Ludis Bērziņš

Ludvigs Bērziņš;
L. Bērziņš 1900. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1870. gada 14. septembrī ; Džūkstes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1965. gada 24. maijā (94 gadi); Denvera, ASV
Tautība	latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne	teoloģija, folkloristika
Alma mater	Tērbatas Universitāte
Sasniegumi, atklājumi	Pētījis latviešu tautasdziesmas, dibinājis Dubultu ģimnāziju, vadījis Rīgas Skolotāju institūtu

Ludvigs (Ludis) Ernests Bērziņš (1870. gada 14. septembris — 1965. gada 24. maijs) bija luterāņu mācītājs un skolotājs, Latvijas Universitātes profesors (1935), folklorists, dzejnieks un reliģisku dziesmu autors.^[1] Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums

Dzimis 1870. gada 14. septembrī Džūkstes pagasta "Rīpelēs". Mācījās Džūkstes skolā, kur viņa skolotājs bija Lerhs-Puškaitis un Irlavas skolotāju seminārā (1886-1889), kur uzsāka latviešu folkloras vākšanu. Studēja Tērbatas Universitātes teoloģijas fakultātē (1891-1895), publicēja pirmo pētījumu par tautas dziesmu metriku. Bija luterāņu mācītāja palīgs Smiltenē (1893-1897), tad — vācu valodas virsskolotājs un luterāņu draudzes mācītājs Kijivā (1889-1904). Publicēja pirmo dzejoļu krājumu "Ceļi un teki" (1900). 1904. gadā L. Bērziņš atgriezās dzimtenē un vadīja Jēkabpils tirdzniecības skolu (1904-1909). 1909. gadā kopā ar savu svaini mācītāju Šmidhenu nodibināja Dubultu ģimnāziju, kuru vadīja līdz 1915. gadam. Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās, izveidoja Tērbatas latviešu ģimnāziju.

1918. gadā bija Limbažu draudzes mācītājs un vidusskolas direktors. Izdeva jaunu baznīcas dziesmu grāmatu (1922).^[2] 1922. gadā L. Bērziņš pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur strādāja par latviešu literatūras docentu Latvijas Universitātē un Rīgas Skolotāju institūta direktoru. Pētīja latviešu tautasdziesmas, rakstīja dzeju un baznīcas korāļu tekstus. Viņa redakcijā iznāca "Latviešu literatūras vēsture" sešos sējumos (1935-1937).

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kopš 1950. gada dzīvoja ASV, mira Denverā. Pārapbedīts Džūkstes kapos 1997. gadā.

Brālis Roberts Bērziņš (1868-1935) bija pedagogs, literāts un garīgu dziesmu sacerētājs, sieva Minna Šarlote Bērziņa, dzimusi Šmithena (1880-1968).

Luda Bērziņa balva

1994. gadā iedibināto "Luda Bērziņa balvu" līdz pat 2013. gada septembrim ik gadu pasniedza kultūras un izglītības darbinieku radošā konkursa uzvarētājiem. Konkursa mērķis bija atbalstīt aktīvākos latviskas kultūrvides veidotājus un izglītības pārmaiņu īstenotājus. Konkursu iedibināja un sponsorēja latviešu ķirurgs, Jeila Universitātes profesors Kristaps Keggi. Luda Bērziņa balva un atzinība piešķirta 514 izcilām personībām, tajā skaitā arī 10 ārzemju speciālistiem no Vācijas, Kanādas, ASV, Īrijas, Venecuēlas un Austrālijas.

Darbi

Par tautas dziesmu metriku (1894)
Chrostophorus Füreccerus (1899)
Neredzīgais Indriķis (1900)
Dievs latviešu mitoloģijā (1900)
dzejoļu krājums "Ceļi un teki" (1900, atk. 1924)
"Jaunā dziesmu grāmata" (1922)
Nevācu Opics (1925)
Epitets latviešu tautas dziesmās (1926)
Brencis (1926)
Latviešu tautas dzejas nozares (1927)
Satīra un humors latviešu tautas dziesmās (1927)
Kristofors Fürekers un viņa nozīme latviešu literatūrā. Filologu Biedrības Raksti, nr. 8, 1928, 145. lpp.
Latviešu literatūras vēsture. 6 sējumi, L.Bērziņa redakcijā (1935-1937)
Greznas dziesmas. Rīga: Zinātne, 2007. — 303 lpp. (pētījums par latviešu tautas dziesmu vākšanas, publicēšanas un novērtējuma vēsturi no 16. līdz 19. gadsimtam)

Apbalvojumi

Triju Zvaigžņu ordenis — 4. šķira Nr. 123 (1926)^[3]
Triju Zvaigžņu ordenis — 3. šķira Nr. 944 (1935)^[4]
Krišjāņa Barona prēmija — apbalvots 5 reizes 1927., 1928., 1929., 1933. un 1936. gadā.

Piemiņa

Ēkā Jūrmalā, kurā Ludis Bērziņš dzīvoja no 1934. līdz 1944. gadam, iekārtots viņa memoriālais muzejs. Adrese: J. Poruka prospekts 27, Jaundubulti, Jūrmala.

Atsauces

↑ Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 635. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.
↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. II sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 2250.-2251. sleja.
↑ «Valdības Vēstnesis Nr.260 (17.11.1926), 4.lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 29.01.2016.
↑ «Valdības Vēstnesis Nr.262 (16.11.1935), 2.lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 29.01.2016.

[1] Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 635. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.

[2] Latviešu konversācijas vārdnīca. II sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 2250.-2251. sleja.

[3] «Valdības Vēstnesis Nr.260 (17.11.1926), 4.lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 29.01.2016.

[4] «Valdības Vēstnesis Nr.262 (16.11.1935), 2.lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 29.01.2016.

[1]

[2]

[3]

[4]