Aleksandrs Dauge
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Aleksandrs Dauge (1868—1937) bija latviešu pedagogs un publicists. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1921—1923). Latvijas Universitātes filoloģijas profesors, LU goda doktors (1931).
Savos rakstos uzsvēra skolotāja māku bērniem iestāstīt uzdoto vielu samērīgā daudzumā un uztveršanai saprotamā valodā.[1]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1868. gada 10. augustā Saukas "Kalna krogā" skolotāja Jura Dauges (1835—1908) ģimenē. Viņa jaunākais brālis bija stomatologs un revolucionārs Pauls Dauge (1869—1946). Mācījās pie tēva Saukas pagastskolā, vēlāk Pēterburgas Sv. Annas baznīcas skolā (1882—1886). Palīgskolotājs pie tēva Saukas pagastskolā (1886—1887). Kā eksterns nolika gala eksāmenus Tērbatas guberņas ģimnāzijā (1887) un studēja teoloģiju (1889—1890) un vēsturi (1890—1895) Tartu Universitātē. Piedalījās Tērbatas latviešu studentu literāriski zinātniskajā pulciņā ("Pīpkalonijā"), kur sadraudzējās ar Eduardu Veidenbaumu. 1892. gadā publicēja savus pirmos marksistiskos rakstus par garīgās dzīves atkarību no ekonomiskajiem likumiem.
Pēc universitātes beigšanas strādāja par skolotāju Trefnera ģimnāzijā Tērbatā (1895—1897). 1897. gadā devās uz Poliju, kur strādāja par vācu valodas skolotāju Sedlces ģimnāzijā (1897—1900) un Varšavas 1. ģimnāzijā (1900—1907). Līdztekus bija literatūras un pedagoģijas skolotājs Sieviešu neofiloloģiskajos kursos un vācu valodas un vēstures skolotājs Varšavas Augstākajos komerckursos 1907. gadā pārcēlās uz Krieviju, kur strādāja Maskavas Aleksandra komercskolā (1907—1920), līdztekus lasīja izglītojošas lekcijas dažādos kursos un biedrībās.
1920. gadā viņš atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Latvijas Universitātē par pedagoģijas docentu un pedagoģijas nodaļas vadītāju. No 1921. gada 19. jūnija līdz 1923. gada 26. janvārim Aleksandrs Dauge bija Latvijas Republikas izglītības ministrs. No 1927. gada bija žurnāla "Latvijas Jaunatne" redaktors.
1931. gadā A. Daugem piešķīra pedagoģijas goda doktora grādu un ievēlēja par LU profesoru.
Bija studentu korporāciju „Fraternitas Livonica" un "Dzintra" goda filistrs.[2]
Miris 1937. gada 11. martā Rīgā, apglabāts Lielajos kapos.
Pazīstamākie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- "Kultūras ceļi", 1. sējums (1921) un 2. sējums (1925)
- "Mūsu lasāmā grāmata" 6 daļās (1923-1926) - kopā ar Plūdoni
- "Skolas ideja" (1924)
- "Maksla un audzināšana" (1925)
- "Šekspīra rakstu antoloģija" ar ievadu (1925)
- "Audzināšanas ideāls un īstenība" (1928)
- "Manas jaunības zemē" (1928)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Didaktika. Ievērojamākie pedagogi par mācību teoriju.//sast. A. Kopelovoča, L. Žukovs. Rīga: RaKa, 2000.
- ↑ LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta datubāze
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Longīns Ausējs |
Latvijas Izglītības ministrs 1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris |
Pēctecis: Pauls Gailītis |
| ||||||||||||||
|