Jēkabs Jūsmiņš

Jēkabs Jūsmiņš Jēkabs Lautenbahs Personīgā informācija Dzimis 1848. gada 20. jūlijā [v.s. 8. jūlijā] Matkules pagasts, Talsu apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1928. gada 19. septembrī (80 gadi) Rīga, Latvija Tautība latvietis

Zinātniskā darbība Zinātne valodniecība Darba vietas Tērbatas universitāte, Latvijas Universitāte Alma mater Tērbatas universitāte pseidonīmi Jūsmiņš, Jūsminis, Jakobus, Montanus, Sabilnieks

Jēkabs Jūsmiņš (īstajā vārdā — Jēkabs Lautenbahs; 1847—1928), bija latviešu dzejnieks un filologs. Viņš bija Tērbatas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes latviešu valodas lektors, privātdocents, profesors (1878—1918), pirmā latviešu literārā žurnāla "Pagalms" redaktors (1881—1882) un žurnāla "Rota" līdzredaktors (1886—1888), "Latviešu literārās biedrības" biedrs, Latvijas Universitātes latviešu un vispārējās literatūras profesors (1919—1928).

Dzīves gājums

Jēkabs Lautenbahs dzimis 1847. gada 20. jūlijā Sabiles pagasta "Dzirspalvju" māju (tagad Matkules pagastā) saimnieka ģimenē. Viņa māte bija liela Leitāna stāstu, Stendera un Līventāla dziesmu mīļotāja.

No 1863. līdz 1865. gadam viņš mācījās Kuldīgas apriņķa skolā, bet trūkuma dēļ bija spiests mācības pārtraukt un strādāt par pagasta skrīvera palīgu Tojātos un Rendas muižā. 1868. gadā tika uzņemts Kuldīgas ģimnāzijā, bet 1872. gadā devās ārstēties uz Tērbatas acu slimību klīniku. Tur viņš piedalījās Ata Kronvalda pulciņa pasākumos un rakstīja ziņojumus "Baltijas Vēstnesī". 1873. gadā Lautenbahs bija mājskolotājs fon Bilterlinga ģimenē Kapsēdes muižā, kur sagatavojās ģimnāzijas gala eksāmenam, ko 1874. gadā kā eksterns nokārtoja Liepājas ģimnāzijā.

No 1875. gada līdz 1878. gadam Lautenbahs studēja teoloģiju Tērbatas Universitātē, studentu rakstniecības vakaros viņš nolasīja savus pirmos stāstus "Valtiņš" (1875) un "Zilās acis" (1876), kurus iespieda "Baltijas Vēstnesī". Studiju laikā kļuvis par latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru. 1878. gadā līdzekļu trūkuma viņš bija spiests studijas pārtraukt, tomēr pieteicās uz latviešu valodas lektora vietu. Lai sagatavotos iestājpārbaudījumiem, Lautenbahs devās uz Dobeli pie mācītāja un latviešu valodas filologa Bīlenšteina. Rezultātā viņš Tērbatas Universitātē nolasīja parauglekciju "Par latviešu gramatikas vēsturi" (Zur Geschichte der lettischen Grammatik) un tika pieņemts darbā par latviešu valodas lektora vietas izpildītāju Tērbatas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. No 1881. gada līdz 1882. gadam viņš vadīja literāro žurnālu "Pagalms", kurā iespieda arī savas lekcijas "Par latviešu gramatikas vēsturi" latvisko tekstu (1881). 1885. gadā Tērbatas Universitāte viņu pieņēma darbā par pastāvīgo latviešu valodas lektoru un no 1886. gada līdz 1888. gadam viņš bija žurnāla "Rota" līdzredaktors.

1887. gadā viņš ar rakstu "Latviešu reliģija" (Der Religion der Letten) ieguva filozofijas kandidāta grādu. 1889. gadā viņš devās radošā komandējumā pētīt latviešu valodas kursiskās izloksnes savā dzimtajā pusē, kā rezultātā publicēja rakstu "Vidusabavas dialekts" (Der Dialekt der mittleren Abau).

1891. gadā viņš publicēja savu episko darbu "Niedrīšu Vidvuts", ko daži salīdzināja ar Andreja Pumpura "Lāčplēsi".

1896. gadā Lautenbahs aizstāvēja maģistra disertāciju par leišu—latviešu gara darbu vēsturi. Vēlāk viņš kļuva par Tērbatas Universitātes salīdzināmo valodu privātdocentu un 1904. gadā par profesoru.

Pēc Latvijas Augstskolas dibināšanas 1919. gadā viņu ievēlēja par latviešu literatūras un vispārīgās literatūras profesoru un 1924. gadā ievēlēja par Latvijas Universitātes baltu filoloģijas goda doktoru (dr. honoris causa).

Miris 1928. gada 19. septembrī, apglabāts Meža kapos, kur 1937. gadā tika atklāts tēlnieka J. Brieža veidots kapa piemineklis.

[…] Par netaisnību jārunā ari tādā ziņā, ka autoram [t.i., Plūdons] ir savi mīluļi un savi ienaidnieki. Pie pēdējiem pieder Lautenbachs, pie pirmajiem Auseklis un Esenbergs. Lautenbachu autors nevien piemin ļoti vulgāros vārdos (sk. pag. 103), bet pat to neizceļ pienācīgi, ka Needrischu Widwuds ir vesela l. t. gara mantu kompendija, lielākā, kāda mums bijusi priekš Latvju Daiņu iznākšanas. Nevaram autoram iet līdz ari tur, kur viņš Lautenbacham pārmet nekautrīgu rīkošanos ar viltotām t. dziesmām, lai pierādītu savas teorijas. Lautenbacha teorijas var būt noraidāmas un dziesmu iesūtītāji varēja viņu maldināt, kā tas notiek pētījumos ne vienreiz vien, bet tas nedod iemesla nostādīt Lautenbacha darbu par šarlatāna darinātu. — Estētiskie principi, kurus Lautenbachs gribēja izkopt, paliek neminēti. […]

— Ernests Blese

Literārie darbi

• Valtiņš [stāsts] — 1875.
• Zilās acis [stāsts] — 1876.
• Zalkša līgava („Salkscha ligawa. Latweeschu teika“). Jelgawā: Sieslack, 1880
• Līga (1) [Dzejas] — 1880.
• Dievs un velns. Latviešu tautas epos gabals — 1885.
• Līga (2) [Dzejas] — 1889. Rīgā, Schnakenburg, 1889.
• Lomi [Proza] — 1891.
• Niedrīšu Vidvuds („Needrischu Widwuds, jeb, Warenu wihru darbi Latwijas senatnē“). Jelgawā: H.J. Drawin̦-Drawneeka apgahdibā, 1891
• Zilā kalna līgava [Luga] — 1911.
• Indulis un Ārija [ Luga] — 1911.
• Marģers [Luga] — 1912.
• Vidvuds (1-2) — 1912. — 1913.

Zinātniskie raksti

Lautenbaha maģistra disertācija Par leišu—latviešu tautas mākslas vēsturi (krieviski, 1896).

• Zur Geschichte der lettischen Grammatik. Antritts-Vorlesung, gehalten am 25. August 1878 (iestājlekcija Tērbatas universitātē). — Dorpat: Mattiesen, 1878.
• Par latviešu gramatikas vēsturi (Lekcijas latviskojums). // Literārais žurnāls „Pagalms“, 1881.
• Die Religion der Letten („Latviešu reliģija“, filozofijas kandidāta grāda disertācija), 1887.
• Der Dialekt der mittleren Abau („Vidusabavas dialekts“), 1890.
• Очерки изъ исторiи литовско-латышскаго народнаго творчества („Par leišu—latviešu tautas mākslas vēsturi“, salīdzinošās valodniecības maģistra disertācija). — Типографiя К. Маттисена, 1896.
• Kleine lettische Sprachlehre („Mazā latviešu valodas mācība“), 1900.
• Über die Religion der Letten. // Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Litterärischen Gesellschaft Band XX (Raksts „Par latviešu reliģiju“ Latviešu literārās biedrības rakstu krājuma 20. sējumā, 101.–172. lpp.), 1901.
• Очерки изъ исторiи литовско-латышскаго народнаго творчества: опытъ сравнительнаго изученiя: параллельные тексты и изслieдованiя (Etīdes no latviešu-lietuviešu tautas mākslas: salīdzinošās pētniecības pieredze — paralēlie teksti un pētījumi). — Типографiя К. Маттисена, 1915
• Kleine lettische Sprachlehre, zum Selbstunterricht, nebst Glossar (Mazā latviešu valodas pašmācības grāmata, ar vārdnīcu). — Rīgā: A. Gulbis [1919].
• Vispārīgā literatūras vēsture, 1921.
• Angļu literatūras vēsture XVI gadsimtenī, 1922.
• Latviešu literatūras vēsture, I. daļa: Aizvēsturiskie laiki un viduslaiku sākums. — Rīgā: L.U. Studentu Padomes grāmatnīca, 1922.
• Latviešu literatūras vēsture, II. daļa. — Rīgā: „Zemnieka Domas“, 1928.

Literatūra

• Ludis Bērziņš:Jēkabs Lautenbachs un viņa centieni. // Latviešu literātūras vēsture, III daļa (1935), 21.–39. lpp.
• Ernests Blese: Profesors Jekabs Lautenbachs †. Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. Avīzē „Latvis“ № 2078 no 1928.g. 20. septembŗa, 1. lpp.
• Aleksandrs Grīns: Lautenbachs kā dzejneeks. Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. Avīzē „Latvis“ № 2081 no 1928.g. 23. septembŗa, 5. lpp.
• Pēteris Šmits: Needrischu Widwuds. Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. Avīzē „Mājas Viesis“ № 7 no 1894.g. 9. februāŗa, 1.–2. lpp.
• Pavasaru Jānis: Needrischu Widwuds. Lautenbacha-Jusmiņa epus. Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. Avīzē „Balss“ № 16 no 1892.g. 15. aprīļa, 1.–3. lpp.