās Izmajilas cietokšņa ieņemšanā ģenerāļa Suvorova vadībā, 1792. gadā paaugstināts par pulkvedi. No 1793. gada Čerņigovas musketieru pulkā, 1794. gadā piedalījās Kostjuško sacelšanās apspiešanā pie Viļņas. 1797. gadā paaugstināts par ģenerālmajoru un Jakaterinoslavas grenadieru pulka komandieri, 1799. gadā par ģenerālleitnantu. 1799. gada Cīrihes kaujā pret Napoleona armiju nokļuva franču gūstā, no kura atgriezās 1801. gadā. Izcēlās kaujās pie Pultuskas (1806) un Prūšu Eilavas (1807). Pēc tam, apvainots nepaklausībā, atstādināts no dienesta.

1812. gada kara laikā ģenerālis Zakens komandēja rezerves korpusu Volīnijā. Krievu un prūšu armiju Eiropas karagājiena laikā komandēja prūšu ģenerālfeldmaršala fon Blihera vadītās Silēzijas armijas krievu daļas. Kacbahas kaujā (Schlacht an der Katzbach) Silēzijā sakāva frančus Žaka Makdonalda vadībā, 1813. gada 14. augustā paaugstināts par infantērijas ģenerāli. Izcēlās arī Leipcigas Tautu kaujā, Briennas kaujā (Bataille de Brienne, 1814. gada 29. janvārī), Larotjēres kaujā (Bataille de La Rothière, 1814. gada 1. februārī). Pēc Parīzes ieņemšanas viņš no 1814. gada marta līdz jūnijam pildīja pilsētas gubernatora pienākumus. Tā saukto Simts dienu laikā komandēja Krievijas impērijas armijas 3. kājnieku korpusu Varšavā.

Pēc Mihaela Andreasa Barklaja de Tolli nāves komandēja Krievijas impērijas I Rietumu armiju. 1821. gadā viņam piešķīra grāfa titulu, 1825. gadā ķeizars Nikolajs I viņam nosūtīja feldmaršala zizli. 1831. gadā apspieda Novembra sacelšanās izraisītos nemierus Volīnijā un Podolijā, par ko 1832. gadā viņam piešķīra kņaza titulu.[2]

Atvaļinājās 1835. gadā pēc 1. armijas izformēšanas, dzīvoja Kijevā. Miris 1837. gada 7. aprīlī, apglabāts Kijevas Pečeru klosterī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Genealogisches Handbuch des Adels, Band Fü V, Seite 529, C. A. Starke Verlag, Limburg, 1959
  2. Genealogisches Handbuch der Oeselschen Ritterschaft, 1935 S. 251, 1. Absatz

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]