Francis Aleksandrs Balodis (krievu: Ф. В. Баллод) (1882-1947) bija latviešu arheologs un eģiptologs; arheoloģijas zinātnes pamatlicējs Latvijā. Pētījis latviešu senvēsturi, Pievolgas tatāru vēsturi, senās Ēģiptes vēsturi un mākslu. Pazīstams ar pētījumiem par latgaļu un kriviču cilšu senajām etnogrāfiskajām un politiskajām robežām pirms 13. gadsimta.
Francis Balodis bija vadošais Latvijas arheologs pirms 2. pasaules kara un viens no nacionālās arheoloģijas skolas dibinātājiem.
Dzimis 1882. gada 7. augustā Valmierā. Tēvs Voldemārs Balodis bija Valmieras draudzes skolotājs un Valmieras apkārtnes novadpētnieks. Viņa vecākais brālis bija vēlākais ģenerālis Jānis Balodis.
1902.- 1907. gadā studēja teoloģiju, vēsturi, mākslas vēsturi un arheoloģiju Tērbatas universitātē. Uzņemts latviešu studentu korporācijā Lettonia.
1907. - 1910. gadā studēja Maskavas arheoloģijas institūtā, kur 1910. gadā aizstāvēja diplomdarbu "Daži materiāli latviešu cilšu IX-XIII gs. vēsturē". Paralēli studijām Maskavas arheoloģijas institūtā apguva mākslas vēsturi un arheoloģiju Maskavas universitātē.
1909. gadā izdarījis arheoloģiskos izrakumus Kauguru Pekas kalnā, meklējot Livonijas Indriķa hronikā aprakstīto Beverīnas pilskalnu.
1910. - 1912. gadā veica disertācijas darbu "Ievads Ēģiptes bārdaino pundurdievību vēsturē" Minhenes universitātē un ieguva Dr. phil. grādu.
1912. - 1918. gadā bija Maskavas arheoloģijas institūta eģiptoloģijas docents.
1915. - 1918. gadā Maskavas universitātes austrumu mākslas vēstures privātdocents.
1918. - 1924. gadā Saratovas universitātes mākslas vēstures profesors, vienlaicīgi pildot Vēstures un Filoloģijas fakultātes dekāna, rektora palīga, prorektora, Saratovas Arheoloģiskā zinātniski pētnieciskā institūta direktora pienākumus.
1919. - 1922. gadā izdarījis arheoloģiskos izrakumus Pievolgas tatāru senpilsētās. Pierādījis agrāko krievu vēsturnieku pret tatāru kultūru vērsto šovinistisko uzskatu nepamatotību.
1924. gadā Maskavas universitātes vēsturiskās arheoloģijas profesors.
1924. gadā viņš Latvijas Universitātē tika ievēlēts par seno austrumu vēstures un arheoloģijas profesoru. Bijis Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns, universitātes prorektors studentu lietās, Latviešu filologu biedrības priekšnieks, Valsts vēstures muzeja arheoloģijas nodaļas vadītājs, Pieminekļu valdes priekšsēdētājs, Latvijas vēstures institūta vicedirektors, Stokholmas brīvmūrnieku ložas „Den Nordiska Första” brālis.
1925. - 1926. gadā izdarījis arheoloģiskos izrakumus Ludzas un Rēzeknes apriņķa pilskalnos.
1927. gadā izdarījis arheoloģiskos izrakumus Slatē un Raunas Tanīsa kalnā.
1940. gadā pēc Latvijas okupācijas laikā emigrēja uz Stokholmu.
1943. gadā Latvijas pārstāvis Baltijas komitejā.
1944. gadā Otrā pasaules kara laikā Fr.Balodim izdevās ievietot rakstus par Latvijas Centrālās padomes centieniem atjaunot Latvijas neatkarību Zviedrijas laikrakstos.
līdz 1947. gadam kā ārštata profesors lasīja lekcijas Austrumeiropas arheoloģijā un eģiptoloģijā.
mira 1947. gada 8. augustā, 65 gadu vecumā.
Apbalvojumi
Par ieguldījumu nacionālajā zinātnē un akadēmiskajā darbā Balodis apbalvots ar III un II šķiras Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni.
Par pētījumiem eģiptoloģijā viņam piešķirts IV šķiras Francijas Goda leģiona ordenis.
Par zinātniskās sadarbības stiprināšanu starp Latviju un Zviedriju saņēmis Zviedrijas Ziemeļzvaigznes un Vāsas ordeni.
Zinātniskie darbi
Beverīnas izrakumi (krieviski, 1909)
Atsevišķi materiāli par latviešu cilts vēsturi 9.-13. gs. (krieviski, 1910). Maskava.
Prolegomena zur Geschichte der baert. zwerg. Gottheiten in Aegypten (Ievads Ēģiptes bārdaino pundurdievību vēsturē, vāciski, 1912). Minhene.
Senā Ēģipte (krieviski, 1913)
Amenofisa IV laika māksla (krieviski, 1914)
Reālisms un ideālisms ēģiptiešu mākslā (krieviski, 1917)
Ēģiptiešu "renesanse" (krieviski, 1917)
Pievolgas Pompeji (krieviski, 1923)
Vecā un Jaunā Saraja, Zelta Ordas galvaspilsētas (krieviski, 1923)
Ehnatona laika ēģiptiešu mākslas pieminekļi (krieviski, 1924)
Mākslas reforma Ehnatona laikā (1924)
Ludzas-Rēznas apvidus senvietas (1925)
Vēlais dzelzs laikmets Latvijā (1926)
Salenieku senkapi (1926)
Latviešu-krievu senā robeža (1927). Burtnieks. Rīga, 33—44 lpp.
Raunas Tanīsa kalns (1927)
Alt-Sarai und Neu-Sarai, die Hauptstädte der Goldenen Horde (Vecā un Jaunā Saraja, Zelta Ordas galvaspilsētas, vāciski, 1927). Rīga.
Neuere Forschungen ueber die Kultur der Goldenen Horde (Jaunākie pētījumi par Zelta Ordas kultūru, vāciski, 1927). Zeitschrift fuer slavische Philologie, Band IV, Heft 1—2, Leipzig 1927.
Die archaeologische Forschungsarbeiten in Lettland 1920-1926 (arheoloģiskie pētījumi Latvijā 1920-1926, vāciski, 1927).
L'ancienne frontière slavo-latvienne (Slāvu-latviešu senā robeža, franciski, 1927). Conference des historiens des etats de l’Europe Orientale. Varsovie, p. 1—8.
Frieri och bröllopsfirande i Lettland : filmförevisning i samband med professor Francis Balodis´ föreläsning i Nordiska museet 19 november 1931 (Bildināšana un kāzas Latvijā, zviedriski, 1931) Stokholmā.
Latviešu-krievu senā robeža (1935). Izdevumā Ludzas apriņķis senāk un tagad. Ludza, 152—162 lpp.
La Lettonie du 9me au 12me siècle (franciski, 1936) Rīgā.
Ludolf Liberts (zviedriski, 1938) Rīgā.
Det äldsta Lettland (Senā Latvija, zviedriski, 1940) Upsalā.
Våld och frihet (Vardarbība un brīvība, zviedriski, 1940), Stokholmā.
Die Burgberge Lettlands (Latvijas pilskalni, vāciski, 1942), Romā.
Egypten - pyramidernas och mysteriernas land (Ēģipte — piramīdu un mistēriju zeme, zviedriski, dāniski, 1942). Stokholmā.
Handelswege nach dem Osten und die Wikinger in Russland (vāciski, 1948), Stokholmā.
