Pauls Jurevičs
| ||||||||||||||
|
Pauls Jurevičs (1891—1981) bija latviešu skolotājs un filozofs, filozofijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes privātdocents, profesors, dekāns (1935–1943). Viens no Latvijas filozofu biedrības dibinātājiem un tās priekšsēdis. Publicējis pāri par 100 rakstu par filozofijas, kultūras, pedagoģijas un nacionālām problēmām periodikā un zinātnisko rakstu krājumos. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1891. gada 19. novembrī Rīgā fabrikas pārvaldnieka Jāņa Jureviča ģimenē. Pēc Rīgas reālskolas beigšanas (1909) strādāja par mājskolotāju (1909-1912). No 1912. gada studēja filozofiju Tērbatas universitātē pie Jēkaba Oša. Pirmā pasaules kara laikā strādāja par skolotāju Goļicinas ģimnāzijā pie Maskavas (1916-1918) un 1918. gadā iestājās Maskavas universitātē. 1921. gadā atgriezās Latvijā un Latvijas Universitātē ieguva cand. phil. grādu.
Latvijas Republikas Izglītības ministrijas uzdevumā P. Jurevičs 1921. gada rudenī kopā ar latviešu skolnieku grupu devās uz Franciju, kur strādāja Turkuānas licejā un papildinājās netālajā Lilles universitātē pie profesoriem Lefevra un Ibēra (1921−1924). Kopš 1925. gada viņš bija Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas skolotājs un Latvijas Universitātes privātdocents un grieķu valodas lektors (1927).[1]
1930. gadā viņš aizstāvēja disertāciju par Anrī Bergsona atziņas teoriju un ieguva filozofijas doktora (Dr. philos.) grādu. No 1935. gada LU filozofijas vēstures profesors. Attīstīja teoriju par intuitīvo metodi un uzstājās ar ziņojumiem starptautiskajos filozofu kongresos (1934, 1937).[2]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņu atlaida no darba, bet 1941. gada atkal atjaunoja amatā kā Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekānu (1941−1943). 1944. gadā devās bēgļu gaitās, bija mācībspēks Freiburgas universitātē (1945−1950). 1950. gadā emigrēja uz Austrāliju, strādāja par valodu pasniedzēju Melburnas koledžā un rakstīja filozofiskas esejas.
Miris Melburnā 1981. gada 6. novembrī.
Paula Jureviča darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Jurevics P. Le problème de la connaissance dans la philosophie de Bergson. Paris, 1930. (Zināšanu problēma Bergsona filosofijā), (franciski)
- Platons dzīvē un darbā. Rīga: Ā. Raņķa grāmatu tirgotavas apgāds, 1930.
- Bergsona mācība par tikumības divi avotiem. Burtnieks. 1933, Nr. 2., 136.–144. lpp.; Nr. 3., 222.–228. lpp.
- Bergsona kultūras filozofija. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1933, Nr. 12., 469.–480. lpp.
- Divi apziņas filozofi: Bergsons un Teichmillers. Ceļi. Nr. 7, 21.–93. lpp.
- „Filosofiskā doma latviešu garīgajā dzīvē” (1934),
- „Nacionālās problēmas” (1936),
- „Kultūras dziļums un seklums” (1943),
- „Idejas un īstenība”. Göppingen: Grāmatu Draugs (1947),
- Jurevics P. H. Bergson. Eine Einführung in seine Philosophie. Freiburg, 1949. (A.Bergsons. Ievads viņa filosofijā), (Vāciski)
- Dzīve un liktenis: Refleksijas par latvisko eksistenci. Kopenhāgena: Imanta, 1955.
- Variācijas par moderno cilvēku: esejas. Stokholma: Daugava, 1956.
- „Kultūras sejas. Esejas” (1960).
- Pretstatu pasaule: esejas. Bruklina: Grāmatu draugs, 1973.
Darbi par Paulu Jureviču
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Zeltīts, Raivis. Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija. Rīga: Domas spēks, 2019.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VIII sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14718.—14719. sleja.
- ↑ Jurevics P. Le sens de la methode intuitive // Travaux du IX Congrès international de philosophie 1937. Tome IV, 195–201.
|