Nauru

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nauru Republika
Ripublik Naoero
Republic of Nauru
Nauru karogs Nauru ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze"God's Will First"
(Dieva griba visupirms)
HimnaNauru Bwiema
Location of Nauru
Galvaspilsēta nav
0°32′S 166°55′E / 0.533°S 166.917°E / -0.533; 166.917
Lielākā pilsēta Jarena
Valsts valodas nauruiešu, angļu
Valdība Republika
 -  Prezidents Barons Vaka
Neatkarība
 -  no Austrālijas, Jaunzēlandes un Lielbritānijas administrētas ANO aizbildniecības 1968.g. 31.janvāris 
Platība
 -  Kopā 21 km² (227)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2007. g. 9275 (215)
 -  Blīvums 442/km² (23)
IKP (PPP) 2006. gada aprēķins
 -  Kopā $36,9 milj. 
 -  Uz iedzīvotāju $2500 
Valūta Austrālijas dolārs (AUD)
Laika josla (UTC+12)
Interneta domēns .nr
ISO 3166-1 kods 520 / NRU / NR
Tālsarunu kods +674

Nauru (nauruiešu: Naoero; angļu: Nauru), oficiāli Nauru Republika, ir salu valsts Mikronēzijā, Klusajā okeānā, 59 kilometrus uz dienvidiem no ekvatora. Tuvākie kaimiņi atrodas 300 km uz austrumiem esošajā Banabas salā, Kiribati Republikā. Nauru ir pasaulē mazākā salu valsts (tās platība ir 21 km²), mazākā neatkarīgā republika un pasaulē vienīgā republika bez oficiālas galvaspilsētas.[1] Nauru ir arī vismazāk apdzīvotā ANO dalībvalsts.

Sākotnēji Nauru apdzīvoja tikai polinēziešu un mikronēziešu tautas. 19. gadsimta beigās Vācijas impērija to anektēja un izveidoja par savu koloniju, bet pēc Pirmā pasaules kara tā kļuva par Austrālijas, Jaunzēlandes un Apvienotās Karalistes kopmandātteritoriju. 2. pasaules kara laikā Nauru okupēja Japānas impērija, bet pēc kara tā atkal nokļuva iepriekš minēto valstu aizbildniecībā. Nauru neatkarību ieguva tikai 1968. gadā.

Nauru prezidents ir Barons Vaka, kas vada 19 locekļu vienpalātas parlamentu. Valsts ir ANO, Nāciju Sadraudzības, Āzijas attīstības bankas un Klusā okeāna salu foruma dalībniece. Nesen Nauru kļuva par valsts starptautiskās atjaunojamo energoresursu aģentūras locekli .

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nauruiešu kareivis 1880. gadā

Sākotnēji Nauru apdzīvoja polinēziešu un mikronēziešu tautas apmēram pirms 3000 gadiem.

Britu jūras kapteinis, Džons Ferns, vaļu mednieks, kļuva par pirmo rietumnieku, kurš apmeklēja Nauru 1798. gadā. No 1830. gada Nauruiešiem bijusi saskare ar eiropiešiem no vaļu medību kuģiem un tirgotājiem, kuri papildināja savus krājumus Nauru salā. Ap šo laiku, dezertieri no Eiropas kuģiem sāka dzīvot uz salas. Salinieki tirgoja pārtiku apmaiņā pret alkoholisko palmu vīnu un šaujamieročiem.[2] Šaujamieroči tika izmantoti 10 gadu ilgajā Nauruiešu cilšu karā, kas sākās 1878. gadā.[3]

1888. gadā Vācijas impērija to anektēja un izveidoja par savu koloniju.[4] Vācu ierašanās beidza pilsoņu karu. Karaļi kļuva par salas valdniekiem. Kristiešu misionāri no Gilberta salas ieradās Nauru 1888. gadā.[5] Vācieši salu nosauca par Nawodo vai Onawero.[6]

Alberts Fullers Ellis 1900. gadā uz Nauru salas atklāja fosfātu.[4] 1906. gadā fosfātu sāku izmantot. 1907. gadā to sāka ekportēt uz Vāciju.[7] 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, Nauru ieņēma Austrālijas karaspēks. Austrālija, Jaunzēlande un Apvienotā Karaliste parakstīja Nauru salu vienošanos 1919. gadā, radot britu fosfātu komisiju (BFK), kas pārņēma tiesības uz fosfāta ieguvēm Nauru salā.[8]

Sala pārcieta gripas epidēmiju 1920. gadā. Daudzi nauruieši nomira no epidēmijas.[9] 1923. gadā Tautu Savienība deva Austrālijai oficiālas pilnvaras pār Nauru kopā ar Apvienoto Karalisti un Jaunzēlandi.[10] 1940. gada 6. un 7. decembrī vācu papildu kreiseri Komet un Orion Nauru tuvumā nogremdēja piecus piegādes kuģus. Komet tad apšaudīja Nauras fosfāta ieguves teritorijas un naftas produktu uzglabāšanas noliktavas.[11][12]

ASV armijas gaisa spēki bombardē japāņu lidmašīnu nolaišanās laukumu 1943. gadā

Japāņu karaspēks okupēja Nauru 1942. gada 25. augustā.[12] Japāna uzcēla lidlauku, kas pirmo reizi tika bombardēts 1943. gada 25. martā, lai novērstu pārtikas piegādi Nauru. Japāņi deportēja 1200 nauruiešus un padarīja tos par strādniekiem uz Hukas salas.[13] Amerikāņi, Nauru beidzot atbrīvoja 1945. gada 13. septembrī, kad japāņu komandieris Hisayaki Soeda padevās Austrālijas karaspēkam.[14]

Tika veikti pasākumi, lai atgrieztu no Huka salas 737 nauruiešus, kas izdzīvoja japāņu gūstu. Viņi atgriezās Nauru uz BPC kuģa Trienza klāja 1946. gada janvārī.[15] 1947. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija deva Austrālijai, Jaunzēlandei un Apvienotajai Karalistei pilnvaras pār Nauru.

Austrālijai, Jaunzēlandei un Apvienotajai Karalistei pilnvaras beidzās 1966. gada janvārī un pēc divu gadu konstitucionālas konvencijas tā kļuva neatkarīga 1968. gadā. Par prezidentu kļuva Hammers DeRoburts.[16] 1967. gadā Nauru iedzīvotāji iegādājās aktīvas Britu Fosfāta raktuves un 1970. gada jūnijā Nauru fosfāta korporācija pārņēma kontroli pār tām.[7] Ienākumi no raktuvēm deva nauruiešiem vienu no augstākajiem dzīvības līmeņiem Klusajā okeānā. 1989. gadā Nauru uzsāka cīņu pret Austrālijas administratīvajām salām starptautiskajā tiesā, jo Austrālija nespēja novērst kaitējumu videi, ko izraisīja fosfātu raktuves.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats uz Nauru no gaisa

Nauru ir ovālas formas sala. Tā atrodas dienvidrietumu Klusajā okeānā, 42 km (26 jūdzes) uz dienvidiem no ekvatora. Salu ieskauj koraļļu rifi. Koraļļu rifu klātbūtne neļauj krastos izveidot ostas. Kanāli ļauj mazām laivām piekļūt salai.[17]

Koraļļu klintis ietver visu Nauru centrālo plakankalni. Plakankalnes augstākais punkts, ko sauc par Command Ridge, ir 71m (233 pēdas) virs jūras līmeņa. Vienīgās auglīgās vietas uz Nauru salas ir uz šaurās piekrastes joslas, kur uzplaukst kokosriekstu palmas.

Nauru bija viena no trijām lielākajām salām Klusajā okeānā uz kurām bija fosfāta raktuves. Mūsdienās fosfātu rezerves uz Nauru salas ir gandrīz pilnīgi izsmeltas. Fosfātu raktuves ir atstājušas neauglīgu reljefu. Rakšana ir atņēmusi un izpostījusi apmēram 80% Nauru sauszemes platības. 40% no jūrā esošajiem dzīvniekiem ir gājuši bojā nogulumu un fosfātu noteces dēļ.[18]

Uz Nauru salas ir ierobežoti saldūdens resursi. Uzglabāšanas tvertnes uz jumtiem krāj lietus ūdeni. Salas iedzīvotāji galvenokārt ir atkarīgi no trim atsāļošanas rūpnīcām.

Politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nauruiešu parlaments

Nauru ir republika ar parlamentāras sistēmas valdību.[16] Prezidents ir gan valsts galva, gan valdības galva. Parlaments ar 19 locekļiem tiek ievēlēts ik pēc trim gadiem.[19] Parlaments ievēl ministru prezidentu no tās locekļiem un prezidents ieceļ Ministru kabinetu no pieciem līdz sešiem locekļiem.[20]

Nauru nav nekādu formālu struktūru politiskajām partijām un kandidāti parasti kandidē uz amatu kā neatkarīgie; 15 no 19 pašreizējā Parlamenta locekļiem ir neatkarīgie. 4 partijas, kas aktīvi darbojušās Nauruiešu politikā ir Nauru partija, Demokrātiskā partija, Nauru Pirmā un Centrālā partija. Tomēr aliansē valdība bieži tiek veidota pamatojoties uz ģimenes saitēm, nevis partijas piederību.[21]

No 1992. līdz 1999. gadam Nauru bija pašvaldību sistēma, kas pazīstama kā Nauru salu padome. Šī deviņu locekļu padomes tika izstrādāta sadzīves pakalpojumu sniegšanai. Nauru salu padome tika likvidēta 1999. gadā un visi aktīvie iekļuva nacionālajā valdībā.[22] Zemes likumi ir neparasti: visiem nauruiešiem ir noteiktas tiesības uz visu zemi uz salas, kas pieder indivīdiem un ģimeņu grupām. Valdībai un uzņēmumiem nepieder neviena zeme, un viņiem jāparaksta nomas vienošanās ar zemes īpašniekiem, lai izmantotu zemi. Tie, kuri nav nauruieši nevar piederēt sava zeme uz salas.

Nauru ir bijušas 17 administrācijas izmaiņas no 1989. līdz 2003. gadam.[23] Bernards Dowiyogo nomira 2003. gada martā un Ludvigs Scotijs tika ievēlēts par prezidentu, vēlāk tika atkārtoti ievēlēts uz pilnu termiņu 2004. gada oktobrī. Pēc 2007. gada 19. decembra neuzticības balsojuma, Scotijs tika aizstāts ar Markusu Stefēnu. Stefēns atkāpās 2011. gada novembrī un Fredijs Pitčers kļuva par prezidentu. Sprents Dabwido tad iesniedza priekšlikumu par neuzticību, kā rezultātā viņš kļuva par prezidentu.[24][25] Pēc Saeimas vēlēšanām, 2013. gadā Barons Waqa tika ievēlēts par prezidentu.

Augstākā tiesa, kuru vada augstākās tiesas priekšsēdētājs, atbild par sevišķi konstitucionāliem jautājumiem. Parlaments nevar mainit tiesas lēmumus, bet apelācijas instances tiesas spriedumus var pārsūdzēt Austrālijas augstākajā tiesā.[26][27]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «CIA World Fact Book» (angliski). Skatīts: 2006-05-02.
  2. Marshall, Mac; Marshall, Leslie B (January 1976). "Holy and unholy spirits: The Effects of Missionization on Alcohol Use in Eastern Micronesia". Journal of Pacific History 11 (3): 135–166. doi:10.1080/00223347608572299.
  3. Reyes, Ramon E, Jr (1996). "Nauru v. Australia". New York Law School Journal of International and Comparative Law 16 (1–2).
  4. 4,0 4,1 Firth, Stewart (January 1978). "German labour policy in Nauru and Angaur, 1906–1914". The Journal of Pacific History 13 (1): 36–52. doi:10.1080/00223347808572337.
  5. Ellis, AF. Ocean Island and Nauru – their story. Angus and Robertson Limited, 1935. 29–39. lpp.
  6. Hartleben, A. Deutsche Rundschau für Geographie und Statistik, 1895. 429. lpp.
  7. 7,0 7,1 Manner, HI; Thaman, RR; Hassall, DC (May 1985). "Plant succession after phosphate mining on Nauru". Australian Geographer 16 (3): 185–195. doi:10.1080/00049188508702872.
  8. Gowdy, John M; McDaniel, Carl N (May 1999). "The Physical Destruction of Nauru". Land Economics 75 (2): 333–338. doi:10.2307/3147015.
  9. Shlomowitz, R (November 1990). "Differential mortality of Asians and Pacific Islanders in the Pacific labour trade". Journal of the Australian Population Association 7 (2): 116–127. PMID 12343016.
  10. Hudson, WJ (April 1965). "Australia's experience as a mandatory power". Australian Outlook 19 (1): 35–46. doi:10.1080/10357716508444191.
  11. SD Waters. German raiders in the Pacific (3rd izd.). Merriam Press, 2008. 39. lpp. ISBN 978-1-4357-5760-8.
  12. 12,0 12,1 Bogart, Charles H (November 2008). "Death off Nauru". CDSG Newsletter: 8–9. Atjaunināts: 16 June 2012.
  13. Haden, JD (2000). "Nauru: a middle ground in World War II". Pacific Magazine. Atjaunināts: 16 June 2012.
  14. Akira Takizawa, Allan Alsleben. «Japanese garrisons on the by-passed Pacific Islands 1944–1945». Forgotten Campaign: The Dutch East Indies Campaign 1941–1942, 1999–2000.
  15. Garrett, J. Island Exiles. ABC, 1996. 176–181. lpp. ISBN 0-7333-0485-0.
  16. 16,0 16,1 Davidson, JW (January 1968). "The republic of Nauru". The Journal of Pacific History 3 (1): 145–150. doi:10.1080/00223346808572131.
  17. Thaman, RR; Hassall, DC. «Nauru: National Environmental Management Strategy and National Environmental Action Plan». South Pacific Regional Environment Programme. 234. lpp.
  18. Republic of Nauru. «Climate Change – Response». First National Communication. United Nations Framework Convention on Climate Change, 1999. Skatīts: 2009. gada 9. septembris.
  19. Matau, Robert (6 June 2013) "President Dabwido gives it another go". Islands Business.
  20. Levine, Stephen; Roberts, Nigel S (November 2005). "The constitutional structures and electoral systems of Pacific Island States". Commonwealth & Comparative Politics 43 (3): 276–295. doi:10.1080/14662040500304866.
  21. Anckar, D; Anckar, C (2000). "Democracies without Parties". Comparative Political Studies 33 (2): 225–247. doi:10.1177/0010414000033002003.
  22. Hassell, Graham; Tipu, Feue (May 2008). "Local Government in the South Pacific Islands". Commonwealth Journal of Local Governance 1 (1): 6–30.
  23. «Republic of Nauru Country Brief». Australian Department of Foreign Affairs and Trade. November 2005. Skatīts: 2006. gada 2. maijs.
  24. Connell, John (January 2006). "Nauru: The first failed Pacific State?". The Round Table 95 (383): 47–63. doi:10.1080/00358530500379205.
  25. «Nauru profile». BBC News. 2011. gada 24. oktobris. Skatīts: 2012. gada 17. jūnijs.
  26. «Nauru (High Court Appeals) Act (Australia) 1976». Australian Legal Information Institute. Skatīts: 2006. gada 7. augusts.
  27. Dale, Gregory (2007). "Appealing to Whom? Australia's 'Appellate Jurisdiction' Over Nauru". International & Comparative Law Quarterly 56 (3). doi:10.1093/iclq/lei186.