Johans Volfgangs fon Gēte

Johans Volfgangs fon Gēte; Johann Wolfgang von Goethe
Personīgā informācija
Dzimis	1749. gada 28. augustā ; Frankfurte pie Mainas, Svētā Romas impērija; (tagad Vācija)
Miris	1832. gada 22. martā (82 gadi); Veimāra, Saksijas-Veimāras lielhercogiste; (tagad Vācija)
Tautība	vācietis
Paraksts
Literārā darbība
Nodarbošanās	Rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, mākslas teorētiķis.
Valoda	vācu valoda
Literatūras virzieni	Sturm und Drang, Veimāras klasicisms
Slavenākie darbi	Fausts (Faust. Eine Tragödie., 1808; Faust. Der Tragödie zweiter Teil, 1832)
Augstskola	Leipcigas Universitāte
	Ietekmējies no
	Ietekmējis
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Johans Volfgangs fon Gēte (vācu: Johann Wolfgang von Goethe, arī Göthe, dzimis 1749. gada 28. augustā, miris 1832. gada 22. martā) bija vācu dzejnieks, rakstnieks, dabaszinātnieks, mākslas teorētiķis un valstsvīrs. Viens no izcilākajiem vācu dzejniekiem un dramaturgiem, sākotnēji Sturm und Drang ("Vētras un dziņu"), bet vēlāk — Veimāras klasicisma pārstāvis. Gētes pazīstamākie darbi ir romāni "Jaunā Vertera ciešanas", "Vilhelma Meistera mācību gadi", "Vilhelma Meistera klejojumu gadi" un traģēdija "Fausts".

Dzīvesgājums

Dzimis 1749. gadā Frankfurtē pie Mainas brīvpilsētas ierēdņa Johana Kaspara Gētes un viņa sievas Katarīnas Elizabetes, dzimušas Tekstores, sešu bērnu ģimenē kā vecākais dēls. Kā turīgu vecāku bērns, viņš pamatizglītību ieguva mājās no mājskolotājiem, apgūstot latīņu, grieķu, franču, angļu, ivrita valodas. Viņš jau visai agri sāka interesēties par literatūru, un vispirms uzmanību pievēršot Homēram un Klopštokam. Pieredzēja Frankfurtes franču okupāciju Septiņgadu kara (1759—1761) laikā.

Pēc kara beigām no 1765. līdz 1768. gadam Gēte studēja jurisprudenci Leipcigas Universitātē. Sauso un garlaicīgo tiesību zinātņu studiju vietā viņš gan priekšroku deva poētikas lekcijām, kuras Leipcigas Universitātē lasīja dzejnieks Kristians Firhtegots Gellerts. Tāpat Gēte mācījās zīmēšanu pie Leipcigas akadēmijas direktora Ādama Frīdriha Ēzera. Šajā laikā Gēte daudz rakstīja, taču gandrīz visus šī laika darbus vēlāk iznīcināja; saglabājusies tikai komēdija "Līdzvainīgie" (Die Mitschuldigen).

Nepmierināts pats ar sevi, viņš pameta studijas un atgriezās mājās. 1770. gadā viņš turpināja tieslietu studijas Strasburgas Universitātē. Tur viņš iepazinās ar no Rīgas atbraukušo Herderu, kas viņā modināja interesi par tautas dzeju. Viens no viņa tuvākajiem draugiem Stasburgas studiju laikā bija vidzemnieks Jākobs Lencs. Pēc studiju beigšanas 1771. gadā Gēte pilnīgi nodevās rakstniecībai un kļuva plaši pazīstams ar 1774. gadā iznākušo noveli "Jaunā Vertera ciešanas".

1775. gadā viņš saņēma uzaicinājumu iestāties Veimāras hercoga Karla Augusta dienestā. 1776. gadā viņu iecēla par Veimāras galma teātra vadītāju, 1779. gadā viņš savā teātrī iestudēja sava prozas darba lasījumu pēc Eiripīda "Ifigēnija Tauridā" motīviem, kurā viņš pats spēlēja Oresta lomu, bet hercogs bija viņa drauga Pilāda lomā. Lai gan Gētem vēlāk bija jāieņem augsti valsts amati, tomēr viņam tika dota gandrīz neierobežota brīvība. 1780. gadā viņu uzņēma Veimāras brīvmūrnieku ložā "Anna Amalia zu den drei Rosen", kurā darbojās arī hercogs Karls Augusts.^[1] 1782. gadā Gēte kļuva par hercogistes finanšu ministru un tika iecelts dižciltīgo kārtā. Pilnīgu dvēseles līdzsvaru un skaidrību Gēte ieguva sava Itālijas ceļojuma laikā (1786—1788), kad pabeidza rakstīt vēsturisku drāmu "Egmonts".^[2]

Pēc atgriešanās Veimārā Gēte 1788. gadā sāka dzīvot civillaulībā ar 23 gadus veco Kristiānu Vulpiju (Vulpius) un viņiem piedzima vairāki bērni. 1790. gadā viņš publicēja zinātnisku traktātu Versuch die Metamorphose der Pflanzen zu erklären par augu salīdzinošo morfoloģiju. No 1794. gada viņu vienoja cieša draudzība ar dzejnieku Šilleru, kas ar savu dzidro ētosu, varonīgo dzīves uztveri, neizsīkstošo enerģiju īsta drauga siltas sirds līdzjūtību dod Gētem tik daudz, ka viņš gandrīz nekā nedara bez viņa padoma un daudz kā nemaz nebūtu radījis vai nebūtu pabeidzis, ja trūktu Šillera mudinājuma un drauga padoma.^[2] Pēc Šillera nāves 1805. gadā viņš iegrima dziļā depresijā un cieta no podagras, nierakmeņu kolikām un sirdslēkmēm. Napoleona karu laikā Veimāru 1806. gada oktobrī ieņēma Francijas karavīri, kas ielauzās viņa mājā un vienīgi Kristiānas Vulpijas enerģiskā rīcība viņu izglābusi no nāves. Neilgi pēc tam viņi beidzot oficiāli apprecējās. 1808. gadā viņu Erfurtes firstu kongresa laikā pieņēma Napoleons un piešķīra Goda Leģiona ordeni. Viņa tābrīža noskaņas atpoguļojās traģēdijā "Fausts", kuras pirmā daļa iznāca 1808. gadā. 1810. gadā viņš publicēja zinātnisku apcerējumu krāsu teorijā (Zur Farbenlehre).

Pēckara periodā Gēte attālinājās no politikas un nodevās Austrumu studijām, 1819. gadā tika izdotas viņa sūfisma ietekmē tapušās dzejas apkopojums "Rietumu-Austrumu dīvāns" (Westöstlicher Diwan), 1821. gadā autobiogrāfiskā novele "Vilhelma Meistara klejojumu gadi", 1832. gadā "Fausta" otrā daļa.

Miris 1832. gada 22. martā Veimārā no sirdstriekas.

Darbi

1771: Heidenröslein, poēma
1773: Prometheus, poēma
1773: Götz von Berlichingen, drāma
1774: Die Leiden des jungen Werthers (Jaunā Vertera ciešanas), novele
1774: Der König in Thule, poēma
1775: Stella, traģēdija
1782: Der Erlkönig, poēma
1787: Iphigenie auf Tauris (Ifigēnija Taurīdā), drāma
1788: Egmont, drāma
1790: Versuch die Metamorphose der Pflanzen zu erklären, zinātnisks pētījums
1790: Torquato Tasso, drāma
1790: Römische Elegien (Romiešu elēģijas), dzejas krājums
1793: Die Belagerung von Mainz, apraksts
1794: Reineke Fuchs, fabula
1795: Das Märchen, pasaka
1794–1795: Unterhaltungen deutscher Ausgewanderten, novella
1795–1796: Die Xenien (kopā ar Frīdrihu Šilleru), epigrammmas
1796: Wilhelm Meisters Lehrjahre (Vilhelma Meistera mācekļa gadi), novele
1797: Der Zauberlehrling, pasaka
1797: Die Braut von Korinth, poēma
1798: Hermann und Dorothea, episka poēma
1798: Die Weissagungen des Bakis
1798/1801: Propyläen, raksts
1799: Die erste Walpurgisnacht, poēma
1803: Die Natürliche Tochter, luga
1805: Winckelmann und sein Jahrhundert
1808: Faust, traģēdijas pirmā daļa
1809: Die Wahlverwandtschaften, novele
1810: Zur Farbenlehre (krāsu teorija), zinātnisks pētījums
1811–1830: Aus Meinem Leben: Dichtung und Wahrheit, autobiogrāfija
1813: Gefunden, poēma
1817: Italienische Reise
1819: Westöstlicher Diwan, poēmas
1821: Wilhelm Meisters Wanderjahre, oder Die Entsagenden (Vilhelma Meistera klejojumu gadi), novele
1823: Marienbad Elegy, poēma
1828: Novella, novella
1832: Faust, traģēdijas otrā daļa
1836: Gespräche mit Goethe

Atsauces

↑ GOETHE UND DIE KÖNIGLICHE KUNST Arhivēts 2016. gada 1. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Kunstmuseum Hamburg (2015), vāciski
↑ ^2,0 ^2,1 Latviešu konversācijas vārdnīca. V. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 9984. sleja.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Johans Volfgangs fon Gēte.

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] GOETHE UND DIE KÖNIGLICHE KUNST Arhivēts 2016. gada 1. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Kunstmuseum Hamburg (2015), vāciski

[LKV-2] 2,0 ^2,1 Latviešu konversācijas vārdnīca. V. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 9984. sleja.

[1]

[2]